Apskats: Dragon Quest Builders 2

Apskats: Dragon Quest Builders 2

11. jūlijs, 2019 • Autors: fen • 0 komentāri

“Japāņu Minecraft?” Pirmā asociācija, kas manai sievai radās, redzot mani spēlējam Dragon Quest Builders 2 (turpmāk – DQB2).

Lai arī kā es neskatītos uz šo spēli, jāatzīst, ka man nav nekas iebilstams pret šo salīdzinājumu, bet ne jau tāpēc, ka viņai būtu taisnība, bet tādēļ, ka mans paškritikas līmenis neļauj atzīt, ka tomēr esmu jefiņš, kurš spētu precīzi norādīt uz tām niansēm, kas DQB2 padara par pilnībā no Minecraft atšķirīgu spēli.

Kas DQB2 atšķir no Minecraft?

Spēle no Minecraft atšķiras ar vizuālo noformējumu, kas, saprotams, ir krietni vien augstākā izšķirtspējā, tāpat tajā pēc noklusējuma ir mehānismi, kādi Minecraft bez modifikācijām nav, piemēram, funkcionāli tualetes podi, vannas, irigācijas ietaises un tā tālāk.

Publiskā vannas istaba darbībā.

Tāpat DQB2 nepieturas pie retro vizuālās identitātes, proti, koki izskatās pēc kokiem, nevis brūniem stabiem, kas apsprausti ar puscaurspīdīgas tekstūras blokiem, dažādi priekšmeti, piemēram, lāpas un baļļas, kā arī dažādi dzīvnieki un spēles varoņi arī puslīdz vizuāli atbilst saviem nosaukumiem.

Bez šīm atšķirībām DQB2 piedāvā arī stāstu, kas, lai atslēgtu sarežģītāko priekšmetu receptes, diemžēl ir obligāts. Tas daudzu uztverē nebūs nekas slikts, jo stāstā pamatota nepieciešamība celt atsevišķas struktūras spēlētāja darbībām dod papildus nozīmi.

Acīmredzot DQB2 galvenokārt ir adresēta tādiem spēlētājiem kā es, kuri, lai arī ierobežotu laika brīdi var bezjēdzīgi ārdīties pa spēļu pasaulēm, galu galā nonāk pie liesuma sajūtas.

No otras puses tas ierobežo tādu smilšu kastu kā Minecraft, Terraria vai Cities: Skylines cienītājus, kuri prieku spēlē var atrast arī bez stāsta režīma.

Minētā dēļ Square Enix un Omega Force, DQB2 izstrādātāji, jau saknē nedaudz ierobežo savu sākotnējo auditoriju, bet esmu pārliecināts, ka starp Minecraft faniem ir pietiekams daudzums Dragon Quest fanu, lai šo risku attaisnotu.

Stāsts norisinās uz vairākām salām, no kurām viena ir spēlētāja galvenā bāze. Spēlētājs var ceļot uz citām salām, lai atslēgtu jaunas receptes, kā arī atrastu jaunus iedzīvotājus savai bāzei. Lai atslēgtu atsevišķus materiālus, piemēram, metālu vai sēklas savas zemnieku saimniecības attīstībai, došanās uz citām salām ir bezmaz vai obligāta.

DQB2 neatņemama sastāvdaļa ir iedzīvotāji, kas bez īpaša pamudinājuma var apstrādāt laukus, gatavot pārtiku, kā arī darīt citas lietas un pat apmeklēt labierīcības.

Eiropas nauda tiek ieguldīta lietderīgi.

Iedzīvotāji, esot nodarbināti ar savām mīļākajām nodarbēm, piemēram, rūdas ieguvi vai ēšanu, savu pateicību pauž, uz zemes atstājot sava veida spēles valūtu –  sirdis – , kuru var izmantot, lai atslēgtu vēl vairāk receptes.

Viens no veidiem, kā iegūt savu iedzīvotāju pateicību, ir dažāda tipa ēku celtniecība, kas savukārt dod papildus bonusus kā spēlētājam, tā arī viņa bāzes iedzīvotājiem.

Papildus minētajam DQB2 arī ir funkcionāla spēles varoņa attīstība, kur, sasniedzot kārtējo līmeni, varonis kļūst ne tikai mazliet spēcīgāks, bet arī atslēdz jaunas ieroču un bruņu receptes, ar kurām var uzlabot sevi un savu miesassargu.

Kas DQB2 un Minecraft ir kopīgs?

Abas spēles ir tikai attāli līdzīgas, jo tās vieno pasaules, kuras pilnībā veidotas no blokiem, un būvēšanas process, kā ietvaros spēlētājs nolūkā tos pārvietot, var iznīcināt un salikt blokus, kā pašam gribas. Bez spējas pārslēgties starp pirmās un trešās personas skatiem citu līdzību DQB2 un Minecraft nav.

Arī kāds Puff-Puff jociņš.

Protams, arī Minecraft ir iespēja savu varoni aprīkot ar jauniem ieročiem un bruņām, kā arī citi aizmetņi dažām sistēmām, kas daudz pilnvērtīgākā formā ir atrodamas arī DQB2, taču tās nav tādas lietas, kuras kā tikai savas var saukt Minecraft vai kāda cita spēle.

Ko manā subjektīvajā uztverē DQB2 dara labāk par Minecraft?

Atšķirībā no Minecraft, lai nejustu vientulību, DQB2 nav nepieciešami draugi. Spēli var izbaudīt kā vienatnē, tā ar vēl trim citiem tiešsaistē esošiem draugiem. Tiem, kuriem draugi nevēlas spēlēt DQB2, palīgā nāks mākslīgais intelekts.

Iedzīvotāji ir pilnībā funkcionāli, tie spēj celt, sēt sēklu un darīt citas lietas, kuras tiem uzdod spēlētājs. Palīdzot tiem ar to vēlmju īstenošanu, rodas zināma komūnas atmosfēra, kur katram devējam atdodas dotais.

Lai arī cik nenopietns būtu stāsts, tas ir pietiekami jautrs ar saviem smieklīgajiem momentiem, līdz ar ko vismaz priekš manis tas pilnībā sasniedz savu mērķi. Neskatoties uz to, tas, ka jaunu recepšu un materiālu ieguvei ir nepieciešams pamest savu galveno bāzi, nereti ir kaitinoši.

Būvēšanas process, kas palienēts no Minecraft, reizēm ir neveikls, jo konsoles kontroliera ierobežojumi nepieļauj precīzu mērķēšanu, līdz ar ko bloki reizēm var tikt nolikti ne tur, kur iecerēts.

Arī mākslīgais intelekts pieklibo – reizēm pa kājām maisās spēlētāja miesassargs, kuru “nolikt pie vietas” īsti nav iespējams, vismaz spēle to uzskatāmi nedemonstrē.

Bloki, bloki visur.

DQB2 ir sirds un dvēsele, un es to novērtēju. Kā vienspēlētāja spēle tā sasniedz visu, ko izstrādātāji ir vēlējušies sasniegt – manu uzmanību, vēlmi to spēlēt vēl un vēl un priekšroku attiecībā pret Minecraft.

Tā atbaidīs viena veida spēlētāju, bet piesaistīs cita, līdz ar ko tai noteikti ir sava niša un fani. Vienīgais, ko es ceru, ir tas, ka Square Enix šajā nišā nesaodīs asinis.

Apskats sadarbībā ar Gamestar.ee.


Secured By miniOrange