Apskats: Wolfenstein II The New Colossus

Nacistu šķaidīšanas rituāls

7.Novembris 2017 06:49
genotsiid

Apskatītā versija: PlayStation 4

Ādolfu Hitleru (Adolf Hitler) var pielīdzināt nesaprastajam zēnam sākumskolā, kuram bija nesasniedzami ideāli un grandiozas idejas. Diemžēl klasesbiedri lietas redzēja citādāk un to parādīja, puisi emocionāli ietekmējot, kamēr nekompetentais mācībspēks neko nedarīja, lai novērstu neizbēgamās problēmas. Tā nu vienu dienu jaunietim no pastāvīgā pazemojuma smadzenēs notika kas līdzīgs īssavienojumam, un viņš, būdams prasmīgs runātājs, kopā ar savervētiem domubiedriem nogalināja pāridarītājus un viņiem līdzīgos. Nespēdams samierināties ar sekām, zēns iedzēra indi un nomira.

Notikums bija tik šokējošs, ka 70 gadus vēlāk par to runā vēl aizvien, kamēr uz puiša kapa tiek spļauts, čurāts un kakāts līdz šai dienai. Lai gan šaušalīgā atgadījuma cēloņi un konteksts ir tikuši dziļi pētīti, bļaujošo un raudošo vidū par tiem aizdomājas vien retais, bet kompensāciju prasa katrs otrais. Par notikumu tiek stāstītas anekdotes un taisītas «mēmes», jo ir tik viegli kopā ar citiem iespert tam, kurš nokritis uz zemes.

Jūsu noraidošā reakcija uz salīdzinājumu, kas papildināts ar īsu murgojumu, ir saprotama – gadiem ilga viena skatpunkta propaganda mēdz radīt tādu rezultātu. Vienmēr gan der atcerēties, ka uzvarētāji raksta vēsturi un ka nacistus par tādiem viennozīmīgi nevar saukt. Wolfenstein II: The New Colossus (turpmāk – WS2) paņem oficiālo naratīvu un ap to izdara trakas lietas.

1. attēls

Stāsta gaitā uzzinām par galvenā varoņa bērnības likstām

Jāsāk ar to, ka WS2 salīdzinājumā ar 2014. gada The New Order izskatās kā no citas konsoļu paaudzes. Izmantojot to pašu grafisko dzinēju, ko lieto Doom, tiek nodrošināts ticams apgaismojuma modelis, kas rēķinās ar apkārtnes materiāliem, un teju visas ēnas tiek zīmētas reāllaikā, kamēr kadru skaits sekundē turas pie 60, lai gan bieži to nesasniedz. Jau pirmajā līmenī ir redzams WS2 izteiktais un savdabīgais stils, kas ar ierobežotu krāsu paleti rada nomācošu noskaņu. Labi vien ir, ka tēli izskatās pēc lellēm, jo attēlotā vardarbība ir ārkārtīgi sadistiska.

Tāpat kā pornogrāfija WS2 brutalitāte apmierina cilvēka zemākos instinktus. Tipiskā cīņā vienam pretiniekam piezogaties klāt un ar savu uzticamo ugunsdzēsēja cirvi nocērtat kājas un galvu. Ticis pieķerts, ar automātu labajā rokā šaujat sliktos pa gabalu, bet, pieskrējis tuvāk, izšķaidāt viņus ar bisi, ko turat kreisajā. Sienas un ieroči ir notraipīti asinīm, kamēr uz grīdas mētājas sakropļoti pretinieku līķi, tāpēc ka #fucknazis. Ja šāda izklaide jūsos mazina vēlmi kādam uz ielas salauzt žokli vai viņu izvarot, tad tas ir apsveicami, taču garīgajai veselībai tā diez vai nāk par labu.

2. attēls

Engelas kundze atgriežas

Nacistu šķaidīšana rada iespaidu, ka WS2 ir kaut kāds asins izliešanas rituāls orģija no zviedru izstrādātāja MachineGames puses (viena aina pirms spēles beigām gandrīz vai apstiprina aizdomu). Šeit vēl vairāk nekā The New Order ir jūtams, ka scenārija autori ar zobos iespiestu mēli cenšas nesmieties, pasniedzot it kā nopietnu stāstu. Ir vairāki mirkļi, kas ir kā skaļš, slapjš pirdiens dievkalpojuma laikā, klusuma brīdī, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā.

Sižets sākas šādi – uzreiz pēc iepriekšējās daļas beigām galveno varoni Blazkoviču (Blazkowicz) viņa biedri no Kreisau Circle atrod uz nāves robežas. Knapi izdzīvojis, tagad viņš ir – sauksim lietas īstajos vārdos! – kroplis, kurš ir piesaistīts ratiņkrēslam. Kādu dienu nacisti iebrūk zemūdenē, ko no tiem ir atsavinājies revolucionārais grupējums, jo Engelas kundze (Frau Engel) vēlas Blazkoviča galvu. Drīz vien komanda dodas uz ASV, lai aicinātu tās iedzīvotājus sacelties pret nacistu diktatūru.

Sākot WS2, tiek īsi pastāstīts, kas notika 2014. gada daļā, un jums jāizlemj, kurš no sabiedrotajiem izdzīvoja. Tāpat kā The New Order arī šeit sižets nedaudz atšķiras atkarībā no izvēlētā tēla, taču izmaiņas galvenokārt izpaužas kā citādākas video ainas. Gan jau zināmie, gan jaunie varoņi ir lieliski izstrādāti un atmiņā paliekoši, katrs ar savu raksturu un dīvainībām, ko starp uzdevumiem iespējams izpētīt dziļāk, skraidot pa atvērto zemūdens teritoriju. Komiskam efektam tiek lietoti dažādi stereotipi, kas gan kādam var likt nopūsties, ja tos uztver pārāk nopietni.

3. attēls

Arī jaunie varoņi ir atmiņā paliekoši

Lai gan «uz papīra» WS2 stāsts neizklausās pēc nekā īpaša, jums radīsies pavisam cits iespaids, kad to spēlēsiet. Izbojāt sižeta notikumus ir kā pastrādāt kara noziegumu. Tieši tā, nevis sadistiskā spēles procesa dēļ ir vērts iegādāties vai aizņemties WS2 (ja vien neesat psihopāts vai kaut kāds kultūras pētnieks). Žēl, ka video ainas nav iespējams ar pogas spiedienu patīt 10 sekundes atpakaļ – garantēju, ka būs daudzas vietas, kas jums liks apšaubīt savu maņu orgānu darbību, jo gluži vienkārši neticēsiet tam, ko redzējāt. Vispārinot sižets ir komēdija ar ļoti melnu humoru. Izsmej visu, ko politkorektums atļauj.

Runājot par WS2 spēles procesu, tas atstāj gan pozitīvu, gan negatīvu iespaidu. Kad apskatīju The New Order, teicu, ka tā «neliek vilties un pat ienes vēsmu svaiga gaisa piesmakušajā mūsdienu FPS žanrā». Tas bija 2014. gadā, kad 2. pasaules kara šaujamspēles bija retums, taču tagad situācija ir mainījusies. WS2 arī ir ļoti atšķirīga no citām tagad pieejamajām FPS stila pārstāvēm, paņemot idejas no 90. gadu un mūsdienu darbiem, taču izpildījums vietām stipri pieklibo.

Tā kā tagad katrā rokā var likt jebkuru ieroci, kas visi ir diezgan brutāli, vajadzētu būt iespējai izbaudīt īstenu power trip. Diemžēl sižetisku iemeslu dēļ Blazkovičs ir vājš, lielāko spēles daļu aizvadot ar veselības indikatoru, kas apstājas pie skaitļa 50 (var uzlādēt virs šīs vērtības, taču tikai īslaicīgi). Pastāviet sekundi atklātā vietā, pretiniekiem šaujot no divām pusēm tuvā attālumā, un būsiet beigts. Labākā stratēģija ir visu laiku atrasties kustībā un tikai «bērt» no stobriem svinu, taču vairākkārt arī tā nedarbosies, liekot reizes 10 gaidīt pie ilgajiem ielādes ekrāniem, lai mēģinātu atkal un atkal.

4. attēls

Ar šādu bruņojumu rokās arī mirsiet daudz un dikti

Daudzu lepnumam varētu sāpēt, bet risinājums ir samazināt grūtības pakāpi par iedaļu uz leju. Atcerieties, ka stāsts šeit ir pats galvenais, tā ka nebaidieties to darīt! Jums nav līkas rokas – WS2 gluži vienkārši ir ļoti grūta spēle. 2016. gada Doom salīdzinājumā daudz baudāmāk atveido 90. gadu idejas. Lai gan minimālā veselības reģenerācija ir mājiens vecajiem labajiem laikiem, liekas nesaprotami, kāpēc aptieciņas un munīcija ir jāņem manuāli. Par laimi, šoreiz ir ieviesta sistēma, kas bruņas un patronas vāc automātiski, tām pārskrienot pāri, taču tā neattiecas uz neatliekamās medicīniskās palīdzības komplektiem. Ir daudzas situācijas, kad veselība ir 10, no visām pusēm šauj nacisti, bet spēlētājam, noņemot īkšķi no labās sviras, kā trakam ir jāspaida «kvadrāts» vai «X», lai tikai pagrābtu aptieciņu. Bieži to neizdodas paveikt, jo «logs», kurā darbību var izpildīt, ir visai šaurs.

Vēl viena negatīva lieta ir neskaidrās norādes, kur doties. Kaut gan stilistiski atbilstoša, ierobežotā krāsu palete dažos līmeņos traucē atrast izeju, jo viss izskatās tik līdzīgi. Pirmo reizi WS2 pabeidzu aptuveni 15 stundu laikā, no kurām lielu daļu veltīju, meklējot pasaulē visādus dokumentus, zeltu un uzlabojumus un... blandoties apkārt, nesaprotot, kur jāiet. Atšķirībā gan no jaunākās South Park garlaicīgi nebija ne mirkli, kaut arī dažas vietas ir jāapmeklē atkārtoti. WS2 nav FPS tipiskās problēmas, ka šaudīšanās ir pārāk daudz, jo mierīgie mirkļi sabalansē kopumu.

Pirms dodaties cīņā, stobriem kūpot (šī nianse tiek grafiski atveidota), tāpat kā The New Order ir iespējams lietot lavīšanās paņēmienus. Protams, Stealth elementi šeit ir ļoti vienkārši, tomēr efektīvi. Ar pareizajiem uzlabojumiem arī mašīnpistolei var piešķirt klusinātāju, tāpēc nav jāturas pie nieka lūgeriem. Kad pieķer, laiks 2. plānam, kas ir ļoti skaļš un spraigs. Patīkami, ka lavīšanās nevienā brīdī netiek uzspiesta.

5. attēls

Kopumā Wolfenstein II: The New Colossus grafikas un stila ziņā ir milzīgs lēciens pār iepriekšējo daļu, kamēr tās stāsts vairs neslēpj, ka ir komēdija. Sižets piedāvā situācijas, kurām pirmajā mirklī nespēsiet noticēt un kuras atcerēsieties vēl gadiem ilgi. Diemžēl spēles process, lai gan papildināts, cieš no brīžiem pārāk augstas grūtības pakāpes, kaitinošiem lēmumiem saistībā ar aptieciņām un norādēm, kā arī reizēm mulsinoša līmeņu izkārtojuma. To visu un ārkārtīgo sadismu tomēr ir vērts paciest sižeta dēļ.


Žanrs: FPS, action-adventure

Platformas: PS4, Xbox One, Windows, Switch (2018. gadā)

Izstrādātājs: MachineGames

Izdevējs: Bethesda Softworks

Iznākšanas datums: 27.10.2017.

330 skatījumi 5 komenti kudos

Raksta autors

Atstāt komentāru Assassin`s Creed ORIGINS apskata 2.daļa
6.Novembris 2017 12:27
goodman2576

5 Komentāri

8.Novembris 2017 09:08

Vēl neesmu pabeidzies spēli, bet piekrītu visam rakstītajam

8.Novembris 2017 10:36

Paldies par apskatu!

Šaurā niša šaujamgabalu mozarē tagad ir aizbāzta ar Wolfenstein. Ja šādas spēles nav visas, tad nav jau tik traki. Izklaidei un atpūtai būs laba. Nevajag tik visu ņemt nipietni.

Gaumes lieta šī spēle visticamāk ir. Būs ļaudis kam patiks, kādi kam nepatiks un kādi kam pie kreisās kājas!

16.Novembris 2017 06:08

Es kā Wolfenstein sērijas fans izspēlējot 2. daļu jutor reāli vīlies, nevis stāstā vai mehānikās, bet tajā ka spēlē ir reāli īsa, pat spēlējot virs vidējās grūtības pakāpes, tas prasīja kādas 5-6 stundas + 3 DLC misijas pa 15-20 min. Iespējasms gaidāmie DLC būs garāki, bet , manuprāt, nav vērts maksāt 60 eiro par Wolfenstein 2.

16.Novembris 2017 09:12
genotsiid Redaktors

@IceDiamond Oho! Pieļauju, ka spēlēji uz PC ar tastatūru un peli un ka esi FPS žanra meistars. Droši vien skrēji cauri, zinot precīzi, kur jādodas, nemeklējot dokumentus, nepildot blakusuzdevumus un neatgriežoties līmeņos ar Enigma Machine. Protams, arī nemirstot reizes 15 tajās pašās vietās. Pēc Howlongtobeat datiem vidēji lietotājiem vajadzēja 9,5 stundas stāsta pabeigšanai.

16.Novembris 2017 11:05

@genotsiid Labi varbūt "5-6" bija tā uz ātro, "pēc sajūtām" uzrakstīts, bet tas nav īpaši tālu no 9, tikai vienā vietā uz venēras bija problēmas saprast kas jādara tālāk, pārējais īpaši problēmas nesagādāja. Pat pēdējā ciņā prasīja tikai 2 piegājienus, jo pirmajā reizē nepamanīju, ka ir 2 bossi. Jā runa iet tikai par stāstu, un tās papildus misijas īti nevar uzskatīt par spēles saturu, jo tas ir tas pats ko tu jau darīji tikai lielākoties uz otru pusi. Dažas bija jaunas vietas, bet tā pat tas beidzās ar Rembo stila "gameplay". Jau tagad spēli var dabūt zem 30 eiro, bet tas viss nemaina faktu, ka manuprāt, nebija vērts maksāt 60 eiro, tiem kas to nopirka sākumā. Ja tā būtu spēle + visi DLC tad varbūt.

Ieraksts tika labots, 16.Novembris 2017 11:17

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!