Ko lai uzraksta par šo spēli, lai viss manis rakstītais starp rindām neizklausītos pēc “Mario, esi mans tētiņš”?

---

Ja mēs runājam par kartinga spēlēm, tad speciālists tajās var būt jebkurš no mums, jo, spēlējot tās, nav jāuztraucas nedz par fizikas noteikumiem, nedz arī par citiem mainīgajiem, kas raksturīgs jau daudz nopietnākiem autosacīkšu stimulatoriem un arī nereti ne tik nopietnām arkāžu spēlēm.

Mūsdienās, šķiet, gandrīz jebkurš izstrādātājs, kuram ir pieeja puslīdz populārai franšīzei jau ir izstrādājis kartinga spēli ar tās varoņiem – citu starpā mums ir Crash Team Racing, mums ir Angry Birds Racing, Lego Racers un visu kartinga spēļu levitiāns Mario Kart.

Trases neiedvesmo izdomu.

Vismaz manā izpratnē Mario Kart varētu būt vienīgā kartinga spēļu franšīze, un tas būtu pilnīgi pieņemams šīs eksistences stāvoklis, jo tā ir kvalitātes latiņa, kurai īsti pietuvoties ir izdevies tikai Naughty Dog brīnumam, bet pat tad, spēlējot kartinga spēles, kuras būtu vismaz puslīdz pieņemamas, mutē paliek nelāga pēcgarša.

Neizpaliek arī Sega atspārdītā, izslauktā un sen savu laiku uz šīs pasaules iztērējusī Sonic franšīze, kuras ietvaros jau ir izdota vismaz ceturtā autosacīkšu spēle – šajā mēslainē grūti saprast, cik to īsti līdz šim ir bijis.
Team Sonic Racing ir izstrādājusi Sumo Digital, kas līdz šim ir pazīstama kā studija, kas galvenokārt nodarbojusies ar spēļu portēšanu uz dažādām platformām.

Ko lai uzraksta par šo spēli, lai viss manis rakstītais starp rindām neizklausītos pēc “Mario, esi mans tētiņš”?

Team Sonic Racing jeb TSR, kā es to tagad saukšu, lai arī kā izstrādātājs ir centies, ir un būs Mario Kart klons. Viss, sākot ar spēles krāsaino ārieni un beidzot ar pēc nejaušības principa iegūstamajiem pagaidu uzlabojumiem, atgādina to, ko Nintendo šķietami neskaitāmās kartinga spēļu iterācijās ir iekļāvuši gadiem ilgi.

Ir arī svaigas idejas, piemēram, dalīšanās ar nejaušajiem pagaidu uzlabojumiem starp komandas biedriem, kas savukārt spēlētājam, šo darbību citu starpā atkārtojot vēl un vēl un piepildot attiecīgo stabiņu, ļauj aktivizēt kaut ko līdzīgu ar steroīdiem piepumpētam paātrinājumam, ar kuru var iztraukties cauri ne tikai pretiniekiem, bet arī lamatām, kas šajā spēlē netrūkst.

Pareizi, visas spēles ideja centrējas ap to, ka spēlētājs sacīkstēs piedalās kopā ar vēl diviem braucējiem un sacenšas pret citām komandām. Komandas biedri var dalīties ar uzlabojumiem, palīdzēt ar paātrinājumiem un tā tālāk.

Uzlabojumi kartingiem tiek atslēgti pēc nejaušības principa.

Ar to arī beidzas TSR inovācijas kartinga spēļu žanrā un arī viss labais, ko par šo spēli var pateikt.

Es neteiktu, ka spēle ir slikta; tā ir izstrādāta ar zināmu kompetences līmeni, taču kaut kas tajā trūkst, un daudzie mazie trūkumi spēlē tās spēlēšanu padara kaitinošu, bet arī ne gluži neciešamu.

Kartingu tekstūras reizēm atgādina kaut ko, ko neesmu redzējis kopš 2011. gada, kadru skaits uz PlayStation 4 Pro ir nestabils, manis minētais steroīdu paātrinājums liek justies kā kaut kādā murgā, kur es krītu no liela augstuma, un izraisa nelabumu, varoņu izsaucieni pārklāj cits citu, veidojot skaņas sienu, no kuras nekas nav saprotams, pašas trases ir garlaicīgas un ievērības necienīgas, izceļoties ar izcilu balansa starp jautrību un garlaicību neesamību, kā arī pilnīgi nesaprotamās akmens lamatas izraisa izbrīnu par to nepieciešamību un lomu šajā spēlē.

Pat ja spēlētājs iegūst pirmo vietu, atkarībā no tā, kā veicas komandas biedriem, ir iespējams arī zaudēt.

Visas šīs problēmas ir labojamas ar ielāpu palīdzību un nekas fundamentāli salauzts TSR nav. Acu pievēršana uz nepilnībām ir standarts, vērtējot spēles mūsdienās, jo vai nu izplatītāju cinisma, vai arī no tā izrietošā sasteigtība spēļu izstrādē rezultējas bieži vien tikai pa pusei pabeigtos produktos.
TSR pat ir viens no tiem produktiem, kas ir lietojamā stāvoklī, un, salīdzinot ar pagātnes Sonic spēlēm, manis uzskaitīto problēmu novēršana būtu uzskatāma par “quality of life” uzlabojumiem.

Es nejūtu sliktus nodomus Sumo Digital produktā, ja vien steigu un ierobežojumus, ko izstrādātājam ir uzlicis kā franšīzes turētājs, tā arī pati franšīze, kura, godīgi sakot, būtu jāgulda zemē. Kā teiktu amerikāņu kritiķis Džefs Gērstmans, iekš TSR ir sirds.

TSR nomāc relatīvi nelielas problēmas, taču tajā pašā laikā man nav nekā laba, ko tām nostādīt pretim – šo spēli gluži vienkārši nav pat ne uz pusi tik jautri spēlēt kā Mario Kart 8 Deluxe.

Stāsta režīms nav tas interesantākais.

Tā, un nevis tehniskās nepilnības, ir spēles galvenā problēma – tā ir kā kauls, uz kura, lai arī vajadzētu būt gaļai, ir tikai skrimšļi vai tauki: nevienā brīdī mani nepārņem gandarījums par sasniegto, tikai nožēla par izniekoto laiku.

Ja patērētājam mājās ir Switch, un tas par salīdzinoši nelielu cenu var atrast vai nu jaunu, vai arī lietotu minētās Nintendo spēles kopiju, es neredzu iemeslu, kādēļ būtu jāiegādājas TSR.

Pat ja pircējam nav Switch, drīzumā tiks izdots daudz labākās Crash Team Racing remāsters uz visām modernajām platformām (izņemot datoriem), kas jau vien būtu pietiekams iemesls, lai atliktu TSR iegādi.