Bija un izbija.

---

Neskatoties uz sākotnējo sajūsmu, ko manī izraisīja šī spēle, tai kā sāta sajūtai no McDonald’s plāceņa bija lemts pazust nebūtībā. Nav daudz vārdu, kuros ietērpt savas sajūtas par šo spēli, jo tā gluži vienkārši vairāk nav pelnījusi.

Good Job! ir nelielas studijas izstrādāta arkādes spēle, kurā spēlētājam, cenšoties panākt vislabāko balansu starp radīto haosu un ātrumu, ir jāizdara kāds uzdevums. Tā var būt kastu šķirošana vai projektora pieslēgšana strāvas rozetei, un spēlētāja rīcībā, lai to paveiktu, ir jebkas, kas pagadās pa ceļam. Piemēram, ja durvis, pa kurām jātiek iekšā, ir slēgtas, spēlētājs kādas ierīces vadu var izmantot kā lingu, lai ar biroja mēbelēm sienā izgāztu caurumu. Šis risinājums, protams, ir visātrākais, bet var arī vienkārši atrast vadu, kuru iespraužot rozetē, durvis atvērtos.

Izklausās jautri, ne? Jā, bet ne uz ilgu laiku.

Kaitinoša vadība un pārspīlēti “reālistiskā” fizika kombinācijā ar nedaudz telegrafējamajām komandām nozīmē, ka, visticamāk, ne spēlētājs, ne tā vadītie rīki dosies precīzi tur, kur iecerēts.

Sākotnēji tas viss ir jautri un labi, taču ar laiku, kārtējo reizi saskaroties ar nespēju iziet cauri durvju stenderei, jo dīvaini mijiedarbojošos priekšmetu dēļ spēlētājs tiem netiek vairs garām, tas sāk kaitināt. Rezultātā spēlētāja tēls pa līmeņiem pārvietojas kā kuteris starp šērām, iznīcinot visu savā ceļā, iesprūstot pie katras iespējas un pie elementāriem uzdevumiem pavadot kaitinošas minūtes.

Minētās lietas nozīmē, ka vismaz es ilgāk par padsmit minūtēm vienā piegājienā šo spēli nevaru izturēt. Varētu gan šķist, ka problēma ir vien manī, bet arī mana sieva pēc pāris līmeņu pabeigšanas vairs nevēlējās turpināt.

Jā, spēlei ir daudzspēlētāju režīms. Arī tas varētu šķist jautri, bet, ņemot vērā, Nintendo hibrīdkonsoles, kam Good Job! pagaidām ir ekskluzīvs, veiktspēju, manis minētais faktors par telegrafējamajām komandām ir reizināms ar pieci, un starp šērām dzērušajam kapteinim ir jāmēģina tikt cauri, vienlaikus cenšoties vadīt divus kuterus. Tas, cik nespēja vienkārši uziet pa kāpnēm šajā spēlē var būt kaitinoša, ir grūti izsakāms vārdos.

Pats spēles vizuālais noformējums, spēles tēliem atgādinot brīdinājumu zīmēs redzamos cilvēciņus, ir patīkams, un vienspēlētāja režīmā Good Job! spēj darboties pieņemami. Atskaitot manāmi kavēto komandu reģistrāciju, kas, visticamāk, ir saistāma ar spēles dinamiskā kadru skaita vertikālās sinhronizācijas implementāciju, es ar būtiskām tehniskām problēmām nesaskāros.

Mazliet garlaicīgais liftu vai uzgaidāmo telpu mjūzaks, kas kalpo kā Good Job! skaņas celiņš, un neiedvesmojošais līmeņu dizains, kas būtībā reducējams līdz divu punktu atrašanai un to savilkšanai, ko galu galā lielākoties bez sekām var pārvarēt ar brutālu spēku, nepalīdz to padarīt par ciešamāku vai interesantāku pieredzi.

Kopumā Good Job!, šķiet, ir sāpīgi neizteiksmīga spēle, par kuras cenu esmu iegādājies daudz interesantākas spēles.