Apskats: Ghost Recon Wildlands

Atvērto pasauļu el jefe de los jefes.

8.Marts 2017 18:21
genotsiid

Apskatītā versija: PlayStation 4

Iespaidi ir balstīti uz aptuveni 32 stundām, kas pavadītas Solo režīmā. Lai saprastu spēles procesa pamatus, ieteicams vispirms izlasīt pirmskatu.

Ar kādām chinga madre tiesībām ASV valdība jaucas citu valstu politiskajos procesos? Tie pendejos americanos padara lietas tikai sliktākas. Vai te acuerdas Lībiju? Vai atceraties Irāku? Masu iznīcības ieroči – en serio, putos? Tur bija nada – karš balstīts uz meliem. ¡Mierda! CIP un visi tās padotie ir un cáncer. ¿Entiendes, amigos? Sapratāt, mani draugi?

Ja jums jau kūp galva no izlasītā, tad, spēlējot Tom Clancy’s Ghost Recon Wildlands (turpmāk – GRW), tā, iespējams, uzsprāgs. Iepriekšējā rindkopa ir piemērs tam, kā aptuveni izklausās virtuālās Bolīvijas bilingvālais mikslis – izvēlētā audio valoda sajaukta ar frāzēm un vārdiem meksikāņu spāņu mēlē. GRW Eiropas versija diemžēl kā runāto valodu, neskaitot angļu un citas, piedāvā tikai Spānijas paveidu, kas manāmi atšķiras no Dienvidamerikā lietotā. Ir ļoti savādi, ka karteļa biedri savā starpā biezā akcentā sarunājas angliski, ik pa laikam iemetot pa kādam pinche un cabron. Saprotams, ka tas tādēļ, lai spēlētājiem nebūtu visu laiku jālasa smalkajā šriftā rādītie subtitri, tomēr izstrādātāji varēja piedāvāt risinājumu, kas ticamāk atspoguļotu reģionu.

1. attēls

Brīžiem pasaule izskatās satriecoši skaisti

Runājot par autentiskumu, cepuri nost Ubisoft studijai, kas izveidoja GRW atvērto pasauli! Bolīvija ir labi zināma ar savu augsto biodiversitāti. Biezi Amazones džungļi, maz apdzīvotas kalnu teritorijas, nāvējošas aizas, sausi sāls tuksneši – tas viss ir spēlē, ietverts milzīgā kartē, no kuras viena stūra uz citu jābrauc gandrīz pusstunda. Daudzi droši vien nopūtīsies un ciniski teiks «kārtējā Ubisoft atvērtā pasaule, bet lielāka un raibāka», tomēr šī Bolīvija šķiet pārāka par citām nesen redzētām virtuālajām «smilšu kastēm».

Ir patiesi interesanti vērot, kā mainās ģeogrāfija, braucot no vienas provinces (kopā ir 21) uz citu – kā, piemēram, lapu koku mežus nomaina tropiskie džungļu biezokņi, pēc kā redzam jau egles un priedes. Protams, krasās izmaiņas ir krietni samazinātā mēroga dēļ – no viena kartes stūra uz pretējo ir aptuveni 30 km, kas jebkurā gadījumā ir daudz. Bolīvija ir salīdzinoši agrāra valsts, tāpēc vienīgās pilsētas, ko sastopam, ir mazas un zemas (tas ir, ēkas nav daudz augstākas par 3 stāviem). Varētu domāt, ka viss saplūst vienā lielā, aizmirstamā masā, taču pārsteidzošā kārtā tā nav, jo ar laiku, dodoties šurpu un turpu, atcerēsieties tos pašus ceļus un ainavas.

Spēles interpretācija par meksikāņu karteļa pārņemto Bolīviju ir tiešām interesanta un brīžiem izskatās satriecoši skaisti, pat uz konsolēm, kuru versijās ir zemas kvalitātes tekstūru filtrēšana un daudz mirgojošu ēnu, un citu grafisku dīvainību. Izmēģinot GRW beta versijas, bija nelielas šaubas, vai pasauli būs vēlme izpētīt, vai tā nebūs vienveidīga, bet, par laimi, šajā ziņā viss ir kārtībā. Cita lieta, kas «betās» bija manāma, gan diemžēl izrādījās patiesa.

2. attēls

Kur pazuda visi dzīvnieki? Amerikāņi viņus aizbiedēja prom!

Lai cik arī skaista un daudzveidīga, GRW pasaule liekas sterila. Piemēram, guļus rāpojot uz pretinieku okupēto bāzi džungļu vidū Metal Gear Solid 3 stilā, uz zemes vajadzētu būt arī čūskām un visādiem kukaiņiem, taču nekā tāda nav – būtu smieklīgi, ja varētu netīšām pieskarties kambo (reģiona toksiskākajai vardei) un uzreiz nomirt. Arī džungļu seklajos ūdeņos vajadzētu būt aligatoriem, bet raksta autors nevienu neredzēja. It kā fona troksnis liecina par dzīvību, bet ilūzija strādā tikai tad, kad ātri brauc cauri pasaulei – nostājoties uz divām kājām, patiesība kļūst skaidra.

Runājot par tipiskajām atvērto pasauļu tendencēm, GRW nav nekādu skatu torņu, kuros kāpt – pietiek nobraukt gar jebkuru vietu, lai automātiski tiktu atzīmēts, kas tur atrodas. Karte ir pilna ar simboliem, ko notīrīt, taču vienmēr ir skaidrs, cik daudz un kas ir jāsavāc, lai viss būtu izdarīts. Tiek piedāvāta pilnīga brīvība, kādā secībā pildīt sižeta uzdevumus, kuru katrā buchon (šefs kādam reģionam) pārvaldītajā provincē ir četri līdz seši.

Uzreiz visi nav pieejami – vispirms ir jāatrod informācija, kas kartē ir atzīmēta kā dzeltena mape ar izsaukuma zīmi, vai arī jāpabeidz iepriekšējie. Reizēm jaunus uzdevumus izdodas atklāt pavisam nejauši, kaut vai braucot gar kādu rūpnīcu. Ja zina īsto secību, pie gandrīz katras provinces bosa var tikt ļoti ātri. GRW atvērtā «beta» radīja maldīgu priekšstatu, ka bučoni vienmēr ir jānogalina, lai pabeigtu reģionu, taču tā nav. Lai neko neizbojātu, pietiks pateikt, ka ir daudz pārsteigumu.

3. attēls

Jep, tā izskatās sienā iesprūdusi triecienšautene!

Tā kā GRW ir fokusēta uz 4 cilvēku saspēli, ir veikti kompromisi stāsta prezentācijā. Kamēr solo piedzīvojumos sižeta ainas var likt, cik daudz un cik bieži grib, šeit to ir pavisam nedaudz un tās ir īsas, lai pēc iespējas mazāk kavētu cīnītājus. Stāsts tiek pasniegts zvanu formā, kuros komandiere pastāsta jaunāko informāciju vai dod uzdevumus, un īsos video, ko var noskatīties sev vēlamā laikā. Ņemot vērā metodes ierobežojumus, notiekošais ir bez grūtībām saprotams. Sižeta doma ir dod iemeslu nogalināt tūkstošiem sicarios, dabūt jaunus ieroču un aprīkojuma uzlabojumus un izpētīt pasauli.

Neskaitot galveno ļaundari nežēlīgo Elsvenjo (El Sueño), atmiņā paliekoša ir arī komandas koordinatore un priekšniece Kerena Boumena (Karen Bowman), kurā no sievietes rakstura ziņā ir palicis visai maz. Viņas replikas un izturēšanās pret karteļa biedriem ir patiesi biedējošas un bieži vien divkosīgas. Nav skaidrs, vai tas ir apzināti, bet, mēģinot parādīt Santa Blanca pēc iespējas sliktākā gaismā, tiek izceltas amerikāņu nelietīgās darbības. Piemēram, vairākos uzdevumos mērķis ir pavērst dažādas karteļa autoritātes citu pret citu, kas tiek paveikts ar sabotāžu (nav brīnums, kāpēc jeņķiem tik ļoti tīk runāt par terorismu). GRW tiek ieturēts neitrāls skatījums par to, kura puse tad ir sliktāka.

4. attēls

Vīri, šī smalkā dāma ir jūsu komandiere

Lai cīnītos ar el jefe de los jefes El Sueño, ir jāiznīcina jebkuras divas no karteļa darbības sfērām (tās ir aizsardzība, ietekme, ražošana, kontrabanda). Pēc nobeiguma var turpināt tālāk graut karteli, taču diemžēl tā notikumi nekādi neietekmē spēli, kas ir neloģiski (sapratīsiet, kad redzēsiet finālu). Varbūt būtu bijis labāk, ja cīnīties ar pašu galveno varētu tikai tad, kad ir izjauktas visas Santa Blanca darbības jomas. Citādi sižets ir adekvāts.

Lai karteli noslaucītu no zemes virsas, izejot visus 104 stāsta uzdevumus, rēķinieties ar vismaz 35 stundām, no kurām daudz laika pavadīsiet, pārvietojoties ar dažādiem transportlīdzekļiem. Lai gan pie braucamajiem it kā strādāja Ubisoft Reflections komanda un var uztaisīt visādus trakus manevrus, pats process nav sevišķi baudāms, vismaz ne PS4 versijā, jo ir jūtama pamatīga aizture vadībā. Tā kā GRW pastāvīgi lādē pasauli un vienlaikus saglabā datus, regulāri ir jūtamas «bremzes», kas traucē stūrēt. Ņemot vērā, ka virtuālās Bolīvijas teritorija ir aptuveni 20 km² liela, jābrauc ir daudz. Var izvēlēties vairāk izmantot lidaparātus, taču to kontrole nešķiet tik izdevusies kā, piemēram, Grand Theft Auto V.

Ņemot vērā, ka GRW ir «šūteris» un atvērtās pasaules spēle – divas lietas, kas laikam daudziem ir apnikušas –, dabīgi ir jautājums, vai tā nenoriebjas jau pirmajās 10 stundās. Protams, ļoti subjektīva lieta, pareizās atbildes nav, taču personīgi gribēju spēlēt vēl un vēl. Uzdevumi katrā provincē parasti ir tendēti vienā virzienā, tāpēc nākamajā reģionā jau darām kaut ko citu, un atkal ir interesanti. Piemēram, var būt lielāks uzsvars uz priekšmetu iznīcināšanu, gūstekņu atbrīvošanu, dokumentu atrašanu, sabotāžu, transportlīdzekļu zagšanu vai lavīšanos.

5. attēls

Netrūkst, ko darīt

Lieta, kas apnīk, gan ir nolāpītais radio, kas atskaņo tikai un vienīgi staciju Santa Blanca Radio jeb karteļa propagandu. Arī tad, kad to automašīnā izslēdz, tas tik un tā skan katrā ciemā un katrā pretinieku bāzē. Jau ļoti agri dzirdēsiet, ka saturs atkārtojas. Neliels mainīgums tam ir, piemēram, laika ziņas un paziņojumi pēc karteļa virsnieku likvidēšanas, bet tie situāciju neglābj. Jāatzīst gan, ka oriģinālās korrido stila dziesmas, kas rakstītas īpaši GRW, ir ļoti baudāmas.

Varētu domāt, ka 4 cilvēku Multiplayer nozīmē, ka tie, kas spēlē vieni, ir apdalīti, taču tā nav. Savā ziņā Solo režīms pat pārspēj Co-Op. Tā kā mākslīgā intelekta vadītie biedri nekad netiek pieķerti un nemaisās pa kājām, lavīšanās uzdevumi ir daudz vieglāk paveicami tieši vienam. Savukārt, ja varat atrast īstos cilvēkus un visiem ir mikrofoni, saspēles režīmā taktiskās iespējas un jautrība pieaug ģeometriskā progresijā.

Atšķirībā no beta testiem pilnajā GRW prieku bojājošu tehnisko ķibeļu ir ļoti maz – tās, ko var ieraudzīt, ir vairāk smieklīgas. Problēma, kas skar visus, ir kontrolpunktu retais izvietojums, kas ir īpaši kaitinošs lavīšanās uzdevumos. Jebkura kļūda, kuras dēļ jūs ierauga, nozīmē tūlītēju Game Over un iepriekšējo 5–15 minūšu atkārtošanu. Viens no uzdevumiem ir ļoti piņķerīgs – jānozog kravas auto, jāiebrauc ienaidnieku bāzē, jāizkļūst no slēgtās teritorijas nepieķertam. Zaudēju atkal un atkal. Labākais risinājums izrādījās ierāpot augstākajā ēkā, uzkāpt uz jumta, tad nolēkt no tā, lai tiktu ārā, nosisties, tad pagaidīt, līdz kāds biedrs izglābj, aizbēgt.

6. attēls

Īss lidojums ar dronu ir svarīga darbība pirms katra potenciālā konflikta

Lai gan ļoti atšķirīga no vecākām Ghost Recon daļām GRW tik un tā prasa būt uzmanīgam, izpētīt teritoriju, kartē atzīmēt pretinieku atrašanās vietas, iznīcināt sirēnas, lai novērstu papildspēku ierašanos, izslēgt dronu signāla bloķētājus, tad doties uzbrukumā. Lai gan spēle neļauj sevišķi rotaļāties ar mākslīgo intelektu, lavīšanās elementi ir labi izstrādāti. Vēlētos gan redzēt kādu indikatoru, kas parāda varoņa iespēju tikt saskatītam. Teorētiski naktī zagties ir vieglāk, taču praktiski starpību nejūt.

Protams, tad ir diametrāli pretēja pieeja, kas viennozīmīgi darbojas labāk kopā ar draugiem – ņemt rokās stipri modificētus ložmetējus un tikai dāvāt svinu visam, kas kustas. Kaut gan daudz jautrāka metode nekā taktiskā lavīšanās, drīz vien top skaidrs, ka izdzīvot 4 «purniem» pret piecreiz lielāku ienaidnieku skaitu nav viegli, ja vien nespēlējat zemākajā grūtības pakāpē. Eksperimentējot gan var atrast abu pieeju vidusceļu.

Kopumā Tom Clancy’s Ghost Recon Wildlands ir atvērtās pasaules šaujamspēle ar milzīgu karti, kurā izklaidēties vienam vai kopā ar draugiem. Lai gan tuvplānā sterila, virtuālā Bolīvija ir droši liekama starp daudzveidīgākajām un atmiņā paliekošākajām teritorijām, kas šajā žanrā ir redzētas. Uzdevumi ir gana daudzveidīgi, lai drīz neapniktu, un ir brīvība darīt lietas pēc saviem ieskatiem. Starp trūkumiem minama transportlīdzekļu aizkavētā vadība, satura ziņā niecīgā radio stacija un kontrolpunktu trūkums. Ja neesat noguruši no žanra, noteikti ir vērts izmēģināt jauno Ghost Recon.

Apskats sadarbībā ar:

Gamestar.ee


Žanri: Tactical Shooter

Platformas: Windows, PlayStation 4, Xbox One

Izstrādātājs: Ubisoft Paris

Izdevējs: Ubisoft

Iznākšanas datums: 07.03.2017.

661 skatījumi 3 komenti kudos

Raksta autors

3 komentāri Apskats: For Honor
18.Februāris 2017 12:05
genotsiid

3 Komentāri

8.Marts 2017 20:32
Skhen Redaktors

Vai tiešām pilnajā spēlē nav saglabājusies visi tie gļuki, kas bija gan slēgtā un atvērtā betā? Citur interneta plašumos sanācis lasīt par dažādām tehniskajām ķibelēm kā kadru skaitu kritums, spēles biežā uzkaršanās un citas nepilnības.

8.Marts 2017 21:51
genotsiid Redaktors

@Skhen Kadru skaita kritumi nav gļuks. Protams, ka tie ir, turklāt ļoti bieži. Man spēle ne reizi nav uzkārusies. Ir bijis, ka komandas biedri vairs pēkšņi neprot šaut ārā pa transportlīdzekļa logu. Visas šādas ķibeles parasti atrisina došanās atpakaļ uz galveno izvēlni, tad atgriešanās spēlē. Nav bijis nekas tāds, kas neļautu izpildīt uzdevumus. Slēgtajā beta testā gan bija visādi tādi brīnumi.

8.Marts 2017 23:58
Skhen Redaktors

Arī atvērtajā betā bija visādas nepilnības, taču jāatzīst, ka mazāk nekā slēgtajā. Nezinu, pēc betas sāku šaubīties par pilnās spēles iegādi, pieļaujot, ka perfomance nav mainījusies. Jebkurā gadījumā, šī spēle atrodas manu 'spēlējamo' sarakstā, varbūt pēc dažiem ielāpiem tai došu iespēju gāzt savus uzskatus.

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!