Apskats: Monster Hunter World: Iceborne

Apskats: Monster Hunter World: Iceborne

17. septembris, 2019 • Autors: fen • 0 komentāri

Cilvēku izpratne par lietām ar laiku mainās. Filmas, kuras šķita interesantas un pat labas, pēc laika pārskatoties, vairs neliekas tik spīdošas. Lai arī kas nebūtu mūsu apbrīnas objekts, šo parādību mēdz saukt arī par “rozā brillēm”, bet apgaismību – par šo briļļu “nokrišanu”.

Monster Hunter: World, kad tā pirmo reizi tika padarīta pieejama patērētājiem pirms nepilniem diviem gadiem, manā izpratnē bija kaut kas, pēc kā tiekties vajadzētu gandrīz jebkuram AAA līmeņa spēļu izstrādātājam – saturs, norise un tehniska perfekcija.

Lai arī spēlē bija un vēl aizvien ir daudz to pašu problēmu, kas jebkuru normālu cilvēku padarītu nenormālu, emocijas sita augstu vilni, un es spēli tajā laikā vērtēju teju izcili.

Es nezinu, kas laika posmā starp Monster Hunter: World sākotnējo relīzi un tās pirmā paplašinājuma Iceborne izdošanas brīdim ir noticis – es kļuvis vecāks, un manas maņas – trulākas, vai laika, kura ietvaros spēlei nepieskāros, gaitā izstrādātāji palēnām ir ieviesuši izmaiņas, kuras sarežģītākās cīņas padara līdz izmisumam neizturamas –, taču šobrīd viss, kas saistāms ar monstru medīšanu, man šķiet neciešams.

Iceborne sižets ir tieši tikpat nesvarīgs, cik nesvarīgs tas bija pamata spēlē. Mednieki pamana, ka no “jaunās pasaules” uz “vēl jaunāku pasauli” migrē monstri, kas parasti savu atrašanās vietu nemaina.

Kādēļ? Mednieki to dodas noskaidrot. Un galu galā, kā pamata spēlē, iemesls ir kaut kāds fenomens. Spēles stāsts ir pārgriežams ar vēstuļu nazi, tādēļ par to vairāk stāstīt nav vērts, jo galu galā šī spēle 100% par monstru medīšanu.

Pat ja es iedziļinātos “sižetā”, spēles izstrādātāji nav devuši nekādu iemeslu, lai man rūpētu, kāda slima suņa pēc vispār ir jāmedī kāds radījums kaut kādā nezināmā kontinentā, bet, nu, tas tā ir.

Iceborne būtībā ir nekas vairāk kā “core loop” pagarinātājs, jo pievieno jaunus monstrus, ieročus un bruņas. Ir šādi tādi “uzlabojumi” arī pamata spēlē, piemēram, iespēja pieķerties monstram jebkurā brīdī, taču es šos “uzlabojumus” izmantoju vien retumis, un nevarētu teikt, ka mana pieredze mainītos jebkādā vērā ņemamā veidā.

Arī papildinājumā pievienotos monstrus par jauniem nosaukt varētu tikai nosacīti, jo galvenokārt tie ir tie paši pamata spēles monstri, taču ar citu ārieni un tie vienas vai otras lietas vietā uz spēlētāju met kaut ko citu, piemēram, kokus vai akmeņus; velns, liela daļa no tiem ir tieši tie paši monstri ar manā izpratnē gandrīz nemanāmām krāsu paletes izmaiņām – rozā Pukei Pukei, kas indes vietā šauj ūdeni: nopietni?

Kā minēju, ir pievienotas arī jaunas bruņas kā pašam medniekam, tā arī tā kaķveidīgajam draugam, kas manai sievai to piemīlīguma dēļ liek spiegt sajūsmā. Tāpat ir pievienoti jauni ieroču uzlabošanas līmeņi – līdz pat divpadsmitajai retuma pakāpei.

Ārpus tā visa Iceborne norisinās ledus un sniega klātā “zemes masā”, kā to sauc paši spēles varoņi. Kā pamata spēles “Elders Recess” zonā, tā arī Iceborne zonās daudzviet pastāvīgi uz spēlētāju iedarbosies vide: šoreiz aukstums, ko aizgaiņāt palīdzēs ass dzēriens, ko spēlētājs varēs uztaisīt no ātrumā salasītiem pipariem.

Cīņas ar monstriem ir neiedvesmojošas. Ja pamata spēlē bija kaitinoši monstri, kuru saskarsmes zonas (“hit boxes”) ir par 30% platākas un augstākas par to fiziskajiem veidoliem, un spēlētājs allaž tiek atstāts neizpratnē, kas un kādā veidā kalpoja par pamatu kārtējam belzienam pa muguru ar asti, kas acīmredzot palidoja gar vai virs manis, vai “dazed” statusa iegūšanai, tad Iceborne ir viss tieši tas pats, tikai monstriem ir vismaz 1000% vairāk veselības, kādēļ vismaz sākotnēji spēlētājs būs spiests skriet pakaļ monstram atkal un atkal, kamēr tas to beidzot piebeigs vai noķers.

Papildinājuma izstrādātājs šādas cīņas sauc par meistara pakāpes cīņām, taču tās ir nekas vairāk kā monstri, kurus nosist aizņems piecas reizes vairāk laika. Tas nav nekādā ziņā grūtāk, bet krietni kaitinošāk gan, jo pastāvīgi cīņas laikā jāizgatavo jaunas dziras vai tām jāskrien pakaļ uz nometni. Piemēram, meistara pakāpes Tobi Kadachi vai Odogaron izmanto tieši tos pašus uzbrukumus, taču tie ir spējīgi uzsūkt spēlētāja belzienus krietni vien ilgāk.

Iceborne ietvaros, darot praktiski visu to pašu, ko darīju pamata spēlē, īpaši akūta kļūst apziņa par savas eksistences bezjēdzīgumu. Parasti mēs savas dzīves mēģinām piepildīt ar nodarbēm, kas šo bezjēdzīgumu slāpē, kamēr Iceborne, praktiski neieviešot ne kripatas svaigas dvašas nedz stāsta, nedz cīņas mehānismu ziņā un spiežot bezmērķīgi darīt vienu un to pašu lietu atkal un atkal, tikai lai varētu nosist mazliet stiprāku un kaitinošāku Paolumu versiju, rada iespaidu par absolūtu mana laika necienīšanu – kaut kas, ko piedot spētu, ja būtu astoņus gadus jaunāks, bez darba vai citām dzīves obligācijām, bet ne šobrīd.

Ja spēle nav nedz jautra, nedz tās nobeigumā ir rodama īpaši svarīga atklāsme par sižetu. Es neuzskatu, ka man būtu jātērē laiks, lai tikai izgatavotu labāku ieroci vai bruņas un nogalinātu kārtējo monstru.

Gandarījumu piebeigt šo papildinājumu sasniegs vien cilvēki, kuriem sajūsmu izraisītu pirksta parādīšana, ne cilvēkiem, kuriem laiks ir svēts.

Šis papildinājums ir tiem, kuriem patīk ripināšanās apkārt monstriem stundu desmitiem no vietas, bet galīgi ne tiem, kuri savu devu no medībām ieguva jau pārdesmit stundās pamata spēles laikā. Papildinājums viedokli, lai arī kāda spektra tas nebūtu, par spēli nevienam neizmainīs.

Apskats sadarbībā ar Gamestar.ee


Secured By miniOrange