Nintendo 64

Pēdējā stacionārā kārtridžu konsole, tās interesantākās nezināmās spēles un noderīgi aksesuāri

18.Aprīlis 2016 17:08
genotsiid

Īsumā, rindkopa tl;dr cilvēkiem: Nintendo 64 ir pēdējā stacionārā konsole, kuras spēles ir kārtridžu (jeb kasešu, kā daudzi tās sauc) formātā. Tai ir 4 kontrolieru ieejas, kas ir tās laikam iespaidīgi. Komplektā nāca pults ar iebūvētu analogo sviru, kas nodrošināja revolucionāru 360 grādu vadību spēlē Super Mario 64. Tikmēr GoldenEye 007 pierādīja, ka FPS žanrs strādā arī uz konsolēm. Citas inovācijas ieviesa Legend of Zelda: Ocarina of Time – konteksta jutīgas taustiņu funkcijas un automātiska kameras fokusēšana. Tālāk informācija vairāk vārdos.

Apzinoties, ka video spēles, lai cik arī baudāmas, ir vien kārtējais veids, kā bezvērtīgi izniekot savu laiku, šogad esmu centies ierobežot to patēriņu. Tā gan sanāca, ka bieži uzturējos vietā, kur nav ne interneta, ne citu cilvēku, toties ir miers, klusums un... kineskopa televizors. Lai nedaudz kliedētu retos garlaicības mirkļus, aizvedu turp savu veco Nintendo 64 – konsoli, kas pieklājīgi izskatās tikai uz CRT ekrāna. Jāatzīst, bija patīkami atkārtoti uzspēlēt klasiku un arī atklāt šo un to jaunu.

Visdrīzākais iemesls, kāpēc par konsoli bijāt aizmirsuši vai pat dzirdat pirmo reizi, ir PlayStation. Pasaulē izlaista gadu vēlāk par Sony fenomenālo brīnumkasti, N64 popularitātes ziņā nespēja konkurēt. Lai gan tehniski daudzējādā ziņā pārāka, kā datu nesēju tā izmantoja nevis kompaktdiskus, bet gan tam laikam ietilpības un cenas ziņā nu jau neadekvātos kārtridžus. Zaudētāji bija gan spēļu izstrādātāji (daudz lielākas izmaksas), gan patērētāji (pirātisma trūkums, jo kasetes ir īpaši aizsargātas).

1. attēls N64 konsolēm tikpat kā nav mehānisku daļu, tāpēc tās strādā vēl mūsdienās

Lai kā arī nebūtu bijis toreiz, 20 gadus vēlāk 64 bitu konsoles lielākais klupšanas akmens ir tās labākā īpašība. Atšķirībā no pirmās PlayStation Nintendo aparātam nav nekādu elektromotoru un lāzeru, kam nolietoties. Vēl tagad ir grūti atrast eksemplārus, kas nedarbotos. Lielākā daļa oriģinālo melno PS disku ir drausmīgi saskrāpēti, tāpēc video un skaņa ķeras, bieži vien datus vispār nevar nolasīt. Tajā pašā laikā N64 kārtridžiem sliktākajā gadījumā ir jānotīra kontakti, izmantojot zobu bakstāmo un spirtu, ja tipiskā putekļu izpūšana nepalīdz.

Lai gan konsole un spēles attaisno savus Made in Japan uzrakstus, galvassāpes sagādā oriģinālie kontrolieri (kurus, starp citu, ražoja Ķīnā). Runā, ka N64 pults tika izstrādāta tā, lai atbilstu visām Super Mario 64 vajadzībām un vienlaikus būtu izmantojama arī klasiskajā veidā. Reti kurā spēlē gan tiek lietotas virziena pogas (D-Pad), tāpēc lielu slodzi saņem vecmodīgā analogā svira. Gadu gaitā tā tiek tik tālu nodrāzta, ka bieži pat neturas centra pozīcijā un „nejūt” X un Y asis to pilnajā apmērā. Ar tautas metodēm situāciju var uzlabot, bet ne sataisīt pilnībā.

Nopietniem spēlmaņiem un nokaitinātiem lietotājiem gan silti iesaku iegādāties Hori N64 Pad kontrolieri. Tas ir mazs, salīdzinoši ērts un, svarīgākais, aprīkots ar pārliecinošu un mūsdienīgu analogo sviru, kas nedilst. Vienīgie trūkumi ir sīkās virzienu pogas, kas nav ērtas kautiņu un Tetris tipa spēlēm, un cena. Viena šāda lietota pults, pasūtot to eBay no dzimtās Japānas, maksā tikpat, cik N64 konsoles komplekts ar atmiņas karti, papildu RAM un vairākiem kārtridžiem.

Kontrolieri Hori N64 Pad (kreisajā pusē) ir krietni ērtāks par oriģinālo pulti (labajā)

Vēl viens salīdzinoši dārgs, taču, manuprāt, prioritārs pirkums ir Everdrive 64 flash karte. Tas ir kārtridžs ar iebūvētu SD atmiņas lasītāju un savu operētājsistēmu. Iespaidīgo iespēju sarakstā ir paštaisītu un komerciālu ROM failu palaišana, „čītu” atbalsts, Memory Pak automātiska nolasīšana un saglabāšana, kā arī citi labumi. Ar Everdrive ietaupīsiet daudz vietas plauktā un samazināsiet kontaktu nolietojumu, jo nebūs vajadzības spraust kārtridžus iekšā un ārā. Visam N64 spēļu katalogam pietiek vietas vienā 4 GB SD kartē.

O, jā, N64 spēļu katalogs... Tajā ietilpst gan revolucionāri šedevri, kas gandrīz bez izņēmuma tiek iekļauti visu laiku labāko sarakstos (piemēram, Super Mario 64 un Zelda: Ocarina of Time), gan arī pavisam pretēji „sūdi” (Superman 64 un Carmageddon 64). Par laimi, otrā veida spēļu ir samērā maz.

Jāņem vērā, ka PS un N64 ir starp pirmajām konsolēm, kas spēj bez palīgrīkiem attēlot poligonālu 3D grafiku, tāpēc ačgārna vadība un kaitinoša kamera ir ierastas parādības. Reti kad tiek nodrošināts stabils kadru skaits – pie tā ir jāpierod. PS cieš no pikselizētām tekstūrām, pop in un briesmīga poligonu vērpšanās defekta, bet N64 tekstūras parasti ir izsmērētas un bieži skatu tālumā klāj bieza migla. Lai vai kā, kad vecās konsoles spēlē uz kineskopa televizora no dažu metru attāluma, tās nemaz neizskatās tik slikti.

Everdrive 64 Everdrive 64 flash karte palīdz ietaupīt vietu plauktā un laiku

Iedarbināt N64 ar tās pārliecinoši taisīto Power slēdzi (fizisks, nekādu releju) un jau pēc sekundes ekrānā redzēt spēli tagad šķiet gandrīz nereāli. Tāpat – nekādu instalāciju, nekādu „apdeitu”, nekādas pieslēgšanās sociālajam tīklam, gandrīz nekādu ielāžu ekrānu, jo dati no kārtridža tiek nolasīti zibenīgi. Patīkami arī, ka lielākā daļa spēļu pret lietotāju neizturas kā pēdējo muļķi, ļaujot viņam pašam izdomāt, kas jādara (sliktākajā gadījumā var paskatīties instrukciju bukletu, kas, visticamāk, jau sen ir pazaudēts). Nereti pašam izdodas nejauši atklāt noderīgus paņēmienus, kas palīdz uzlabot rezultātus.

Zemāk ir manas iecienītākās N64 spēles. Vairākas no tām savā laikā netika vērtētas ļoti augstu, turpretī citas slavēja. Uzskatu, ka šīs spēs izbaudīt arī mūsdienu izlutinātie.

Road Rash 64

Road Rash 64

Jau pēc pirmajiem basbungas sitieniem un pirmajām distorsētās basa partijas notīm ir skaidrs – Road Rash 64 ir „slikta” attieksme. Pogas, ko citās motociklu sacīkšu spēlēs izmantotu triku izpildei un pārnesumu slēgšanai, šeit ir atvēlētas spērienam, sitienam ar tuvcīņas ieroci vai tā iebāšanai cita braucēja spieķos. Mērķis vēl aizvien ir pārripot – vai pārlidot – pāri finiša līnijai kaut cik augstā vietā, tomēr jāprot ne tikai labi noturēties uz diviem riteņiem, bet arī prasmīgi kauties. Tas viss ir ārkārtīgi stulbi, taču man patīk.

Grafika ir ļoti vienkārša, bet kadru skaits saglabājas gana gluds, lai kāds haoss ekrānā arī nevaldītu. Bagātīgās skaņas ir teicami nostrādātas, un enerģiskā licencētā mūzika, kas skan fonā, ir reta parādība N64 pasaulē. Komplekta spožākā lieta gan ir pārspīlētā fizikas simulācija, kas ne reizi vien liks iesmieties, kad jūsu vadītais braucējs ar 160 jūdzēm stundā ietrieksies stabā un aizlidos 100 m attālumā. Odziņa visam pa virsu ir melnais humors, kas caurvij vājprātu. Kad milzīgā ātrumā traucaties pa ielu, no kreisās puses sit policists Nīče, no labās sper baikeru „čiksa” Natālija un kad jūs visi trīs ietriecaties pretimbraucošajā ātrās palīdzības auto, fonā skanot hardcore pankmūzikai, dzīve reti mēdz būt labāka.

Beetle Adventure Racing

BAR

Toreiz, kad Need For Speed nosaukums vēl asociējās ar ko labu, tika plānota sērijas daļa arī N64 konsolei. Droši vien alkatīgajiem EA šefiem tas likās pārāk riskants projekts vai arī kāda ego neļāva to īstenot, tāpēc spēli atcēla. Par laimi, ieguldītais darbs un laiks dzinēja izstrādei tika izmantots par pamatu lieliskajai Beetle Adventure Racing, kas apvieno tradicionālas apļu sacīkstes ar San Francisco Rush tipa izpēti.

Tas nozīmē, ka katrā no sešām daudzveidīgajām un garajām trasēm ir lērums slepenu īsceļu, ko atklāt. Kaut arī tie ne vienmēr palīdz iegūt zemāko apļa laiku, ir interesanti redzēt, kas tiek slēpts, un savākt visus bonuspunktus, lai iegūtu jaunas daudzspēlētaju režīma arēnas un „vaboles”. Jā, vienīgā pieejamā mašīna ir otrās paaudzes Volkswagen Beetle, taču var izvēlēties dažādi krāsotus variantus, katru ar savu raksturu un skaņu.

NFS saknes ir jūtamas gan četru riteņu saķeres sistēmā, kas nodrošina arkādisku, taču patīkami niansētu vadību, gan bremzēšanā, gan ieskrējienā un pārnesumkārbā, kad saskaņojat apgriezienus ar ātrumiem, skatoties pazīstamajā lodziņa tipa tahometrā. Lai cik arī burvīga nebūtu NFS: High Stakes, „vaboļu” sacīkstes sevišķi neatpaliek, turklāt darot visu savā veidā.

Paper Mario

Paper Mario

Viena no retajām N64 RPG spēlēm un viena no pēdējām. Kā parasti Sēņu karaliste ir briesmās, Bauzers ir nolaupījis princesi, un vienīgais, kurš var visus glābt, ir Mario. Šoreiz ūsainā santehniķa piedzīvojums ilgst vairāk nekā 20 stundu, kuru laikā viņš atbrīvo ļaundara sagūstītās zvaigznes, iegūst jaunus draugus ar noderīgām prasmēm un izpēta tālas zemes.

Papīra pasaulē pārvietojamies trīs dimensijās, bet uz darbību skatāmies pa gabalu kā 2D platformeros, tāpēc kameras problēmu tikpat kā nav. Saskaroties ar ienaidniekiem, sākas cīņas, kas sadalītas gājienos. Mario uzbrūk, lecot pretiniekiem uz galvas, sitot ar āmuru vai izmantojot dažādus priekšmetus un paņēmienus. Ja izpildām komandas īpaši prasmīgi (piemēram, nospiežam „A” brīdī, kad santehniķis tūlīt uzbruks), nodarām vairāk sāpju vai saņemam mazāk bojājumu, kas ne vienmēr ir viegli paveicams. Protams, īstās RPG tradīcijās krājam arī pieredzes punktus, uzlabojam rādītājus un iegūstam jaunas iemaņas.

Lai gan šo neuzskatu par labāko seriāla daļu, te ir gana daudz Paper Mario raksturīgā asprātīgā (un visām vecuma grupām adekvātā) humora, kas ļauj ar smaidu sejā baudīt notiekošo.

Cruis'n Exotica

Cruis'n Exotica

Cruis'n sērija ir bieži tikusi nomētāta sūdiem, taču, manuprāt, tās trešā daļa Exotica ir starp labākajām Outrun tipa jeb pseido 3D sacīkšu spēlēm. Jā, braukšana ir šķietami primitīva un fizika – muļķīga, taču šeit caur visām šūnām laukā spiežas 90. gadu arkāžu „reisingu” neatkārtojamā pārspīlētība un krāsainums. Vienā brīdī traucamies savā Mini pa salīdzinoši normālo Lasvegasu ar tās daudzajiem kazino, viesnīcām un piramīdām visās malās, tad taksometrā šķērsojam okeāna dibenu līdz ar haizivīm Atlantīdā, bet beigās jau mērojam Marsa oranžos paugurus kastu pacēlājā. Pilnīgs kaņepju sviests, bet vareni jautra izklaide, ja spējam uz to visu paskatīties ar atvērtu prātu.

Super Smash Bros.

SSB

Pazīstamākie Nintendo tēli sapulcējas vienuviet, lai kārtīgi izkautos. Kāpēc viņi vēlas nodarīt cits citam sāpes, man nav skaidrs, taču šo gan zinu – pieslēdziet konsolei četrus kontrolierus, uzaiciniet ciemos draugus un sagatavojieties ļoti labi pavadīt laiku. Super Smash Bros. neprasa nekādu Fighting žanra pieredzi, to var baudīt jebkurš ar kaut cik strādājošu roku-acu koordināciju. Protams, katram cīkstonim ir savi paņēmieni, stiprās puses un vājības, bet sarežģītas pogu kombinācijas apgūt nav nepieciešams. Pat tad, ja spēlējat viens, mākslīgā intelekta vadītie pretinieki ir pietiekami kompetenti, un satura – gana daudz, lai nebūtu garlaicīgi.

Vēlākas SSB daļas pievienoja vairāk tēlu, arēnu, režīmu un tiešsaistes iespējas, tomēr pirmajai daļai ir sava vienkāršība un šarms, ko, šķiet, turpinājumi nespēj sniegt.

Rayman 2: The Great Escape

Rayman 2

Lai gan šis 3D platformeris ir pieejams arī citām konsolēm un Windows, manuprāt, tas ir galvas tiesu pārāks par līdzīgām N64 spēlēm. Super Mario 64 bija revolucionāra, Banjo-Kazooie padarīja bezgalīgu drazas kolekcionēšanu par žanra normu, bet Rayman 2 piedāvā jēdzīgu stāstu, izcilu vadību, gudru kameru, tam laikam svaigas idejas un skaistu grafiku. Nav nekādu stulbu nāvju tikai tāpēc, ka skats pagriezās savādā leņķī vai galvenais varonis turpināja vēl skriet vai slīdēt, tad iekrita bezdibenī (kā Mario 64 vai Conker's Bad Fur Day). Rekomendēju jebkurai platformai.

Vigilante 8 / Vigilante 8: 2nd Offence

Vigilante 8

Arī V8 sērijas gadījumā labāk to baudīt uz Dreamcast, ja jums ir tāda iespēja, tomēr N64 versija nav slikta (citādi nebūtu šajā sarakstā). Iznākušas laikā, kad Vehicular Combat jeb transportlīdzekļu cīņu žanrs bija modē, abas spēles izceļas ar 70. gadu stilistiku, kas izpaužas gan mašīnu klāstā (amerikāņu muscle, pikapi, dzeltenais skolas buss utt.), gan tēlu raksturā un to īsajos sižetos, gan mūzikā (pirmās daļas tituldziesma ir īpaši lipīgs disko gabals).

Mērķis ir dažādos ASV štatos deathmatch manierē sacensties ar citiem auto un izdzīvot, izvairoties no mīnām un raķetēm, ik pa laikam arī izšaujot no sava ložmetēja un lielgabaliem. Kartēs ir izmētāti ieroči un īslaicīgi uzlabojumi, kam bieži vien var piekļūt, tikai iznīcinot ēkas un citus objektus. Spēles process nav sevišķi atjautīgs vai dziļš, bet uzkrāto emociju izlikšanai tas ir tieši laikā.

Worms: Armageddon

N64 versija ir dažādos veidos apgriezta, darbojas nieka 320x240 izšķirtspējā, bet izpildījums paliek nemainīgi labs. Ideja ir 2D plaknē vienai tārpu komandai iznīcināt citas, izmantojot plašu ieroču arsenālu, kurā ietilpst, piemēram, bazuka, bise, granātas, dinamīts, napalms, sprāgstoša aita, ēzelis, kas krīt no gaisa, un svētā granāta, kas dzied „aleluja”, pirms eksplodē.

Kā droši vien noprotat, arī Worms ir apdāvināta ar melno humoru. Pretiniekiem ir doti dažādi asprātīgi vārdi, kapakmeņi un akcenti, ko var piešķirt arī savai tārpu komandai. Kartes ir pilnībā iznīcināmas un parasti tiek ģenerētas nejauši, tāpēc vienmēr ir pārsteigums redzēt, ko spēle mums ir sagatavojusi. Mākslīgā intelekta pakļautie ļoti prasmīgi, pat pārāk labi, prot izmantot bazukas šāviena trajektoriju (to ietekmē vējš), tāpēc godīgākas un jautrākas cīņas ir pret draugiem. Nav nepieciešamas vairākas pultis – pietiek padot to pašu nākamajam spēlētājam. Vairākkārt esmu aizrāvies līdz vēlām nakts stundām, solot sev „tikai vēl vienu raundu un viss”.

Worms

Kā droši vien redzat, neesmu savu iecienītāko vidū iekļāvis daudzas no populārākajām N64 spēlēm, piemēram, Super Mario 64, Legend of Zelda un Star Fox 64 (jeb Lylat Wars), jo pirmā bieži liek lamāties, kad santehniķis kārtējo reizi iekrīt bezdibenī, bet pārējām ir iznākušas pārstrādātas versijas (rīmeiki) uz 3DS. Tomēr vēl visai labi laiks ir pavadīts ar Resident Evil 2, Ridge Racer 64, GoldenEye 007 un Tony Hawk's Pro Skater. Ja patīk 90. gadu FPS, tad Doom, pirmā Quake un Duke Nukem ir ļoti pieklājīgas uz 64 bitu konsoles. Modernāka, uz uzdevumiem orientēta spēles procesa cienītājiem ir vērts izmēģināt Star Wars: Rogue Squadron un Episode 1 – Battle For Naboo.

Ja uz brīdi vēlaties atgriezties deviņdesmito gadu otrajā pusē, tad jebkura no tekstā minētajām N64 spēlēm ir izmēģināšanas vērta. Lai gan darbināt īsto aparatūru, lietot savādo kontrolieri un slēgt sistēmu pie CRT televizora ir optimāli, kaut kā iztikt var ar emulatoru uz datora vai citas ierīces. Jārēķinās gan ar to, ka mūsdienu digitālie HD ekrāni nav sevišķi laipni pret veco konsoļu spēlēm, tāpēc iespaids var būt pavisam citādāks.

1332 skatījumi 2 komenti kudos

Raksta autors

8 komentāri Apskats: DOOM OPEN BETA
15.Aprīlis 2016 17:37
Komūnistiskie Mednieki

2 Komentāri

18.Aprīlis 2016 17:36
Mikonens Redaktors

Forši lasāms raksts. Man patīk, ka neesi bijis kā citi un minējis tikai Mario vai Zeldas spēles kā konsoles labāko sniegumu. Kaut vai pašam nav bijusi šī konsole, un es Nintendo produktus sāku lielos apjomos lietot tikai 2013. gadā (pirms tam bija tikai Sony konsoles), esmu daudz dzirdējis par šī aparāta leģendāro statusu. Nintendo vismaz noteiktas spēles ir izdevis savā Virtual Console, kas ļauj vismaz pieredzēt konsoles piedāvāto katalogu.

Ieraksts tika labots, 18.Aprīlis 2016 17:37
15.Maijs 2016 07:59

@Mikonens Summit1G bernības video. 4Head

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!