Persona 5

Augstas kvalitātes 100 stundu piedzīvojums

31.Oktobris 2017 15:07
fenfen

Persona 5 ir japāņu izstrādātāju “Atlus” pēdējā lielākā spēle, kas iznāca Japānā jau 2016. gada nogalē, bet pārējā pasaule Persona 5 ieraudzīja tikai 2017. gada aprīlī. Atlus, kas pazīstama ar agresīvu PR taktiku, cenzēšanu un stūrgalvību, iekšienē Persona 5 izstrādē ir bijusi vismaz 8 gadus, tas ir, kopš Persona 4 (oriģinālās versijas) iznākšanas, kas ir lielākā pauze, kāda ir bijusi starp divām galvenajām Persona franšīzes spēlēm, tādēļ ļoti saprotama ir nišas vētra, ko šī relīze izraisīja, lai gan nevarētu teikt, ka Persona 5 sasniedza The Elder Scrolls: Skyrim eksplozijas proporcijas, Atlus ieskatā Persona 5 ir veiksme, kas liek cerēt uz papildu spin-off spēlēm.

Kādēļ šī apskata radīšanai bija nepieciešami seši mēneši

Gan jau lielākais iemesls būs tāds, ka Persona 5 ir PlayStation 3/4 ekskluzīvs, un konsole PlayStation 4, kuru nopirku tikai un vienīgi šī ekskluzīva izspēlēšanai, Persona 5 iznākšanas logā īslaicīgi bija pazudusi no manu personīgo priekšmetu loka.

Otrs iemesls ir Persona 5 garums. Lai šo spēli izietu vienu reizi, ir jārēķinās vismaz ar 100 stundām, kas tiks pavadītas pie televizora.

Oktobrī, kad es atkal iegādājos PlayStation 4, kā arī izbaudīju savu pneimoniju/atvaļinājumu, beidzot varēju izbaudīt arī spēli, kuras gaidās esmu jau pēdējos vismaz piecus gadus.

1. attēls

Kā jau teicu, Persona 5 ir aptuveni 100 stundas gara, taču nešaubieties, ja teikšu, ka nenožēloju nevienu no šīm stundām, kuras pavadīju ar to.

Maza piebilde – tā kā šo spēli pirku par savu naudu un tā kā Atlus mani neapveltīja ar īpašu apskata versiju, pateicoties Atlus nostājai, spēles laikā neveicu ierakstus vai ekrānšāviņus, jo PlayStation 4 versija to neatļauj. Lai gan man bija visas iespējas to darīt, cienot izstrādātājus, es šīs iespējas neizmantoju.

Manā uzskatā nav iespējams apskatīt šo spēli, neizskaidrojot, kas ir Persona kā franšīze, jo mantošana un aizņemšanās, kas notiek ne tikai starp Persona spēlēm, bet arī starp Shin Megami Tensei universa spēlēm, ir pārlieku spēcīga, lai to vienkārši atstātu neatrunātu.

Kas ir Persona jeb Shin Megami Tensei: Persona sērija kopumā

Pašā pamatā katra Persona spēle ir JRPG – japāņu stila lomu spēle, kas izceļas ar darbību veikšanu pa gājieniem, ne īstajā laikā, kā tas ir vairāk pierasts Rietumos. Papildus JRPG elementiem Persona ir arī vizuālais romāns, līdz ar ko cīņām papildus varam sagaidīt arī daudz stāsta un dialogu apmaiņu.

Kas Persona ir atšķīris no citām līdzīgām spēlēm, ir tas, kā tiek veiktas šīs cīņas un ar kādiem līdzekļiem tās tiek uzvarētas, proti, spēlētājs jeb viņa vadītais galvenais varonis pats nav cīnītājs, to viņa vietā dara personas vai dēmoni, vai ēnas – kā šīs būtnes tiek dēvētas katrā Shin Megami Tensei franšīzes spēlē. Ar šiem radījumiem, kuru klāsts no spēles uz spēli mainās minimāli, spēlētājs noslēdz vienošanos, ka tie cīnīsies viņa labā. Spēlētājs, kurš parasti Persona spēlēs ir tā dēvētais “wild card” (latviešu valodā diemžēl šo spēlē lietoto terminu nav iespējams iztulkot), var noslēgt vienošanos ar vairākiem radījumiem – dažādiem mitoloģiskiem tēliem –, kurus tad viņš var izsaukt cīņas laikā, kad vien vēlas. Spēlētājam parasti palīdz arī citi cilvēki, kuriem arīdzan ir spējas izsaukt un kontrolēt personas, taču, tā kā šie varoņi nav “wild card”, tad viņi var izsaukt un spēles gaitā izmantot tikai vienu noteiktu personu.

2. attēls

Lai gan Persona 5 turpina attīstīt šo formulu, tas gluži nav viss. Kā to iesāka Persona 3, tad arī turpmākās spēles sevī ietver social/dating simulator elementus, proti, spēlētājs var izmantot savu laiku, lai satiktos ar draugiem un veidotu attiecības, attīstītu savas sociālās prasmes, lasītu grāmatas, spēlētu videospēles un tā tālāk. Persona 5 šis laiks ir ārkārtīgi ierobežots. Visa spēles darbība ilgst aptuveni vienu gadu, tas ir, spēlētājam varonis ir jāvirza cauri gandrīz katrai no šajā gadā ietilpstošajām dienām, izvēloties atbildes uz skolotāju uzdotajiem jautājumiem, tad pēc skolas ejot satikties ar draugiem, strādājot vienā no Tokijā atrodamajiem nepilna laika darbiem.

Attiecības, kuras spēlētājs attīsta ar saviem draugiem, tieši atsaucas arī uz viņu spējām cīnīties, sniedzot būtiskas prasmes, ja spēlētājs kļūst tuvāks ar pārējiem komandas biedriem. Spēlētājs var sadraudzēties arī ar citiem nozīmīgiem tēliem, kas tad viņam sniedz iespēju iegādāties ieročus vai veselību atjaunojošus priekšmetus ar ievērojamām atlaidēm.

Kas Persona 5 atšķir no citām JRPG

Bet kas tiešām atšķir Persona 5 no tādām JRPG kā Final Fantasy, Pokemon, Dragon Quest un citām, ir unikālā kombinācija starp manis jau minētajiem elementiem.

Persona 5 darbība norisinās Tokijā, Japānā. Spēlētājs ir varonis, kura vārdu, kā jau vienmēr, izvēlas spēlētājs.

Varonis ir vidusskolas 11. klases skolnieks, kurš ir spiests pamest savu lauku pilsētu, lai izvairītos no sociālās stigmas, kas tiek vērsta pret varoni, kad viņš tiek nepatiesi apsūdzēts.

Nokļūstot Tokijā, rūpes par viņu uzņemas Sodžiro, vecs Tokijas priekšpilsētas kafejnīcas/karija ēstuves “Leblanc” saimnieks, kurš sākotnēji pret varoni ir visai vēss, bet, laikam ejot, atmaigst. Arī jaunajā skolā varoni turpina vajāt viņa nepatiesās apsūdzības, un vienaudži pret viņu attiecas ar bailēm un aizdomām.

3. attēls

Par spīti tam, varonis visai ātri sadraudzējas ar blondu japāni Rjudži, ar kuru kopā savā pirmajā piedzīvojumā, nokļūstot dīvainā viduslaiku pilī, satiek mistisko Morganu – runājošu kaķi. Saskaroties ar pils sargiem, kuri patiesībā ir personu ēnas, abi draugi atklāj, ka paši var izsaukt personas, pēc kā ar Morganas palīdzību izlaužas no pils.

Turpinot savus piedzīvojumus, Morgana abiem izskaidro, ka šī pils patiesībā atrodas kāda cilvēka prātā un fiziski nemaz neeksistē. Šī pils eksistē, jo cilvēks jeb pils saimnieks patiesībā ir ar tādām vēlmēm un attieksmi, kas nesaskan ar godīgu sabiedrisko dzīvi, tādēļ savās fantāzijās tas uzbur pili, kas simbolizē, ko šis cilvēks grib un kā viņš savā prātā redz sabiedrību. Kā sākumā noskaidrojam, tad šīs pilis var rasties tikai “sačakarētu” cilvēku un noziedznieku prātos.

Varonim un draugiem mistiskā kārtā ir radusies spēja iekļūt šajā pilī, tādēļ, redzot iespēju un arī ārēju motīvu vadīti, visi trīs nodibina slepenu organizāciju “The Phantom Thieves”, kas nodarbojas ar šādu piļu iznīcināšanu arī citu cilvēku prātos.

Iznīcinot pili, cilvēks apjauš savas attieksmes un darbību nepareizumu un meklē iespēju atzīties savos grēkos, ko jaunieši apjauš kā iespēju izmainīt cilvēku sirdis un daļēji arī panākt sev vēlamo.

Savos piedzīvojumos varonis sastop vēl vairāk draugus, kuriem visiem ir iespēja iekļūt cilvēku prātos un izsaukt savas personas. Šie jaunieši visi ir ar savām problēmām, kuras apjaušot un uzvarot, viņi aptver savas patiesās spējas.

4. attēls

Spēles veidotāji ir ietvēruši visai spēcīgu simbolismu šajā procesā, jo personu rašanās ir saistāma ar spēles tēlu spēju tikt pāri sabiedriskajam konformismam un nostāties pretim aizspriedumiem un ierobežojumiem, kurus tiem uzliek dronu sabiedrība.

Lai gan spēles ziņa pirmajās 20–30 stundās paliek nemainīga un ir pat mazliet naiva, jaunieši, saskaroties ar problēmām, ātri apjauš, ka patiesībā viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist.

Laikam ritot, draugi pieļauj kļūdas, kļūstot pārāk iedomīgi uz savu veiksmju pamata, iesaistoties arvien dziļākās kaislībās un mistērijās, kā arī atklājot noslēpumus, kurus atstājot neatrisinātus, apdraudēta varētu būt pat visa pasaule, vienlaikus neapzinoties, ko tas nodarīs viņu pašu dzīvībām.

Lai gan, kā jau daudzas japāņu spēles, arī Persona 5 ir daudz jautrības brīžu, spēles dziļākais tonis ir visai tumšs, aizskarot dažādas tēmas, piemēram, seksuālu izmantošanu, pašnāvību, reketu, krāpšanu, manipulāciju ar sabiedrību un pat politiskās sazvērestības.

Katra pils, ko draugi iznīcina, ir ar savu tēmu, piemēram, viena no pilīm ir ar tēmu “uzvara ar jebkādiem līdzekļiem”. Šī pils atrodas prokurores prātā, un tās saimniece dziļi sirdī uzskata, ka aizdomās turētais ir jānotiesā ar jebkādiem līdzekļiem, pat ja tas nozīmē pierādījumu fabricēšanu, kļūdīgi saucot to par taisnīgumu. Šī pils ieņem kazino, kurā visas azartspēļu iekārtas krāpjas, formu, padarot jebkura apmeklētāja iespēju uzvarēt neiespējamu. Uzvarēt var tikai prokurore, kas šajā pilī eksistē kā kazino menedžere.

Aptuveni 100 spēles stundās draugi iekuļas dziļās ķezās, kas iekļauj konspirāciju nacionālā līmenī, policijas un citu valsts struktūru uzpirkšanu un šantažēšanu, politiskās slepkavības un tā tālāk.

5. attēls

Persona 5 savā stāstā iekļauj tik daudz dažādu tēmu, taču tās arīdzan ļoti labi atbalsta cita citu, radot dabiskas stāsta attīstības un izcila balansa izjūtu. Šīs tēmas gandrīz nevainojami sasaucas ar katra tēla būtību un viņa izaugsmi, neradot aizu starp tēliem un galveno stāstu.

Spēle ir skaļš un drosmīgs ziņojums pret konformismu, kas valda sabiedrībā, samierināšanos ar meliem, kas mums tiek teikti, kā arī absolūtu un nekritisku paļaušanos uz autoritātēm, kuras patiesībā ir sapuvušas līdz pat kodolam.

Šī paļaušanās mums kā sabiedrībai atņem spēju domāt ar galvu, tā vietā domājot domas, kuras mūsu galvās ieliek šīs autoritātes ar mediju palīdzību. Persona 5 ir naidīga pret sistēmu, kurā mēs kā sabiedrība dzīvojam kā bezsmadzeņu droni. Šajā ziņā spēle ir pat mazliet revolucionāra, aicinot salauzt sabiedriskās važas, ko var novērot arī vizuālajā reprezentācijā, kur, pirmo reizi izsaucot personu, tēli salauž važas un atbrīvo savu iekšējo nemiernieku.

Persona 5 skaļi un skaidri norāda, ka sistēma ir maināma, bet to nevar izdarīt viens cilvēks ar labu domu. Šim cilvēkam ir vajadzīgi draugi. Un spēles gaitā varonis veido attiecības ar draugiem, kas ir ne tikai tiešie cīņas biedri, bet arī Tokijas iedzīvotāji, kas tiešā veidā varonim palīdz realizēt savu revolūciju. Attīstot savu saikni ar šiem tēliem, mums tiek vizuāli parādīts, kā varonis, palīdzot šiem tēliem tikt galā ar saviem aizspriedumiem un nedrošībām, salauž viņu sociālās važas un atbrīvo tos no rozā brillēm.

Persona 5 nav skaļa tikai savā morālajā reprezentācijā, bet arīdzan vizuālajā. Ieturēta japāņu animācijas stilā, spēle ir stilīga līdz kaulam ar sarkani melnām izvēlnēm, džeza/soula mūziku un piezemētu (bet reizē arī izcilu) tēlu dizainu. Arī personas, kuras satiekam spēlē, nav klasiskie slimie vilki un pāraugušās žurkas/zirnekļi. Katras personas dizains rada iespaidu, ka dizaineri pie tā ir pavadījuši dienām, ja ne mēnešiem. Persona 5 pārsteidz ar krāsainiem, sīki detalizētiem elles izdzimteņiem, mītiskiem radījumiem, smieklīgiem, bet klasiskiem “džekiem”, kā arī dievišķiem un skaistiem eņģeļiem un pusdieviem pašos augstākajos līmeņos.

6. attēls

Arī līmeņu dizains ir izcils – sākot ar sīki detalizēto Tokiju, kas, mainoties laikapstākļiem, pārsteidz ar savu neticamo dažādību, un beidzot ar katru individuālo pili ar vizuālo interpretāciju, kas nešaubīgi liek saprast katra pils saimnieka iekšējo pasauli.

Cīņu sistēma Persona 5 ir ātra un nežēlīga. Tā nepiedod kļūdas, it īpaši smagas. Kā jau teicu, cīņas ir ieturētas JRPG stilā, tas ir, cīņas notiek pa gājieniem, kur katra dalībnieka kārtu nosaka vairāki nosacījumi – tēla ātrums, tas, vai pirms cīņas varonis veica “ambush” funkciju vai arī šī funkcija tikai veikta pret varoni. Lai gan sākotnēji “ambušot” pretiniekus ir vienkārši, spēlējot nevērīgi, palielinās pils “security” reitings, kas pretiniekiem ļauj vienkāršāk pamanīt spēlētāju, līdz ar ko nostādīt to neērtās situācijās.

Pašas cīņas pamatā ir pretinieka vājību izmantošana un izvairīšanās no tā stiprajām pusēm. Katrai personai ir savas stiprās puses, vājās puses, spējas bloķēt vai atstarot uzbrukumus, taču tikai pret noteiktiem elementiem vai uzbrukuma veidiem, piemēram, dažas personas var atstarot psihiskā elementa uzbrukumu vai tiem ir pilnīgs bloks pret fiziskiem uzbrukumiem.

Spēlētājs cīņā kontrolē četru varoņu grupu, kurā vienmēr ietilpst spēlētāja varonis. Katrs no šiem tēliem var izsaukt personu, kurai katrai piemīt šī vājības vai stiprās puses, par kurām jau minēju. Galvenais varonis var izsaukt jebkuru personu, kuru tas ir ieguvis caur “pārrunām” ar personām, sintēzes rezultātā vai jebkurā citā veidā, tādēļ viņš nav pakļauts tām vājībām, kurām konstanti būtu pakļauts varonis, kurš var izsaukt tikai vienu personu, un šo apstākli ļoti vienkārši ir izmantot pret stiprām personām vai bosiem, kuru uzbrukumu veidu spēlētājs zina.

Cīņa beidzas, ja galvenais varonis nomirst vai ja spēlētāja grupa uzvar visus pretiniekus, kas var izpausties pārrunās vai vienkāršā pretinieku noslepkavošanā.

7. attēls

Pārrunas ir cīņas aspekts, kas Persona sērijā nav redzēts kopš tās pirmsākumiem. Pārrunas ir iespējams uzsākt, ja spēlētājs ir ekspluatējis visu pretinieku vājības vai arī dažos gadījumos pats pretinieks, kurš jūt, ka zaudēs, var izvēlēties pienākt pie varoņa un uzsākt pārrunas. Pārrunu rezultātā ir iespējams personu iegūt savā valdījumā, pieprasīt no tām naudu vai arī priekšmetus, izvēloties pēdējos divus, pretinieks pēc prasību izpildes aizbēg, un cīņa uzskatāma par uzvarētu.

Persona 5 ir jāvērtē kopumā. Šī nav spēle, kurā būtu tikai gameplay vai tikai story elementi. Bez viena otrs būtu dīvains, garlaicīgs, bet kopā visi spēles elementi rada izcilo pieredzi, ko kopumā var nosaukt par Persona 5.

Neslēpšu, Persona 5 ir izcila spēle. Neskaitot dažas grafiskās kļūmes, kuras varētu norakstīt uz PlayStation 4 Pro Boost režīmu, kā arī izmazgātās tekstūras šeit un tur, ko varētu norakstīt uz Persona 5 pieejamību uz PlayStation 3, tad šī ir spēle, kurai ir grūti atrast, kur piesieties.

Emocionālais piedzīvojumu brauciens, kura laikā es vienu tēlu paspēju iemīlēt, atkal ienīst un iemīlēt tieši pirms tas nomira uz visiem laikiem, nostrādāt 20 vakarus puķu veikalā, izlasīt padsmit grāmatas, nogalināt Nāvi un nosvīst pie intensīvākajām stāsta daļām, ir beidzies un tas manā sirdī ir atstājis lielu caurumu.

Persona 5 ir spēle, kura ir nepelnīti nezināma, taču tā ir 100 stundu piedzīvojums, kuras izspēlei ir vajadzīga pacietība. Un es nevainoju cilvēkus, kuriem tādas nav. Šī spēle nav visiem, bet tiem, kuri ir tās mērķa auditorija, nešaubīgi tā patiks.

Redzot tādu produktu kā Persona 5, rodas cerības, ka spēļu industrija nemaz nav tik bezcerīgi ieciklējusies uz tehnoloģijām un grafisko fotoreālismu, bet ir tendēta arī uz augstu satura kvalitāti.

300 skatījumi 4 komenti kudos

Raksta autors

4 komentāri 20 minūtes ar: Gran Turismo Sport
29.Oktobris 2017 22:34
genotsiid

4 Komentāri

31.Oktobris 2017 15:29
genotsiid Redaktors

Paldies par rakstu! Spēle izklausās lieliski. Būtu tai PS Vita vai Switch versija, tad būtu gatavs veltīt 100 stundas, bet ne monitora/TV priekšā.

31.Oktobris 2017 18:28

@genotsiid tikai nedaudz jāpaciešas Persona 5 on Switch

Bet spēle ir tiešām laba. Meistardarbs, kurš liekams vienā plauktiņā ar Nier:Automata

31.Oktobris 2017 18:55
genotsiid Redaktors

@kornivskis Laikam sajauci, jo Shin Megami Tensei 5 ir kaut kas cits. Patiesībā standarta SMT man patīk vairāk par Persona (vismaz 3. un 4. daļu, kas neuzrunāja). Izgāju SMT4, ja nemaldos, ar vienu no Order nobeigumiem un mazāk nekā 30 stundās. Ja ir 3DS un var atrast laiku, droši rekomendējama.

31.Oktobris 2017 20:21

@genotsiid bāc, un man vienmēr likās, ka tā ir viena un tā pati spēle tikai nosaukums tulkots. Sorry, vainīgs.

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!