Apskats: Tom Clancy’s The Division 2

Apskats: Tom Clancy’s The Division 2

22. marts, 2019 • Autors: Marex.K • 1 komentārs

Sākšu ar to, ka Tom Clancy’s The Division 2 bija viena no manām gaidītākajām šī gada spēlēm. Jau 2016. gadā, kad iznāca sērijas pirmā daļa, es uz to liku lielas cerības, iepriekš iegādājoties dārgāko versiju, lai man vēlāk būtu pieejami visi papildinājumi. Gaidītais sevi attaisnoja, un es izbaudīju The Division daudzu stundu garumā. Līdz ar to biju ļoti priecīgs dzirdēt par iespēju uzrakstīt apskatu. Cerams, ka spēšu atbildēt uz jautājumu: “Vai ir vērts spēlēt?”

The Division 2 ir tiešs turpinājums pirmajai daļai. Žanrs ir tas pats vecais un tagad tik populārais looter shooter no trešās personas skatpunkta. Spēles stāsts ir vēl aizvien par to pašu vīrusa epidēmiju un speciālo aģentu vienību (Division), kura tiek aktivizēta, lai tiktu galā ar krīzi, palīdzētu izdzīvojušajiem un savaldītu nemierus. Iepriekš darbība norisinājās sniegotajās Ņujorkas ielās, taču otrajā daļā mēs dodamies uz zaļumiem pārbagāto Vašingtonu.

Vieta ir stipri atšķirīga ar savām krāsām, un pie tā spēles sākumā ir nedaudz jāpierod, jo pamanīt pretinieku starp zaļojošajiem kokiem un krūmiem ir daudz sarežģītāk nekā uz sniegotu ielu fona. Izstrādātāji nav centušies spēles stāstā iepīt sarežģītu sižetu, tā vietā mūsu galvenais mērķis ir palīdzēt civiliedzīvotājiem ar izdzīvošanu un cīnīties pret dažādām ienaidnieku frakcijām, kuras cenšas noturēt savā kontrolē Vašingtonu un apspiež vienkāršos ļaudis.

Pašā spēles sākumā mums ir jāizveido savs tēls, un šoreiz izstrādātāji ir pievienojuši daudz vairāk iespēju, lai to veiksmīgi paveiktu. Pirmajā daļā bija iespēja izvēlēties tikai seju sagataves, bet šeit mēs varam manipulēt ar deguna izmēriem, acu novietojumu, zoda izvirzījumu utt. Pēc tam iespējams pievienot tetovējumus un kaujas rētas. Galu galā izvēlamies arī apģērbu. Drēbju klāsts nav liels, bet tas tiek paplašināts spēles gaitā, jo var atrast gan džinsu bikses koferī, Vašingtonas ielās, gan arī kādu T-kreklu pamesta dzīvokļa kumodē. Ja mūs neapmierina sākotnēji izvēlētā frizūra, tad vēlāk arī parādās iespēja mainīt matu izkārtojumu, krāsu, kā arī izaudzēt vai noskūt bārdu.

Pabeidzot spēles ievadu un atverot karti, sākumā tā nelikās pārāk liela un pieblīvēta ar aktivitātēm, tomēr pēc pāris stundām mani iespaidi krasi mainījās. Karte piepildījās ar visdažādākajām aktivitātēm, un bija grūti izvēlēties nākamo galamērķi. Un, pat dodoties uz nosprausto punktu, es viennozīmīgi novirzījos no izvēlētā maršruta, jo gandrīz katra mazā sānieliņa slēpa kādu kasti ar jaunu ieroci, bruņām, vai arī uz zemes aizmirsts telefons sniedza nedaudz informācijas par to, kas un kāpēc šeit bija noticis.

Spēles PvE (player versus environment) aktivitātes var iedalīt galvenajās stāsta un neobligātajās misijās (kuras ir vērts pildīt, jo katra no tām sniedz kādu jaunu ieroča tēmēkli, aptveri vai klusinātāju), kontrolpunktos (tie ir jāieņem, lai iegūtu kontroli pār pilsētas rajoniem, tādā veidā samazinot pretinieku klātbūtni konkrētajā reģionā), nejaušos notikumos, kuros ir vēlams iejaukties (piemēram, publiska nāvessoda izpilde, propagandas antenas, teritorijas kontrole) un pretinieku cietokšņos (paaugstinātas grūtības pakāpes uzdevumi ar mērķi piebeigt ienaidnieku līderus). Tam visam pa vidu jācenšas izpildīt projekti ar kādām noteiktām darbībām, lai palīdzētu civiliedzīvotājiem.

To visu mēs varam darīt jebkādā secībā, un jebkura aktivitāte sniedz pieredzes punktus, kas ceļ mūsu līmeni. Tāpat kā pirmajā The Division arī otrajā daļā ir Tumšā zona jeb Dark Zone. Šī kartes daļa ir domāta PvEvP aktivitātēm. Tur skraidām kopā ar citiem aģentiem, cīnoties ar pretiniekiem par laupījumu un pēc tam arī paši savā starpā, kaujoties par iespēju atrastās mantas iznest no zonas.

Tas, kas The Division 2 īpaši izceļas, ir geimplejs. Bez laba spēles procesa arī saistošs stāsts un perfekta grafika tiktu ātri aizmirsta, bet geimplejs ir tas, kas piesaista, kā arī liek turpināt vēl un vēl. Jau pirmajā daļā tas bija patīkams, bet otrajā izstrādātājiem Massive Entertainment šo elementu ir izdevies vēl papildus noslīpēt un uzlabot. Mūsu vadītais tēls kustas plūdeni un graciozi, uz komandām atbild momentāni, katrs ierocis liekas atšķirīgs un savā darbībā īpašs.

Pretinieku mākslīgais intelekts ir pamatīgi uzlabots. Tie pastāvīgi mēģina spēlētāju ielenkt, pārspēt viltībā, un nav iespējas visu laiku sēdēt vienā vietā, jo, ja gribas izdzīvot, tad pozīcija ir pastāvīgi jāmaina un jābūt gatavam pārsteigumiem. Pretinieki vairs nav tādi ložu sūkļi kā pirmajā daļā, bet tajā pašā laikā arī viņu šāvieni ir kļuvuši sāpīgāki. Bosi arī ir realizēti nedaudz citādāk. Viņiem bieži ir bruņas, kuras ir jāatšauj, koncentrējot uguni uz kādu konkrētu ķermeņa daļu. Tikai pēc tam, raidot lodes šajā vārīgajā punktā, būs iespēja samazināt pretinieka dzīvības stabiņu līdz nullei.

Ienaidnieku daudzveidība arī ir diezgan liela. Ir gan pretinieki, kuri skrien virsū ar bisēm, gan tādi, kas izmanto dažādus gadžetus, lai apgrūtinātu mums dzīvi. Salīdzinot ar pirmo daļu, The Division 2 ir izmainīts dzīvības atjaunošanas mehānisms. Iepriekš bija aptieciņas, kuras atjaunoja dzīvību uzreiz, tikmēr šeit ir jālabo bruņas, kas nenotiek uzreiz. Process aizņem pāris sekundes un tā laikā var redzēt, kā tēls izņem veco metāla plāksni un nomaina to pret jaunu. Sākumā bija grūti pierast pie šī mehānisma, bet nu jau esmu pielāgojies un novērtēju izstrādātāju soli realitātes virzienā. Pie tam šāds risinājums no spēlētāja prasa arī papildu taktiku, jo izārstēties vairs nav iespējams acumirklī, turklāt darbības laikā nevar šaut vai skriet.

Spēlētāja rīcībā ir vesels ieroču arsenāls un papildus tam arī dažādi gadžeti, kuri palīdz tikt vaļā no pretiniekiem pēc iespējas efektīvāk un ātrāk. Ir pieejami ložmetēji, automāti, karabīnes, pistoles un bises. Katrs atradīs savam spēles stilam un acij tīkamu šaujamieroci, kuru pēc tam arī varēs pielāgot sev pa prātam ar dažādiem papildinājumiem, kuri izmaina tā īpašības, piemēram, paaugstina ložu skaitu aptverē, bet samazina šaušanas ātrumu.

Salīdzinot ar pirmo The Division, gadžetu klāsts arī ir papildināts. Nākušas klāt tādas kā mehāniskas bites, kuras var pretiniekus apdullināt ar elektrību vai uzspridzināt. Vēl interesantas ir putas, kuras, trāpot ienaidniekam, momentāni sacietē, neļaujot vairs kustēties. Starp citu, šādu līdzekli lieto arī daži no pretiniekiem, un efekts uz spēlētāja tēlu ir tieši tāds pats – pārvietoties vairs nav iespējams. Papildus šim visam, sasniedzot 30. līmeni, var izvēlēties vienu no trijām specializācijām. Katra no tām ir orientēta uz kādu no spēles stiliem un nāk komplektā ar savu īpašo ieroci – granātmetējs, arbalets vai jaudīga snaiperšautene.

The Division 2 izmanto to pašu spēles dzini Snowdrop, kas tika lietots arī pirmajā daļā, līdz ar to grafiskie uzlabojumi neduras acīs, bet kopumā man liekas, ka spēles pasaule ir kļuvusi dzīvīgāka un pilnīgāka. Ielās var manīt ne tikai suņus, bet arī jenotus, rokamies atkritumu tvertnēs, žurkas pagrabos un arī pa kādai lapsai. Atsevišķi, salīdzinot ar pirmo daļu, ir jāuzslavē pamatīgi uzlabotais vides dizains – The Division katra iela likās tāda pati kā iepriekšējā. Spēlējot mēs paviesojamies gan aviācijas muzejā, gan bunkurā, gan arī Air Force One vraka iekšpusē. Ir novērojams pa kādam grafiskajam bagam, kā, piemēram, nedabiski izlocītās rokas zemāk redzamajā attēlā.

Runājot par audio noformējumu, tad man uzreiz jāatzīmē kā mīnuss tas, ka galvenais tēls nav ierunāts. Nu, nespēju iedomāties nevienu spēli, kurai piestāvētu neieskaņots varonis. Tā citādāk, svilpojošas lodes skan labi un saspringtāku cīņu laikā ieslēdzas spraigāka mūzika, kas palīdz saglabāt spriedzi.

Atsevišķas rindkopas veltīšu tā saucamajam end game saturam, jo tas bieži ir tas, kas iegāž šāda tipa spēles. Pēc stāsta galveno misiju iziešanas un vēl pēc čupiņas ar sānu uzdevumiem, kad tiek sasniegts maksimālais 30. līmenis, The Division 2 karte nedaudz izmainās. Parādās jauns pretinieku grupējums Black Tusk, kurš izspiež visas iepriekšējās frakcijas. Misiju vietas paliek tās pašas, bet izpildes nosacījumi mainās. Mums pretī stājas citi pretinieki un arī citādākā kārtībā. Viņi skrien ārā pa atšķirīgām durvīm (bieži arī no aizmugures), ir grūtāk uzveicami un kļūst vēl gudrāki.

Ja līdz šim progresu spēlē varējām izjust pēc iegūtajiem līmeņiem, tad, sasniedzot maksimālo līmeni, mūsu tālākais uzdevums ir pamazām celt Gear Score, kas ir sava veida novērtējums katram ekipējuma gabalam. No visa apbruņojuma tiek izvilkts vidējais rādītājs, kas apzīmē mūsu progresu. Spēles pasaule tiek iedalīta World Tier ar vērtējumu no 1 līdz 4, kur katrai nākamajai pakāpei ir vajadzīgs savs minimālais Gear Score līmenis. Katrai misijai vēlāk arī parādās iespēja celt grūtības pakāpi no Normal uz Hard un pēc tam – uz Challenging.

Kā iepriekš minēju, specializācijas ir pieejamas no 30. līmeņa un katrai no tām ir savs atsevišķs Skill Tree. Punktus, ko tajā izmantot, iegūstam, pildot paaugstinātas grūtības misijas. Atzīmēšu, ka praktiski visu laiku spēlēju solo un neizjūtu nekādu diskomfortu. Man gan patīk izaicinājums un īpaši nesatraucos, ja gadās kādu reizi nomirt. Jau augstākas grūtības pakāpes misijas prasa, lai obligāti būtu koordinēta komanda ar izteiktām lomām – tanks, Support un Damage Dealer. Vēl viens jaunums ir klani.

Tagad ir iespēja izveidot pašam savu vai pievienoties jau gatavam, lai varētu pildīt speciālas misijas, celt klana līmeni, saņemt par to atalgojumu ekipējuma veidā un pat iesaistīties savstarpējās grupu cīņās. (Ja kādam nav klana, tad mums ir aktīva latviešu grupa, kurā varu uzaicināt.)

Nobeigumā par dažām vispārīgām lietām. Nekur nav pazudis arī tēla vizuālais noformējums. Iespējams mainīt gan ieroču, gan arī ekipējuma krāsu. The Division 2 izstrādātāji nemitīgi pamudina spēlētājus apvienoties un paveikt kaut kādas aktivitātes kopā. Par to liecina gan tas, ka ik pa laikam saņemam saucienus pēc palīdzības no citiem aģentiem, gan arī paši varam to lūgt, ja gadās misijas vidū izsmelt savu dzīvības stabiņu. Ir arī pieejama sava veida sasniegumu sistēma (Commendations), kur varam vākt punktus par noteiktiem izpildītiem mērķiem. Arī šeit izstrādātāji ir iekļāvuši dažādus uzdevumus, kas veicina apvienošanos grupā, kā, piemēram, četratā vienlaikus uztaisīt to pašu emociju vai deju.

Nu ko, jāizdara secinājumi. Jāsaka, ka Ubisoft, kā kompānija, manās acīs ir kļuvusi par pozitīvu piemēru pārējām (skatos uz EA pusi). Tās neseno gadu spēles ir tiešām izdevušās, un es tās izbaudu. Tāpat esmu ļoti apmierināts ar The Division 2 un izbaudīju katru no pašreiz 50 aizvadītajām stundām. Noteikti turpināšu spēlēt vēl, jo tā nav sevi izsmēlusi un man arvien ir, kur augt. Varu viennozīmīgi ieteikt The Division 2 gan tiem, kam patīk spēlēt vieniem pašiem, gan tiem, kas to vēlas darīt kopā ar draugiem. Aizraujošais geimplejs, skaistā pasaule, tēla progress un nebeidzamā dzīšanās pēc labāka ekipējuma ir kā narkotika, un stundas paiet nemanot.

Apskatīju PC versiju un par šo iespēju pateicos genotsiid un gamestar.ee.


Secured By miniOrange