Nākamā Ghost Recon daļa + Wildlands apskats
Rudenī parādīsies taktiskāka un nežēlīgāka Ghost Recon daļa. Bonusā: iepriekšējās spēles remāsterēts apskats.
Pirms pusotras nedēļas izdevējs Ubisoft paziņoja, ka 4. oktobrī pārdošanā parādīsies nākamā sērijas Tom Clancy's Ghost Recon daļa, ko sauc Breakpoint. Tā turpinās 2017. gada Wildlands (apskats zemāk) komerciāli veiksmīgo formulu, proti, viens līdz četri cilvēki no 3. personas skata izpēta milzīgu, bioloģiski daudzveidīgu atvērto pasauli un šauj sliktos, izmantojot plašas taktiskās iespējas. Tas viss kopā ar lielu izvēles brīvību.
Šoreiz gan amerikāņu īpašās vienības Ghosts un Nomad biedri sev eksotiskajā teritorijā piezemējas neplānoti – tiek notriekti viņu helikopteri. Piespiedu nolaišanās izdomātajā salā Auroa – dronu ražošanas milža Skell Technology bāzē, ko ļaunos nolūkos ir pārņēmuši agrākie Ghosts kareivji – nozīmē pastāvīgu neziņu par to, kas jādara tālāk, un cīņu par izdzīvošanu. "Ievainoti, bez atbalsta un pastāvīgi meklēšanā" – Ubisoft sola spraigu militāro piedzīvojumu, kur mums būs jācīnās, lai redzētu nākamo saullēktu, neitralizētu pretiniekus un pārņemtu varu pār Auroa.
Īsi sakot, Breakpoint daudz nozīmīgāki būs izdzīvošanas elementi, piemēram, slēpšanās dubļos, nogurums, slimības, paliekoši ievainojumi, stāvas virsmas utt. Tātad vairs nekādu amerikāņu spēka fantāziju. Cīnīsieties gan ar Wolves (par ļaundariem kļuvušie Ghosts), gan ar skarbo dabu. Izskatās, ka arī droniem turpmāk būs lielāka nozīmē (ne vairs tikai izlūkošanai). Ekipējuma pārvaldīšanai, taktikas koriģēšanai un klases maiņai nāksies uzsliet pagaidu apmetni. Jā, šoreiz katram komandas biedram būs izteiktāka loma.
Katrs spēlētājs vēl aizvien varēs individualizēt savu varoni un izmantot viņu ne vien standarta kampaņā, bet arī PvP režīmos, kas Breakpoint būs iekļauti uzreiz, produkta izdošanas brīdī. Līdzīgi kā ar The Division 2 Ubisoft sola nodrošināt lietotājus ar pastāvīgiem atjauninājumiem mēnešiem ilgi pēc iznākšanas. Pirmo reizi sērijas Ghost Recon vēsturē tiks iepazīstināti arī t. s. reidi. Spēles varianta Gold Edition pircēji saņems obligāto Year 1 Pass un iespēju sākt 3 dienas agrāk, kamēr iepriekšpasūtīšana garantēs pieeju bēta versijai. Breakpoint būs pieejama PlayStation 4, Xbox One un Windows lietotājiem.
Manas domas
Ko genotsiid, liels Wildlands cienītājs, pagaidām domā par turpinājumu? Grūti gūt skaidru viedokli pēc preses relīzes izlasīšanas un iestudētiem video vien, bet pasaule (priekšgājējas iespaidīgākā lieta) izskatās krietni dzīvāka un detalizētāka, gan daba, gan, it īpaši, interjeri. Beidzot ar apkārtni var mijiedarboties, lai, piemēram, paslēptos. Dzīvnieku ziņā redzēju mežā briedi, bet vai kukaiņi un rāpuļi arī būs sastopami? Biodiversitāte pagaidām nešķiet tik bagāta kā Wildlands, taču nešaubos, ka Breakpoint piedāvās daudz pārsteigumu šajā ziņā.
Esmu tikai par dziļāku spēles procesu, bet mazliet ir aizdomas, ka pievienotie survival elementi bieži varētu krist uz nerviem. Stabiņš ekrāna apakšā, kas redzams IGN ieskatā (video augstāk), iztukšojas aizdomīgi ātri. Cerams, ka daudzajām Ubisoft studijām, kas strādā pie darba, izdosies atrast līdzsvaru starp militāro skarbumu un jautrību, četriem draugiem spēlējot kopā. Vēl viena cerība: tiks atstāta brīvā uzdevumu izvēle, ko mantoja Far Cry 5, bet vēlāk izņēma Far Cry New Dawn.
Tālāk vēl viens remāsterēts apskats, šoreiz no 2017. gada marta. Diemžēl raksta kopsavilkuma rindkopa nav saglabājusies, bet, īsi sakot, man – pašam par pārsteigumu – ļoti patika Wildlands, nosaucu to par savu iecienītāko 2017. gada spēli. Tiekamies atkal Breakpoint iespaidos vai apskatā!
Apskats: Ghost Recon Wildlands
Atvērto pasauļu el jefe de los jefes
Apskatītā versija: PlayStation 4
Ar kādām chinga madre tiesībām ASV valdība jaucas citu valstu politiskajos procesos? Tie pendejos americanos padara lietas tikai sliktākas. Vai te acuerdas Lībiju? Vai atceraties Irāku? Masu iznīcības ieroči – en serio, putos? Tur bija nada – karš balstīts uz meliem. ¡Mierda! CIP un visi tās padotie ir un cáncer. ¿Entiendes, amigos? Sapratāt, mani draugi?
Ja jums jau kūp galva no izlasītā, tad, spēlējot Tom Clancy’s Ghost Recon Wildlands (turpmāk – GRW), tā, iespējams, uzsprāgs. Iepriekšējā rindkopa ir piemērs tam, kā aptuveni izklausās virtuālās Bolīvijas bilingvālais mikslis – izvēlētā audio valoda sajaukta ar frāzēm un vārdiem meksikāņu spāņu mēlē. GRW Eiropas versija diemžēl kā runāto valodu, neskaitot angļu un citas, piedāvā tikai Spānijas paveidu, kas manāmi atšķiras no Dienvidamerikā lietotā. Ir ļoti savādi, ka karteļa biedri savā starpā biezā akcentā sarunājas angliski, ik pa laikam iemetot pa kādam pinche un cabron. Saprotams, ka tas tādēļ, lai spēlētājiem nebūtu visu laiku jālasa smalkajā šriftā rādītie subtitri, tomēr izstrādātāji varēja piedāvāt risinājumu, kas ticamāk atspoguļotu reģionu.
Runājot par autentiskumu, cepuri nost Ubisoft studijai, kas izveidoja GRW atvērto pasauli! Bolīvija ir labi zināma ar savu augsto biodiversitāti. Biezi Amazones džungļi, maz apdzīvotas kalnu teritorijas, nāvējošas aizas, sausi sāls tuksneši – tas viss ir spēlē, ietverts milzīgā kartē, no kuras viena stūra uz citu jābrauc gandrīz pusstunda. Daudzi droši vien nopūtīsies un nievājoši teiks «kārtējā Ubisoft atvērtā pasaule, bet lielāka un raibāka», tomēr šī Bolīvija šķiet pārāka par citām nesen redzētām virtuālajām «smilškastēm».
Ir patiesi interesanti vērot, kā mainās ģeogrāfija, braucot no vienas provinces (kopā ir 21) uz citu – kā, piemēram, lapu koku mežus nomaina tropiskie džungļu biezokņi, pēc kā redzam jau egles un priedes. Protams, krasās izmaiņas ir krietni samazinātā mēroga dēļ – no viena kartes stūra uz pretējo ir aptuveni 30 km, kas jebkurā gadījumā ir daudz. Bolīvija ir salīdzinoši agrāra valsts, tāpēc vienīgās pilsētas, ko sastopam, ir mazas un zemas (tas ir, ēkas nav daudz augstākas par 3 stāviem). Varētu domāt, ka viss saplūst vienā lielā, aizmirstamā masā, taču pārsteidzošā kārtā tā nav, jo ar laiku, dodoties šurpu un turpu, atcerēsieties tos pašus ceļus un ainavas.
Spēles interpretācija par meksikāņu karteļa pārņemto Bolīviju ir tiešām interesanta un brīžiem izskatās satriecoši skaisti, pat uz konsolēm, kuru versijās ir zemas kvalitātes tekstūru filtrēšana un daudz mirgojošu ēnu, un citu grafisku dīvainību. Izmēģinot GRW bēta versijas, bija nelielas šaubas, vai būs vēlme pasauli izpētīt, vai tā nebūs vienveidīga, bet, par laimi, šajā ziņā viss ir kārtībā. Cita lieta, kas «bētās» bija manāma, gan diemžēl izrādījās patiesa.
Lai cik arī skaista un daudzveidīga, GRW pasaule liekas sterila. Piemēram, guļus rāpojot uz pretinieku okupēto bāzi džungļu vidū Metal Gear Solid 3 stilā, uz zemes vajadzētu būt arī čūskām un visādiem kukaiņiem, taču nekā tāda nav – būtu smieklīgi, ja varētu netīšām pieskarties kambo (reģiona toksiskākajai vardei) un uzreiz nomirt. Arī džungļu seklajos ūdeņos vajadzētu būt aligatoriem, bet raksta autors nevienu neredzēja. It kā fona troksnis liecina par dzīvību, bet ilūzija strādā tikai tad, kad ātri braucat cauri pasaulei – nostājieties uz divām kājām, un patiesība kļūst skaidra.
Runājot par tipiskajām atvērto pasauļu tendencēm, GRW nav nekādu skatu torņu, kuros kāpt – pietiek nobraukt gar jebkuru vietu, lai automātiski tiktu atzīmēts, kas tur atrodas. Karte ir pilna ar simboliem, ko notīrīt, taču vienmēr ir skaidrs, cik daudz un kas ir jāsavāc, lai viss būtu izdarīts. Tiek piedāvāta pilnīga brīvība, kādā secībā pildīt sižeta uzdevumus, kuru katrā buchon (šefs kādam reģionam) pārvaldītajā provincē ir pieci vai seši.
Uzreiz visi nav pieejami – vispirms ir jāatrod informācija, kas kartē ir atzīmēta kā dzeltena mape ar izsaukuma zīmi, vai arī jāpabeidz iepriekšējie. Reizēm jaunus uzdevumus izdodas atklāt pavisam nejauši, kaut vai braucot gar kādu rūpnīcu. Ja zina īsto secību, pie gandrīz katras provinces bosa var tikt ļoti ātri. GRW atvērtā bēta radīja maldīgu priekšstatu, ka bučoni vienmēr ir jānogalina, lai pabeigtu reģionu, taču tā nav. Lai neko neizbojātu, pietiks pateikt, ka ir daudz pārsteigumu.
Tā kā GRW ir fokusēta uz 4 cilvēku saspēli, ir veikti kompromisi stāsta prezentācijā. Kamēr solo piedzīvojumos sižeta ainas var likt, cik daudz un cik bieži grib, šeit to ir ļoti maz un tās ir īsas, lai pēc iespējas mazāk atņemtu vadību. Stāsts tiek pasniegts zvanu formā, kuros komandiere pastāsta jaunāko informāciju vai dod uzdevumus, un īsos video, ko var noskatīties sev vēlamā laikā. Ņemot vērā metodes ierobežojumus, notiekošais ir bez grūtībām saprotams. Sižeta doma ir dot iemeslu nogalināt tūkstošiem sicarios, dabūt jaunus ieroču un aprīkojuma uzlabojumus un izpētīt pasauli.
Neskaitot galveno ļaundari nežēlīgo Elsvenjo (El Sueño), atmiņā paliekoša ir arī komandas koordinatore un priekšniece Kerena Boumena (Karen Bowman), kurā no sievietes rakstura ziņā ir palicis visai maz. Viņas replikas un izturēšanās pret karteļa biedriem ir patiesi biedējošas un bieži vien divkosīgas. Nav skaidrs, vai tas ir apzināti, bet, mēģinot parādīt grupējumu Santa Blanca pēc iespējas sliktākā gaismā, tiek izceltas arī amerikāņu nelietīgās darbības. Piemēram, vairākos uzdevumos mērķis ir pavērst dažādas karteļa autoritātes citu pret citu, kas tiek paveikts ar sabotāžu (nav brīnums, kāpēc jeņķiem tik ļoti tīk runāt par terorismu).
Lai cīnītos ar el jefe de los jefes El Sueño, ir jāiznīcina jebkuras divas no karteļa darbības sfērām (tās ir aizsardzība, ietekme, ražošana, kontrabanda). Pēc nobeiguma var turpināt tālāk graut karteli, taču diemžēl tā notikumi nekādi neietekmē spēli, kas ir neloģiski (sapratīsiet, kad redzēsiet). Varbūt būtu bijis labāk, ja cīnīties ar pašu galveno varētu tikai tad, kad ir izjauktas visas Santa Blanca darbības jomas.
Lai karteli noslaucītu no zemes virsas, izejot visus 104 stāsta uzdevumus, rēķinieties ar vismaz 35 stundām, no kurām daudz laika pavadīsiet, pārvietojoties ar dažādiem transportlīdzekļiem. Lai gan pie braucamajiem it kā strādāja Ubisoft Reflections komanda un var uztaisīt visādus trakus manevrus, pats process nav sevišķi baudāms, vismaz ne PS4 versijā, jo ir jūtama pamatīga aizture vadībā. Tā kā GRW pastāvīgi lādē pasauli un vienlaikus saglabā datus, regulāri ir jūtamas aiztures, kas traucē stūrēt. Ņemot vērā, ka virtuālās Bolīvijas teritorija ir aptuveni 20 km² liela, jābrauc ir daudz. Var izvēlēties vairāk izmantot lidaparātus, taču arī to vadība nešķiet tik izdevusies kā, piemēram, Grand Theft Auto V.
Ņemot vērā, ka GRW ir «šūteris» un atvērtās pasaules spēle – divas lietas, kas laikam daudziem ir apnikušas –, dabīgi ir jautājums, vai tā nenoriebjas jau pirmajās 10 stundās. Protams, ļoti subjektīva lieta, pareizās atbildes nav, taču personīgi gribēju spēlēt vēl un vēl. Uzdevumi katrā provincē parasti ir tendēti vienā virzienā, tāpēc nākamajā reģionā jau darām kaut ko citu – atkal ir interesanti. Piemēram, var būt lielāks uzsvars uz mērķu iznīcināšanu, gūstekņu atbrīvošanu, dokumentu atrašanu, sabotāžu, transportlīdzekļu zagšanu vai lavīšanos.
Varētu domāt, ka 4 cilvēku multiplayer nozīmē, ka tie, kuri spēlē vieni, ir apdalīti, taču tā nav. Savā ziņā Solo režīms pat pārspēj co-op. Tā kā mākslīgā intelekta vadītie biedri nekad netiek pieķerti un nemaisās pa kājām, lavīšanās uzdevumi ir daudz vieglāk paveicami tieši vienam. Savukārt, ja varat atrast īstos cilvēkus un visiem ir mikrofoni, saspēles režīmā taktiskās iespējas un jautrība pieaug ģeometriskā progresijā.
Atšķirībā no bēta testiem pilnajā GRW prieku bojājošu tehnisko ķibeļu ir ļoti maz – tās, ko var ieraudzīt, ir vairāk smieklīgas. Problēma, kas skar visus, ir kontrolpunktu retais izvietojums, kas ir īpaši kaitinošs lavīšanās uzdevumos. Jebkura kļūda, kuras dēļ jūs ierauga, tajos nozīmē tūlītēju Game Over. Viens no uzdevumiem bija ļoti piņķerīgs – jānozog kravas auto, jāiebrauc ienaidnieku bāzē, jāizkļūst no slēgtās teritorijas nepieķertam – zaudēju atkal un atkal. Labākais risinājums izrādījās uzkāpt augstākajā ēkā, nolēkt no tās jumta, lai tiktu ārā, nosisties, tad pagaidīt, līdz kāds biedrs izglābj, aizbēgt.