Fen kļūst vecs un īgns un cenšas izbaudīt krāsainu un jautru spēli.

---

Neviens, visticamāk, neatcerēsies (līdzīgi kā solījumus savest šo mājaslapu darba kārtībā), bet pirms nepilniem diviem gadiem es apskatīju Ni no Kuni II. Brīnišķīga spēle ar fantastisku vizuālo noformējumu, kas vien reizēm piekliboja sižeta attīstības ziņā. Spēle praktiski visā savā garumā bija uzmanību noturoša un vienvārdsakot piemīlīga.

Kas atkal?

Tagad, kad esam dažādu rimeiku un rimāsteru zenītā, gandrīz katrs izplatītājs ir gatavs pārizdot jau senas un nodrāztas spēles ar cerību izspiest vēl nedaudz naudas no saviem faniem.

Reizēm tas izdodas un reizēm… būsim godīgi, tas vienmēr izdodas, jo izplatītāji ļoti labi zina, kuras spēles mazliet atsvaidzināt un izdot vēlreiz jaunā kastītē, jo, kaut arī maza, tām būs sava auditorija.

Cik spēle praktiski ir lietojama, ir cits stāsts. Pavisam cits stāsts ir tas, cik labi spēle ir novecojusi, ja to salīdzina ar jaunākām spēlēm, kas “celtas” uz jauniem pamatiem, izmantojot jaunas tehnoloģijas.

Atceroties vienu no rimeiku un rimāsteru buma pionierspēlēm – Final Fantasy X – un to objektīvi novērtējot, neko labu nevajadzētu pateikt. Protams, savā laikā tā bija skaista spēle, kas demonstrēja tolaik vēl svaigās Playstation 2 tehniskās spējas, taču mūsdienās praktiski nav neviena iemesla šo spēli pārspēlēt, jo ne tikai tās sižets ir redzēts entās reizes dažādās vēlākajās JRPG žanra spēlēs, bet arī tā tehniski, rupji izrunājoties, ir kā sūds uz drāts, kas cīnās ar kadru skaitu, stabilitāti un gluži vienkārši ar izpludinātajām tekstūrām un stūrainajiem tēlu modeļiem izskatās drausmīgi.

<img src="https://img.strike.lv/articles/2019/11/ni-no-kuni-remastered-screenshot-09-ps4-us-31may2019-1024x576.jpg" alt="Neviens, visticamāk, neatcerēsies (līdzīgi kā solījumus savest šo mājaslapu darba kārtībā), bet pirms nepilniem diviem gadiem es apskatīju Ni no Kuni II. Brīnišķīga spēle ar fantastisku vizuālo noformējumu, kas vien reizēm piekliboja sižeta attīstības ziņā. Spēle praktiski visā savā garumā bija uzmanību noturoša un vienvārdsakot piemīlīga. Tagad, kad esam dažādu rimeiku un rimāsteru zenītā, gandrīz katrs izplatītājs ir gatavs pārizdot jau senas un nodrāztas spēles ar cerību izspiest vēl nedaudz naudas no saviem faniem. Reizēm tas izdodas un reizēm… būsim godīgi, tas vienmēr izdodas, jo izplatītāji ļoti labi zina, kuras spēles mazliet atsvaidzināt un izdot vēlreiz jaunā kastītē, jo, kaut arī maza, tām būs sava auditorija. Cik spēle praktiski ir lietojama, ir cits stāsts. Pavisam cits stāsts ir tas, cik labi spēle ir novecojusi, ja to salīdzina ar jaunākām spēlēm, kas “celtas” uz jauniem pamatiem, izmantojot jaunas tehnoloģijas. Atceroties vienu no rimeiku un rimāsteru buma pionierspēlēm – Final Fantasy X – un to objektīvi novērtējot, neko labu nevajadzētu pateikt. Protams, savā laikā tā bija skaista spēle, kas demonstrēja tolaik vēl svaigās Playstation 2 tehniskās spējas, taču mūsdienās praktiski nav neviena iemesla šo spēli pārspēlēt, jo ne tikai tās sižets ir redzēts entās reizes dažādās vēlākajās JRPG žanra spēlēs, bet arī tā tehniski, rupji izrunājoties, ir kā sūds uz drāts, kas cīnās ar kadru skaitu, stabilitāti un gluži vienkārši ar izpludinātajām tekstūrām un stūrainajiem tēlu modeļiem izskatās drausmīgi. Ni no Kuni: Wrath of The White Witch (turpmāk – Ni no Kuni), lai arī tehniski ir perfekta un vizuāli gandrīz ne sliktāka par modernākajām JRPG žanra spēlēm, noteikti ne sliktāka par galvenās sērijas jaunāko iterāciju, sižetiski ir atkritums. Gandrīz katra spēles sesija man sagādāja nierakmens izraisītām sāpēm pielīdzināmas grūtības (un to man ir divi), jo katra saskarsme ar spēles varoņiem, pat triviālas vārdu apmaiņas, visdrīzāk, ieilgst līdz piecām minūtēm. Jā, es sapratu, ka mums ir jāiet tur! TO VARĒJA PATEIKT VIENĀ TEIKUMĀ! Spēles stāsts acīmredzot, kā var noprast, nav labs. Kādēļ? Ja atskaita jau neizturami garos dialogus, tad sižets kopumā neattīstās pat ne japāņu stilam ierastajos tempos – tas ir VĒL gausāks. Pirmās trīs spēles stundas pagāja, meklējot otro grupas dalībnieku un iepazīstot visas spēles apakšsistēmas, kuru skaits precīzi nav nosakāms. Tikai pēc piektās stundas sižets kaut kādā mērā sāka virzīties uz priekšu, bet ne diži straujāk un tikai tādēļ, ka es izlēmu izlaist visas sižeta ainas. Visā šajā laikā spēle man pateica vien divas svarīgas lietas – manu varoni sauc Olivers un viņš ir nokļuvis aizspogulijā. Kādā ir stāsta galvenā problēma. Man ir versija – spēles varonis ir bērns, ar kuru man nav daudz kopīga. Viņa triviālā pasaules uztvere un vientiesība mani tracina, līdz ar to es nespēju sevi asociēt ar Oliveru, savukārt, viņa cīņa un virzība uz mistisko mērķi mani neuztrauc. Es nespēju iedziļināties tekstos un citās apmaiņās, kas viņu skar, jo šis absolūti bezpersoniskais bērns neizstaro šarmu, kas būtu raksturīgs citiem labi veidotiem bērnu varoņiem citās spēlēs. Ar Oliveru sevi asociēt varētu cits bērns, bet šī spēle nav bērniem. Lai arī JRPG žanra, Ni no Kuni cīņas sistēma savā nepieciešamībā visu mikromenedžēt ir absurda. Oliveram nekad nevajadzētu cīnīties, jo viņš ir izgatavots no sviesta – to viņa vietā dara gariņi, kuru spējas un īpašības atšķiras no cita uz citu. Gariņi relatīvi ātri nogurst, līdz ar to ne tikai Oliveram, bet arī pārējiem viņa grupas dalībniekiem īpaši garākajās cīņas ir jārotē starp līdz diviem citiem gariņiem katram no dalībniekiem. Tas vēl nav viss, jo visi trīs gariņi dala vienu veselības un maģijas stabiņu, līdz ar to, vienam no tiem nobeidzoties, nobeidzas arī attiecīgais grupas dalībnieks. Ievadītās komandas darbībā pārtulkojas tracinoši lēni, kādēļ bieži vien attopos situācijās, kad tik tikko atjaunotā veselība ir jau izzudusi, jo, kamēr Olivers vai viņa gariņi attopas, ka kaut kas jādara, viņiem no muguras ir pieskrējis pretinieks un ir veicis bieži letālu belzienu. Kā var redzēt, spēle ir neticami gausa. Ne tikai sižets, bet arī norise kā cīņās, tā ārpus tām ir neticami slinka, pildīta ar nemitīgu skraidelēšanu turpu šurpu, lai sasniegtu gandrīz inkrementāli neizmērāmu sižeta attīstību, ko pasliktina neatlaidīga nepieciešamība “graindot”, kas pats par sevi notiek ārkārtīgi lēni. Es nezinu, vai tā ir laika iedarbība uz izpratni par to, kādām jābūt spēlēm, vai tā vienkārši ir šī spēle, taču, to spēlējot, mani konstanti pārņem sajūta, ka spēle neciena manu laiku, kas, kā jau minēju kādā no iepriekšējiem apskatiem, ir liels grēks manās acīs. Es pieļauju laika izniekošanu, ja to pavada interesants vai jēgpilns sižets, bet Ni no Kuni un jēgpilna laika pavadīšana ir antonīmi. " class="wp-image-1979">

Līdz trim gariņiem vienlaikus uz lauka, līdz pat deviņiem kopējā rotācijā.

Kāds tam sakars ar Ni no Kuni: Wrath of the White Witch?

Ni no Kuni: Wrath of The White Witch (turpmāk – Ni no Kuni), lai arī tehniski ir perfekta un vizuāli gandrīz ne sliktāka par modernākajām JRPG žanra spēlēm, noteikti ne sliktāka par galvenās sērijas jaunāko iterāciju, sižetiski ir atkritums.

Gandrīz katra spēles sesija man sagādāja nierakmens izraisītām sāpēm pielīdzināmas grūtības (un to man ir divi), jo katra saskarsme ar spēles varoņiem, pat triviālas vārdu apmaiņas, visdrīzāk, ieilgst līdz piecām minūtēm. Jā, es sapratu, ka mums ir jāiet tur! TO VARĒJA PATEIKT VIENĀ TEIKUMĀ!

Spēles stāsts acīmredzot, kā var noprast, nav labs. Kādēļ? Ja atskaita jau neizturami garos dialogus, tad sižets kopumā neattīstās pat ne japāņu stilam ierastajos tempos – tas ir VĒL gausāks.

Pirmās trīs spēles stundas pagāja, meklējot otro grupas dalībnieku un iepazīstot visas spēles apakšsistēmas, kuru skaits precīzi nav nosakāms.

Tikai pēc piektās stundas sižets kaut kādā mērā sāka virzīties uz priekšu, bet ne diži straujāk un tikai tādēļ, ka es izlēmu izlaist visas sižeta ainas. Visā šajā laikā spēle man pateica vien divas svarīgas lietas – manu varoni sauc Olivers un viņš ir nokļuvis aizspogulijā.

Kāda ir stāsta galvenā problēma? Man ir versija – spēles varonis ir bērns, ar kuru man nav daudz kopīga. Viņa triviālā pasaules uztvere un vientiesība mani tracina, līdz ar to es nespēju sevi asociēt ar Oliveru, savukārt, viņa cīņa un virzība uz mistisko mērķi mani neuztrauc. Es nespēju iedziļināties tekstos un citās apmaiņās, kas viņu skar, jo šis absolūti bezpersoniskais bērns neizstaro šarmu, kas būtu raksturīgs citiem labi veidotiem bērnu varoņiem citās spēlēs.

Ar Oliveru sevi asociēt varētu bērns, bet šī spēle nav bērniem.

Lai arī JRPG žanra, Ni no Kuni cīņas sistēma savā nepieciešamībā visu mikromenedžēt ir absurda. Oliveram nekad nevajadzētu cīnīties, jo viņš ir izgatavots no sviesta – to viņa vietā dara gariņi, kuru spējas un īpašības atšķiras no cita uz citu. Gariņi relatīvi ātri nogurst, līdz ar to ne tikai Oliveram, bet arī pārējiem viņa grupas dalībniekiem īpaši garākajās cīņas ir jārotē starp līdz diviem citiem gariņiem katram no dalībniekiem. Tas vēl nav viss, jo visi trīs gariņi dala vienu veselības un maģijas stabiņu, līdz ar to, vienam no tiem nobeidzoties, nobeidzas arī attiecīgais grupas dalībnieks.

Garākās cīņas ir kaitinošas.

Ievadītās komandas darbībā pārtulkojas tracinoši lēni, kādēļ bieži vien attopos situācijās, kad tik tikko atjaunotā veselība ir jau izzudusi, jo, kamēr Olivers vai viņa gariņi attopas, ka kaut kas jādara, viņiem no muguras ir pieskrējis pretinieks un ir veicis bieži letālu belzienu.

Kādēļ šī spēle ir tikai lielākajiem žanra faniem

Kā var redzēt, spēle ir neticami gausa. Ne tikai sižets, bet arī norise kā cīņās, tā ārpus tām ir neticami slinka, pildīta ar nemitīgu skraidelēšanu turpu šurpu, lai sasniegtu gandrīz inkrementāli neizmērāmu sižeta attīstību, ko pasliktina neatlaidīga nepieciešamība “graindot”, kas pats par sevi notiek ārkārtīgi lēni.

Es nezinu, vai tā ir laika iedarbība uz izpratni par to, kādām jābūt spēlēm, vai tā vienkārši ir šī spēle, taču, to spēlējot, mani konstanti pārņem sajūta, ka spēle neciena manu laiku, kas, kā jau minēju kādā no iepriekšējiem apskatiem, ir liels grēks manās acīs.

Es pieļauju laika izniekošanu, ja to pavada interesants vai jēgpilns sižets, bet Ni no Kuni un jēgpilna laika pavadīšana ir antonīmi.