Apskats: Dragon Quest XI: Echoes of an Elusive Age

Kad Genocīds paziņoja, ka strike.lv ir atsūtīts Dragon Quest XI apskata kods, es svinēju.

25.Septembris 2018 15:52
fenfen

Bet es pārsteidzos ar svinībām.

Neskatoties uz to, cik labs reitings Dragon Quest XI ir vērtējumus apkopojošajā vietnē Metacritic, paturēju atvērtu prātu uz iespējamību patiesajam priekam, ko no spēles gūšu, būt daudz zemākam, jo Square Enix produkcija pa lielam ir mistērija, un katra viņu relīze ir vēl lielāka mistērija.

Ja kāds nezin, kas ir Dragon Quest frančīze, tad to varētu pielīdzināt agrīnajām Final Fantasy spēlēm; tās raksturo spēja kontrolēt vairāku varoņu grupu, kas pārvietojas pa pasauli un piedalās piedzīvojumos, pa ceļam slaktējam vairākus miljonus nejauši sastaptus monstrus.

Ikoniskākā iezīme šīm spēlēm ir tieši pati slaktēšana – Rietumu lomu spēlēs tā šādā veidolā nav bijusi (vismaz izplatīta) – , proti, katrs cīņas dalībnieks rīkojas tikai tad, kad ir pienākusi viņa kārta. Kad būs viņa kārta, nosaka vairāki apstākļi, piemēram, izveicība (agility) vai šī mainīgā trūkums pretiniekos.

Varoņi nevar pārvietoties ne pa lauku, ne pa rūtiņām, kā to varētu darīt Fallout, Baldur’s Gate vai Divinity sērijās, tā nav arī ARPG, kur katrs taustiņa spiediens tulkojās kā tūlītēja kustība uz ekrāna, protams, Dragon Quest XI pirms pašas cīņas ir iespējams izmainīt grupas dalībnieku izvietojumu rindās, kur pirmajā rindā stāvošie pa muti dabūs visstiprāk.

Ja Rietumos mums ir dažādi RPG apakšžanri, un dažkārt RPG pats par sevi ir apakšžanrs kādam citam žanram, piemēram, Assassin’s Creed: Origins, tad tādas spēļu sērijas kā Dragon Quest vai Shin Megami Tensei, pateicoties tajās esošajām cīņu sistēmām, tiek definētas kā tīras JRPG.

Atgriežoties pie Dragon Quest XI, jānorāda, ka tā ir tīrasinīga JRPG, ne kāds hibrīds starp dažādiem žanriem. Tajā nav “atvērtā pasaule” (ja mēs šo terminu izmantojam mūsdienu kontekstā, tad Dragon Quest “atvērtā pasaule” ir visai “pievērta”) un progress ir ārkārtīgi lineārs, bet tas nav šķērslis spēles izbaudīšanai.

Atšķirībā no Final Fantasy, kas gadu gaitā ir kļuvusi par velns viņu zina ko un no tā nekaunas, tad Dragon Quest sērija daudzējādā ziņā ir stagnējusi un ļoti. Neskatoties uz to, tūkstošiem un miljoniem fanu pasaulē turpina izbaudīt nepārtraukti mūzikas ritmos kājas lokošos un lēkājošos varoņus, kas pie katras iedomājamās kustības izdveš vai nu šīs kustības nosaukumu, vai arī ieķērcas tā, kā to nedarītu neviena dzīva būtne, bet arī ar to viss ir kārtībā.

Lejupielādējot Dragon Quest XI savā ierīcē un to ieslēdzot, tieku sveikts ar ievadfilmiņu, kam seko briesmīgi skaļš orķestra izpildīts instrumentālais gabals un uzraksts Dragon Quest XI, un pilnīgi neko neizsakošs, japāņu garā sacerēts, apakšvirsraksts.

Sākot spēli, kā pierasts šajās spēlēs, tieku iepazīstināts ar Dragon Quest XI pasauli; izrādās, galvenais varonis ir karaliskas izcelsmes, bet kaut kāda iemesla dēļ “vietai, kurā viņš mīt” (lai arī kas tā nebūtu) uzbrūk kaut kādi radījumi, kādēļ varoņa mātei un pašam varonim jādodas prom. Kaut kāda iemesla dēļ māte atņirdzas, un varonis/mazulis, gluži kā Mozus, pa upi nokļūst pie kaut kāda veča kaut kādā ciematā. Viņš saka, ka par bēbi rūpēsies, pēc kā seko scēnas nobeigums.

Tālāk, kad jau bēbis/varonis ir kļuvis par garmatainu, mēmu un neizsakāmi garlaicīgu “galveno varoni”, man ir uzdots svarīgs uzdevums – dot viņam vārdu.

Lūk, šī ir pirmā problēma ar šo spēli. Kāda suņa pēc Dragon Quest XI galvenais varonis ir mēms? Spēlētājs, vadot varoni, nevar izdarīt izvēles, kas ietekmētu to, kā šo varoni uztver citi tēli, un kā mainās pasaule, līdz ar ko spēlētājs varoni nevar asociēt ar sevi, kāds tam būtu nolūks citās spēlēs ar mēmajiem varoņiem. Spēlētājs nevar modificēt varoņa izskatu, līdz ar ko disasociācija kļūst tikai dziļāka. Teikšu godīgi, man manās spēlēs nepatīk “jailbait” vai “twink” varoņi, kuriem it kā būtu jābūt man; arī Dragon Quest XI noklusējuma varoņa izskats ir neizsakāmi garlaicīgs un neizprotams un nebūt ne tas, ar ko es sevi gribētu asociēt, fantazējot par savu “high fantasy” ideālo varoni.

Turpinot spēli, tieku izmocīts cauri, lasīt kā “izmalts caur”, garlaicīgam “tutorial” līmenim, kurā tiek dotas norādes, kā izmantot Dragon Quest XI pašsaprotamo cīņas sistēmu. Tieku iepazīstināts ar “generic” bērnības draudzeni un briesmīgi neglītu suni. Viss.

Tālāk es burtiski tieku izmests no ciemata, ko sauc par Bruģakmeni (neprasi man), un kaut kāda iemesla dēļ dodos uz kaut kādu pilsētu. Ierodoties tur, satieku karali, kurš saka, ka patiesībā es esmu sliktais, kādēļ tiek iemests cietumā. Tur atrodas zilmatains (protams) čalis vārdā Ēriks.

Pēc nelielas čakarēšanās abi draugi no cietuma izbēg un turpina nodarboties ar muļķībām, pēc kā (neizprotama iemesla dēļ) Ēriks izdomā pievienoties varonim. Attēla apraksts

Varonis dodas uz Bruģakmeni, jo, redz, karalis, kurš varoni nosauca par ļauno, uz šo ciematu nosūtīja savus bleķa jefiņus – acīmredzot, lai šo ciematu nodedzinātu, –, ierodoties ciematā, varonis, redz vīziju ar savu “vectētiņu”, bet ciematam viss ir kārtībā.

Varonis vectētiņam izstāsta, kas noticis, pēc kā vectētiņš pārdzīvo, jo neizstāstīja visu par varoni.

Redz, varonis ir izredzētais, kuram jācīnās ar lielo ļaunumu, kas apdraud pasauli. To mīļais vectētiņš aizmirsa pateikt. Wow. Tad izrādās, ka tā visa ir bijusi vīzija par pagātni, un Bruģakmens tik tiešām ir nodedzināta. Kā man, tā arī galvenajam varonim notiekošais ir pilnīgi, atvainojiet manu franču valodu, pie dirsas, un mēs dodamies tālāk.

Šeit mēs nonākam pie absolūti lielākās problēmas šajā spēlē – stāsts un tā progresija.

JRPG žanra spēles veido ne tikai manis jau aprakstītā Japānai raksturīgā cīņu sistēma, bet arī stāsts, tādēļ arī abreviācijā ir ietverti vārdi “lomu spēle”. Bez stāsta ir grūti iedomāties sevi kā kaut kādu varoni, kuram zvaigznēs ierakstīts cīnīties ar lielāko un varenāko pretinieku visā eksistencē, līdz ar ko arī spēlēt galvenā varoņa lomu.

Ja spēlētājs ir izspēlējis pirmās desmit Dragon Quest XI stundas, tad arī divdesmitajā un piecdesmitajā stundā viņu nepārsteigs nekas jauns.

Gandrīz katra scēna un tajās dalību ņemošie tēli ir neciešami. Rodas sajūta, ka progress tiek ietriekts manā rīklē no visa spēka, pilnīgi ignorējot jebkādu loģiku, jo varonis vienkārši skrien pa pasauli. Viņam nav nekāda iemesla to darīt. Manis pēc viņš varētu ieiet pirmajā alā un nomirt, bet tā vietā viņš satiek visus šos nepatīkamos varoņus, kuri viņam, nepaskaidrojot jebko, liek darīt kaut kādas lietas.

Kā skan angļu valodas teiciens – mest kaut ko pret sienu, kamēr tas pielīp –, tāda arī ir pieeja Dragon Quest XI stāsta progresijai, jo nav konflikta, nav katarses un nav nekā. Spēle pilnīgi ignorē klasiskus stāsta elementus un ne labā nozīmē.

Un ja nebūtu šī stāsta, Dragon Quest XI būtu pat laba spēle! Tā vietā ir jāpavada stundas, bezmērķīgi nodarbojoties, piedodiet, ar sūdu, klausoties kaut kādas dumjas atrunas, atgremotus jokus un tā tālāk.

Ņemiet par piemēru Bravely Default. Lai arī tās stāstā arī ir tik daudz klišeju, cik Teilores Sviftas dziesmās, galvenajam varonim ir kaut kāds iemesls iesaistīties spēles galvenajā notikumā – atriebība, Dragon Quest XI tāda nav. Kāda starpība, ka varonis ir kaut kāds izredzētais, īsts cilvēks neies karā tikai tādēļ, ka kāds kaut kur teica, ka tā ir labi. Varbūt būtu loģiski iekļaut kaut kādu iekšējo konfliktu, vismaz vienu teikumu, lai spēlētājam nešķistu, ka viņš ir tikai pasīvs novērotājs.

Varbūt es kļūdos, varbūt Dragon Quest XI galvenajam varonim tik tiešām ir izkaisītā skleroze un viss, kas viņam atliek, ir būt ieslodzītam savā galvaskausā un noraudzīties, kā viņa ķermenis dara visas šīs lietas.

Fakts, ka Dragon Quest XI galvenais varonis ir mēms, atņem viņam jebkādu spēju izpaust emocijas un attieksmi; viņa sejas izteiksmes, salīdzinot ar pārējiem tēliem, ir stīvas, gandrīz nekādas, līdz ar ko arī fiziski viņš, redzot, ka viņa “dzimtais” ciemats ir iznīcināts, neizpauž gandrīz nevienu emociju, kas ir pat komiski.

Pašas stāsta scēnas ir neticami sierainas, motivācija dažādu tēlu rīcībai ir vienkārši debila, kā arī neiztiekam no “spiestiem” jokiem, līdz ar ko nevarēju izdomāt neko labāku, kā vienkārši spaidīt podziņu, lai tik tās mocības ātrāk beigtos.

Atruna, ka tā ir bērnu spēle, ir dumja, jo ne tikai neviens bērns, pastāvot tādiem autisma perēkļiem kā Fortnite un Call of Duty, mūsdienās neko tādu nespēlētu (būsim godīgi, šī spēle ir mērķēta uz bagraba inseliem un pārlieku nostaļgiskiem gandrīztrīsdesmitgadniekiem vai gandrīzčetrdesmitgadniekiem), bet arī vairāki tēli un pretinieki, ieskaitot spēlētāja varoni, cīņās var vienkārši nomirt, kā tas arī tiek aprakstīts spēles tekstā.

Izgriežot šo stāstu no spēles, mēs iegūstam pat ļoti kompetentu spēli, kas strādā labi un izskatās labi – ir labi animēta; grafika ir apburoša –, arī cīņas ir interesantas un detalizētas, lai arī reizēm pārlieku paļaujas uz tēlu attīstības līmeņiem.

Man patika aprīkojuma izgatavošanas minispēle, kas attīstās līdz ar pašu varoni, atslēdzot dažādus paņēmienus, kā apstrādāt jēlu materiālu. Man patika spēja dažādiem pretiniekiem nozagt to “transportlīdzekļus”, kas atļauj vieglāk pārvietoties pa spēles līmeņiem.

Pats tēlu dizains, piekrītot Džima Stērlinga izteicieniem, atgādina miesas lelles ar Dragon Ball acīm, taču nav lielākais mīnus. Daži tēli pat ar visu to izskatās ļoti labi, lai arī citu – it īpaši bērnu – dizains man liek gribēt viņiem iegāzt veseri galvaskausos. Attēla apraksts

“Šī spēle ir laba” būtu ļoti skaļš apgalvojums, kāds tas būtu arī, ja teiktu, ka “šī spēle ir slikta” vai “šī spēle ir sūds”.

Lasot pozitīvos aprakstus un vienrindniekus, kas sacerēti par šo spēli, mani pārņem neizpratne – kā? Vai cilvēkiem ir iestājies apnikums no visiem mūsdienu pusfabrikātiem, kas nevar paši saprast, kas tie ir? Vai tomēr cilvēki vairāk grib kaut ko tiem pazīstamu, drošu un sirdij tuvu?

Zinu vien to, ka šī spēle nav nekas īpašs. Esmu spēlējis daudz JRPG, ieskaitot šī gada Ni No Kuni II, kas tomēr bija visai īpaša spēle ne tikai dizaina, bet pieejas dēļ. Tās stāsts bija labāks, lai arī sierains, tēli krāsaināki un patīkamāki, turklāt pati spēle lika gribēt vēl satura, kamēr Dragon Quest XI liek gribēt izslēgt konsoli.

Tā ir tik gluma, ka nav nevienas vietas, kur pieķerties. Tai nav rakstura.

Dragon Quest XI ir viduvēja spēle, tā nav īpaša. Tajā pašā laikā, pastāvot tām pašām Ni No Kuni II, Bravely Default vai Octopath Traveler, kas katra ir ne tikai pasaulēm, bet gan galaktikām labākas spēles, es Dragon Quest XI gluži vienkārši nevienam nevaru ieteikt un būtu negodīgi to vērtēt kā līdzvērtīgu.

Ja tev ir nauda, Nintendo Switch vai 3DS, tad naudu labāk iztērē, iegādājoties Bravely Default, tās sīkvelu vai Octopath Traveler.

Apskats sadarbībā ar:

Gamestar.ee Gamestar.ee

173 skatījumi 0 komenti kudos

Raksta autors

Atstāt komentāru Megaquarium apskats
24.Septembris 2018 08:50
Homērs

0 Komentāri

Nav pievienots vēl neviens komentārs, bet Tu vari būt pirmais!

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!