Ni no Kuni II: Revenant Kingdom apskats

Viena spēle, divas pasaules.

24.Marts 2018 17:11
fenfen

Ni No Kuni II: Revenant Kingdom ir klāt. Pēc vairākiem gaidīšanas gadiem mīlētā Ni No Kuni ir papildināta ar vēl vienu ierakstu sērijā.

Vai bija vērts gaidīt septiņus gadus? Atbilde ir vienkārši “jā”.

Ja Ni No Kuni sērija visvairāk asociējas ar tās varoņu un pasaules dizainu, tad arī Ni No Kuni II neliks vilties, jo, lai arī Ghibli studija, kas šo dizainu arī lielākoties ir izstrādājuši un iedvesmojuši iepriekšējās divās sērijas galvenajās daļās, Ni No Kuni II izstrādē nav piedalījušies, Yoshiyuki Momose, kas ir kādreizējais Ghibli studijas varoņu dizaineris, savu darbu turpina arī šajā daļā.

Kombinācijā ar Joe Hishaishi – ilggadēja Ghibli studijas multiplikācijas filmu mūzikas autora – dzīvīgajām un skaņā bagātajām kompozīcijām Ni No Kuni II, škiet, ir pilnasinīgs Ghibli produkts, kas zinātajam liks atminēties tādus studijas mākslas darbus kā Princess Mononoke, Howl’s Moving Castle un citus.

Taču šoreiz tā nav. Tā ir imitācija, jo Ghibli studija neatgriežas pie spēles izstrādes, līdz ar ko visus laurus plūc Level-5, spēles izstrādātājs un primārais izplatītājs Japānā, kas vislabāk pazīstama ar Professor Layton spēļu sēriju uz Nintendo rokas konsolēm, un tās piesaistītais talants.

Ni No Kuni II ir stāsts par zēnu Evanu Petiviskeru Tildrumu, kurš ir dēls kaķveidīgo karalistes Ding Dong Delas karalim, kurš, kā uzzinām mazliet vēlāk, tika noindēts, lai pie varas nāktu grauzēju uzurpators. Evans dodas trimdā pēc tam, kad dīvainu sakritību rezultātā no citas pasaules Evana realitātē ierodas Rolands – pavecs kādas valsts prezidents – , ar kura palīdzību Evans tad iet citu ceļu, kas ir šķirts no viņa dzimtenes.

Jau pirmajās pāris stundās spēlētājs tiek iepazīstināts ar sirsnīgo veidu, kā pasniegt stāstu, kam patiesībā ir visai nelāgi apakštoņi, līdz ar ko nevarētu teikt, ka šī spēle ir domāta bērniem, jo ir piesātināta ar zemtekstu, ko grūti būtu uztvert jaunākiem spēlētājiem.

Jā

No visiem iespaidiem, kas man, spēlējot šo spēli, radās, tieši dualitāte spēles reprezentācijā radīja visdziļāko iespaidu. Lai arī visā spēles gaitā netiek pateikts neviens sulīgāks vārds – vismaz dublējumā angļu valodā –, audiovizuālais aspekts ir tieši tas, kas runā pats par sevi. Krāsu gamma, piemīlīgais varoņu dizains, taču reālās ikdienas problēmas, kuras skar Ni No Kuni pasauli, lai arī ir savietojamas, rada iespaidu par nolemtību un bezcerību, ko jaunais Evans izmisīgi cenšas atvairīt ar optimismu un zināmu bērna naivumu.

Ni No Kuni II, kā jau plašākajai publikai zināmais 2011.gada Playstation 3 ekskluzīvs Ni No Kuni: Wrath of the White Witch, ir trešās personas modernā stila japāņu lomu spēļu žanra pārstāve.

Spēlētājs visu spēles gaitu kontrolē vienu no trim grupas locekļiem. Evans savos piedzīvojumos sastop vairākus draugus, no kuriem viņam tad ir jāizveido cīņas grupa, izvēloties trīs. Cīņās ar vienas pogas nospiešanu ir iespējams pārslēgties starp jebkuru no izvēlētās grupas un ļaut spēles AI pašam izlemt, ko darīt. Un es nemelošu, sakot, ka AI ir visai kompetents – pat reizēm kompetentāks par mani.

Atšķirībā no tik daudzām japāņu lomu spēlēm spēlētājam nav obligāti jāspēlē ar Evanu, viņš savu grupu var izveidot no jebkuriem citiem trim draugiem.

Tas ne tikai ļauj izmantot varoņus, kā sirdij patīk, bet arī ļauj izmēģināt dažādas pieejas cīņai.

Katrs varonis ir aprīkojams ar trim ieročiem, piemēram, āmuri, cirvji, zobeni un citi, kā arī vienu distances ieroci – pistoli, loku, maģisko nūjiņu. Papildus tam katrs varonis var izmantot četras maģijas, kas var būt uguns bumbas, ļoti spēcīgi uzbrukumi ar ieroci vai arī aizsargājošās un pastiprinošās maģijas.

Attēla apraksts

Lai izmantotu maģijas, ir nepieciešams maģijas resurss, kuru var atpelnīt, veicot darbības cīņā vai lietojot to atjaunojošus priekšmetus. Šīs maģijas spēku un arī pašu fiziskā uzbrukuma spēku palielina tā saucamais un fiziskajiem tuvās distances ieročiem piemītošais “zing” rādītājs, ko savukārt atpelnīt, vienkārši uzbrūkot, kas tiek darīts spiežot stiprā vai ātrā uzbrukuma pogu. Tādā veidā “zing” palielinās galvenokārt lietotajam ierocim un mazliet arī diviem pārējiem tuvās distances ieročiem. Kad “zing” ierocim ir 100%, tad spēlētājs, ja arī ir pietiekošs maģijas resurss, var izmantot īpaši pastiprinātā maģijā, iztērējot visu “zing” uzvilktajam ierocim. Spēlētājs var pārslēgties starp jebkuru no trim ieročiem cīņas laika.

Cīņas laikā spēlētājs var arī izvairīties, bloķēt vai šaut ar distances ieroci, kas ir vienlaicīgi uzbrukums un izvairīšanās. Lai gan šaut var bez maģijas resursa, lai to darītu ātrākā sekvencē, šis resurss ir nepieciešams un ir jātērē.

Pati cīņa ir vienkārša un plūstoša, tā notiek reāllaikā, proti, ja tā notiek kādā pazemes labirintā vai alā, tad pietiek pieskriet pie pretinieka un cīņa sākas. Vadoties pēc pretinieku izkliedētības tuvākajā apkaimē, tiek novilkta robeža, kuras robežās spēlētāja tajā brīdī kontrolētais varonis var pārvietoties, kā to grib spēlētājs. Tas ietver distances izvēlēšanos, izvairīšanos no pretiniekiem un atsevišķās cīņās arī dažādus citus īpašus uzdevumus.

Lai arī vairāki varoņi izmanto vienas un tās pašas grupas ieročus, veids, kā katrs varonis tos var izmantot, būtiski atšķiras, piemēram, viens varonis ar šķēpu dur, otrs – to, izmantojot maģiju, rotē, izdarot vairākus sitienus ātrā sekvencē. Atšķiras veids, kā katrs varonis var izvairīties – daži met kūleņus, daži teleportējas, kas arīdzan ietekmē to, kurus varoņus izvēlēties savai grupai un ar kuriem spēlētājs pamatā spēlēs.

Bet tas nekas, jo pieredzes punktus vairāk vai mazāk krāj arī tie varoņi, kuri nav grupā.

Papildus cīņai spēlētājam palīdz higldiji, kas ir kas līdzīgs gariem – familiars – no 2011.gada spēles, taču ne gluži. Balstoties uz katra higldija spējām, spēlētājs vienlaicīgi var “izmantot” līdz četriem dažādiem higldijiem vienlaicīgi, kuri cīņas laikā pamatā skraida riņķī un palīdz spēlētājam un pārējiem varoņiem ar pasīvām maģijām un ik pa laikam palīdz ar visai spēcīgām uzbrūkošajām vai dziedējošām maģijām.

Lai viņus izmantotu, spēlētājam ir jāizmanto varonis, lai pieskrietu pie higldija, nospiestu pogu un izmantotu viņu spējas.

Higldiji ir mazi gariņi, kurus ir iespējams kolekcionēt, tos atrodot vai “uzcepot”, un katrs no viņiem ir ar īpašām spējām.

Attēla apraksts

Kopumā cīņa ir ātra, un spēlētājs bieži vien attapsies cīņā, lai to pabeigtu pāris sekundēs. Arī ieiešana un iziešanas no cīņas netiek nekā diži atzīmēta, jo Evans ar draugiem pieredzes punktus vāc reāllaikā, tāpat tas ir ar cīņas laikā atrastajiem priekšmetiem – tie vienkārši izkrīt no nokautajiem pretiniekiem. Spēlētājs tos tad var savākt, ja paspēj, cīņā, bet var arī pēc tās.

Ja neskaita dažas kļūmes, kad spēcīgi uzbrukumi “izgāja” cauri virsmām, un dažkārt visai ātro darbību, es vērtētu Ni No Kuni II cīņas sistēmu par vienu no labākajām, kādu esmu redzējis nesenajās japāņu lomu spēlēs, viegli pārspējot jebkuras nesenākā relīzes cīņas sistēmu.

Sākotnēji baidījos, ka cīņas sistēma attīstīsies līdz nebaudāmam bardakam, kāds tas ir abās pēdējās Tales of (..) spēlēs, taču visas spēles garumā tā palika viendabīgi jautra, par ko man prieks.

Attīstoties spēlei, spēlētājs tiek iepazīstināts ar vēl divām spēles nodarbēm – skirmish un karalistes mikromenedžmentu.

Jau pašā sižeta sākumā Evans nolemj veidot savu karalisti un, tiekot atzīts par pietiekoši labu, lai būtu karalis tādai – atsauce uz dievišķo autoritāti –, tādēļ tiek izveidota vairāk gan pilsēta kā karaliste, proti, Evermoria, kurā spēlētājs lielākoties gan visai lineāri, bet ar pieļaujamu novirzi var celt būves, kas viņam palīdz kā pelnīt vairāk īpašo valūtu, kas nepieciešama, lai celtu šīs būves, – Kingsguilders (Guilders ir standarta valūta), tā arī būves, kurās var veidot un uzlabot aprīkojumu, pirkt un dabūt dažādas blakus nodarbju pabeigšanai nepieciešamas lietas un izejvielas bruņojumam, pelnīt vairāk pieredzes punktus un citus pasīvus uzlabojumus.

Attēla apraksts

Kā jebkurai valstij, arī Evana valstij ir vajadzīgi pavalstnieki, tādēļ Evans, pildot blakus nodarbes, var savākt kopumā 100 pavalstnieku, kuriem katram ir savas priekšrocības konkrētā nodarbē, piemēram, viens var būt raktuvju strādnieks, otrs – kalējs, trešais – dārznieks.

Ir visai jautri meklēt jaunus pavalstniekus, taču reizēm tas darāms caur visai garlaicīgu blakus nodarbju ķēdēm.

Tāpat Evans var, vācot pavalstniekus, dažus no tiem iesaistīt karadarbībā, sauktu par skirmish, kad spēlētājam tiek doti dažādi taktiski uzdevumi, kas saistāmi ar dažādu militāro vienību pārvietošanu.

Šis aspekts spēlē man ļoti patīk, jo, lai izpildītu uzdevumus, ir jāpielieto izdoma, kā vislabāk izmantot savas vienības, kuras vienības ir vājākas attiecībā pret citām.

Skirmish ietvaros Evans izvēlas četras vienības, piemēram, vienības ar zobeniem, pistolēm, āmuriem un pīķiem. Šīs vienības uz kaujas kartes attiecībā cita pret citu stāv četrstūra formācijā, kurai pats Evans stāv pa vidu. Evanam pārvietojoties, pārvietojas arī visas vienības, kuras Evans var rotēt ap sevi. Tas ir nepieciešams, lai pirmajās rindās noliktu tādas vienības, kas ir spēcīgākas par pretinieka vienībām, ar kurām Evans sadursies. Evans var izmantot arī šoka taktiku, piemēram, uzbrukt ātrāk vai iet ātrāk, kā arī dažādas spējas, kas piemīt katrai vienībai.

Jāņem vērā, ka tāpat kā pretinieki, tā arī Evana vienības var iet bojā, līdz ar ko, izmantojot katram uzdevumam atvēlēto “varenību”, Evans var tās atjaunot. Šo “varenību” var izmantot, lai rekonstruētu iznīcinātās pretinieka struktūras, piemēram barakas, kas lēnām šo varenību atjauno, aizsargtorņus, lielgabalus.

Šie uzdevumi arī svārstās atkarībā no lokācijas, piemēram, lielākā daļa uzdevumu vienkārši paredz pretinieka iznīcināšanu, bet daļā Evanam ir jāeskortē vājākas neitrālas vienības, jādzenas pakaļ noziedznieka vienībai, vienlaicīgi atsitoties no aizsargiem, vai arī īsā laika periodā iznīcinot noteiktas vienības.

Tehniski spēle ir labi nostrādāta. Kadru skaits uz PS4 Pro lielākoties ir stabili 60, ja neņem vērā dažas vietas

Ir vairāki kritikas punkti par angļu valodas dublējumu – lai arī pats Evans ir ierunāts ļoti pārliecinoši, radot iespaidu par tiešām mazu zēnu, kas uztraucas un ir mazliet neveikls lielu auditoriju priekšā, vairāki citi varoņi pieklibo ar šādu pārliecību, daži otrā plāna varoņi ir ierunāti visai vāji, kas mazliet jauc noskaņu.

Tas arī nav viss balss aktieru vainas dēļ, jo – es nezinu, vai tā ir lokalizācija – dažas dialogu apmaiņas ir visai sierainas un liek justies neērti arī pašam spēlētājam.

Sižets, manuprāt, ir vislielākais cietējs, jo, lai arī kopumā stāsts ir spēcīgs, atsevišķas ainas cieš no kvalitātes nevienmērības, tāpat vairāki otrā plāna varoņi un pat daži no Evana draugiem paliek neizpētīti un, kaut “uz papīra” interesanti, līdz stāsta beigām paliek visai pliekani.

Šī nevienmērība liek justies bēdīgi, jo liela daļa ainu, kas izceļas ar labu un bagātīgu rakstību, parāda, cik laba ir Ni No Kuni II režija, kad tā to grib.

Attēla apraksts

Kā jau norādīju, stāsts ir sirnīgs. Tam ir spēcīga pacifisma piegarša – vēlme radīt pasauli ar īstu mieru, ne virspusēju un īslaicīgu, kas starp daudzajām japāņu lomu spēlēm par kristāliem, atriebību un princesēm ir kas mazliet svaigs.

Taču spēle cieš no sava mantojuma, proti, no Ghibli studijas veikuma, jo ir redzamas tik daudzas atsauces uz šīs studijas multiplikācijas filmu tēliem, kas man mazliet traucē izbaudīt varoņu dizainu, jo tie ir mazliet pārāk daudz iedvesmoti no Ghibli filmām.

Trūkst oriģinalitātes vairāku tēlu dizainā, līdz ar ko tie šķiet pliekani. Lai arī dažādu dzīvniekcilvēku dizaini, manuprāt, ir ļoti labi, piemēram, kaķcilvēki un jūrcilvēki, vairāki citi tēli tādi nav, pārāk paļaujoties uz Ghibli stila imitāciju.

Arī kritizējama overworld jeb virspasaules izmantošana, jo lielākoties Evans ar draugiem pārvietojas nevis pa detalizētām vidēm, bet pa zemi detalizētu virspasauli, ko varētu saprast savā ziņā, taču tajā pašā laikā tā mākslīgi palielina spēles pasaules fiziskos izmērus.

Kopumā Ni No Kuni II ir laba un liela spēle, taču tai ir vairāki mīnusi, kas neizriet no kompromisiem vai ambīciju trūkuma.

Tieši otrādi – Ni No Kuni II ir vairāki baudāmi jaunievedumi, tostarp skirmish, plūstošākas cīņas, karalistes mikromenedžments, kā arī labi kopā salikts sižets, taču ir vairāki elementi, kurus Level-5 varētu uzlabot, ja tā nebaidītos atstāt savu Ghibli mantojumu aiz muguras kaut mazliet un nebaidot eksperimentēt ar varoņu dizainiem.

Pateicoties savai mūzikai, pasaules dizainam, vairākiem brīnišķīgi uzburtiem tēliem Ni No Kuni II ir viens no sirsnīgākajiem piedzīvojumiem ar lielu pievienoto vērtību, ko es ieteiktu izspēlēt jebkuram sērijas un japāņu lomu spēļu faniem, jo tāda šarma un tehniskās kvalitātes kombinācija ir reta.

809 skatījumi 1 komenti kudos

Raksta autors

3 komentāri Video: 27 minūtes ar Far Cry 5
23.Marts 2018 17:03
genotsiid

1 Komentārs

24.Marts 2018 18:22

Šodien viskijs un rīt tad ķeršos klāt. Paldies par apskatu

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!