Citos vārdos: kā genotsiid nolēma nedēļu izmantot "Rīgas satiksmes" pakalpojumus un braucienu laikā mēģināt spēlēt Wolfenstein II: The New Colossus uz Switch. Iespaidi un secinājumi.

---

Aiz provokatīvā nosaukuma ir kaut kas līdzīgs emuāra ierakstam. Nemēdzu publiski dalīties ar notikumiem iz savas garlaicīgās dzīves, bet laikam bez personiskās perspektīvas raksts nebūtu tik efektīvs. Ja tas ir galīgi garām un nekad nevajag ko tādu atkārtot, droši sakiet!

Pēc vairākiem gadiem mocību un pazemojuma pagājušajā pavasarī atradu darbu (angliski job*), kas no līdzšinējiem man riebjas vismazāk. Lielākais mīnuss ir tā atrašanās pilsētas citā galā, 10 km no mājām. Varianti, kā tur nokļūt, ir braukt ar automašīnu, kas mazāk par 15 l uz simtu, sēžot korķos, nepatērē, izmantot divus "Rīgas satiksmes" maršrutus katrā virzienā vai mīties. Saņemot mēnesī mazāk par galvaspilsētas vidējo atalgojumu, loģiskā izvēle ir trešā, ko arī ikdienā lietoju.

Taču janvāra pēdējā nedēļā beidzot bija tādi laikapstākļi, lai sabiedriskais transports izskatītos pievilcīgi, tāpēc nolēmu īstenot raksta ideju, kas virmoja galvā, kopš aizņēmos spēles Wolfenstein II: The New Colossus Switch versiju: piecas dienas braukt ar autobusu un izmantot konsoles portatīvās iespējas, tad dalīties iespaidos. Tā kā FPS žanra brīnumu jau sen apskatīju, bija izveidots viedoklis, tāpēc ir viegli salīdzināt autobusā pieredzēto ar agrāk piedzīvoto. Finansiālu apsvērumu dēļ izvēlējos lietot tikai vienu "Rīgas satiksmes" maršrutu, uz tuvāko pieturu ejot aptuveni trīs kilometrus, līdz ar to spēlēšanai nesanāca vairāk par diviem 20 minūšu seansiem dienā. Zemāk atskaite par piedzīvoto.

---

* Nozīmes nianse, ko neatspoguļo latviešu valodas vārds "darbs".

Dārgā dienasgrāmata

Pirmdiena, 28. janvāris

Turpceļā: "Oho, cik labi izskatās! Precīzi tā, kā atceros no PS4 versijas," bija pirmā doma pēc New Game un noklusētās grūtības pakāpes Don't Hurt Me (otra vieglākā) izvēlēšanās. Diemžēl 15 minūšu ilgajā mikroautobusa braucienā nekāda spēlēšana nesanāca, ja neskaita kameras pagrozīšanu un morālo dilemmu: kuram varonim iepriekšējā sērijas daļā ļaut mirt?

Atpakaļceļā: "Stulbā propaganda," ienāca prātā, kad galvenais varonis stājās pretī savam tēvam, kurš ir visa ļaunā iemiesojums vienā personā un liek nošaut ģimenes suni. Protams, asociācija, ko Wolfentein II šeit cenšas radīt lietotāja prātā – "baltādainais cilvēks ir slikts, kamēr pārējās rases – viņa upuri". Lai nu kā, beidzot tiku pie šaudīšanās, kad atradu vietu, ko nebija aizņēmis neviens pensijas vecuma cilvēks.

Interesanti, ka spēles sākumu galvenais varonis pavada ratiņkrēslā, tāpēc vēl nevar tik brīvi kustēties apkārt. Un, pat ja viņš spētu, mazās Joy-Con analogās sviras apvienojumā ar autobusa kratīšanos pa Rīgas "brīnišķīgajiem" ceļiem apgrūtina precīzu tēmēšanu. Nošāvis vismaz desmit vācu kareivjus, tā arī nepabeidzu līmeni, jo apmaldījos un drīz bija jākāpj ārā.

Otrdiena, 29. janvāris

Turpceļā: "Ā, tad tur bija jāiet!" Beidzot spēlē atradu izeju un negaidīti autobusā satiku cilvēku, kurš strādā par velokurjeru (laikam arī viņam laikapstākļi ir par traku). Līmeņu dizains nav Wolfenstein II stiprā puse – tas ir bieži neloģisks. Tad atcerējos, ka pievilcīgās sižeta ainas, kas slēpj ielādes ekrānus, taču ir videoklipi!

Pārejot uz spēles 3D grafiku, sāku ievērot, ka, jā, Switch versija tomēr bieži izskatās tā, it kā pa displeju būtu izsmērēts vazelīns, pat lūkojoties tajā no pusmetra attāluma. Pēc vairākām minūtēm sižeta ainu lūrēšanas, tiku arī pašaudīties ar galveno varoni šoreiz daudz mobilākā formā un ar plašākām spēles procesa iespējām.

Atpakaļceļā: "O, mikriņš!" pie sevis nodomāju, kad baltais Sprinter ar oranžiem akcentiem piestāja pieturā. Šoreiz tomēr pārliecinājos, ka īsākie braucieni līdz galamērķim salīdzinājumā ar parasto autobusu man neliekas tik komfortabli. Mazais attālums no sēdekļa priekšā nozīmē, ka spēlēt nav tik ērti, jo ir vairāk jānoliecas, lai redzētu ekrānu, un šķiet, ka vestibulārajam aparātam ir lielāks pārbaudījums, jo sāka palikt mazliet nelabi. Koncentrēdamies šaut nacistus daudzmaz efektīvi (cik nu tas iespējams ar nelielajām svirām), gandrīz nemanot biju sasniedzis vajadzīgo pieturu – ar Wolfenstein II laiks paiet ļoti ātri.

Trešdiena, 30. janvāris

Turpceļā: "Šī būs laba diena," pavīdēja atziņa kaut kur prātā, kad secināju, ka esmu aizmirsis uzlikt konsoli lādēties. "Izcilais" rīts turpinājās ar diviem autobusiem, kas aizbrauca garām acu priekšā. Drīz iekāpu nākamajā ekspresbusā, taču šoreiz ieņēmu vietu tā beigās, apsēžoties virs riteņu arkas. Atklāju, ka tur kājas ir paceltas augstāk, tāpēc spēlēt ir ērtāk. Pabeidzis foršo zemūdenes līmeni un atkal pārliecinājies par Wolfenstein II lieliskumu stāsta ziņā, ar 2 % atlikušas akumulatora ietilpības kāpu ārā.

Atpakaļceļā: "Bez oficiālā lādētāja Switch akumulators pildās ļoti negribīgi," bija secinājums, kas radās pēc aizdota strāvas pārveidotāja ar USB ligzdu un funkciju QuickCharge 3.0 lietošanas. Trīs stundu laikā ar to konsoles baterijas indikatoru izdevās pacelt tikai līdz 50 %. Štruntīgajai darba dienai beidzoties vēlāk nekā parasti, atkal kāpu ierastajā līnijā un sēdos turpat pie loga, virs aizmugurējā riteņu pāra. Drīz pēc tam, kad sāku spēlēt pirmo Amerikas līmeni, apstiprinājumu saņēma nojauta, ka, atrodoties Sprinter galā un cītīgi skatoties ekrānā, palielinātā šūpošanās tiešām uzdzen nelabumu.

Ceturtdiena, 31. janvāris

Turpceļā: "Izskatās, ka nedēļas aukstākā diena," ienāca prātā, kad redzēju -9 °C termometra rādījumu. Salīdzinoši pilnās ielas un uzraksts "Vietu nav" uz dažu mikroautobusu tablo radīja aizdomas, kas tika apstiprinātas, kad sasniedzu cilvēku pilno pieturu – balti un zili krāsotajā autobusā, kur apsēsties, nav. Tajā rītā iztiku bez laika kavēšanas ar Wolfenstein II. Novēroju interesantu parādību: cilvēki mēdz apsēsties pa divām vietām, noliekot pakaļu iekšmalas krēslā, bet somu – pie loga. Nolēmu šiem "nevēlos nevienu sev blakus" signalizējošajiem indivīdiem netraucēt.

Atpakaļceļā: "Kaza," klusi veltīju kādai sievietei, kurai galvā, šķiet, ir zāģu skaidas. Ko līdzīgu gribējās sacīt dronam Neu York līmenī, kam nekādi neizdevās trāpīt, kamēr kratījos ekspresbusā. Joka pēc tajā apsēdos vidusdaļā, nevis virs riteņu arkas. Jā, sliktas dūšas sajūta ir mazāka, bet ne velna nevar precīzi pašaut.

Switch versijas kadru skaits ir divreiz zemāks nekā uz pārējām konsolēm. Stabils tas tiek noturēts, dinamiski pazeminot izšķirtspēju, tomēr Amerikas 2. līmenī jutu, ka laikam vairs nav, ko mazināt, jo vietām spēle strādāja diezgan saraustīti. Par spīti tam un problēmām notēmēt ne reizi neesmu nomiris, kaut gan Wolfenstein II atminos kā neparasti grūtu FPS. Tagad var skriet un "bērt" kā 90. gadu šaujamgabalos.

Piektdiena, 1. februāris

Turpceļā: "Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tik ilgi gaidījis autobusu," konstatēju februāra pirmajā dienā. Par laimi, nākamais piebrauca ekspresbuss, tāpēc bija plaša sēdvietu izvēle. Atkal novietoju pēcpusi un kājas ideālajā punktā, lai salīdzinoši ērti pabeigtu Amerikas otro līmeni, kas pēc milža izmēra bioloģiskā robota pieveikšanas un pāris lieliem lēcieniem noslēdzas ar uzkāpšanu pa TĀM trepēm.

Patiesībā īpašs ir nevis metalurģijas izstrādājums, bet gan sižeta aina, kas seko pēc uzkāpšanas pa to. Par Wolfenstein II savdabīgo humoru atgādināja melnādainā sieviete, kurai, protams, ir afro un kuras leksikā – skaidrs kā saulaina diena – ietilpst vārds motherfucker. Šī "dāma", kura galvenā varoņa priekšā sāk ar krūti barot savu bērnu un vienlaikus smēķēt tabaku, pāris minūtes moralizē par ļaunajiem nacistiem, kas ar bumbām nomētāja Ameriku. Hm.

Atpakaļceļā: "Šis ir simtreiz vieglāk nekā atceros," secināju, kad pilnīgi bez jebkādām problēmām – neskaitot grūtības notēmēt, lai iznīcinātu dronus – pieveicu bēdīgi slaveno līmeni debesskrāpja augstākajā stāvā. Ja nemaldos, lietotājs fenfen tur pārtrauca spēlēt PS4 versiju, lai gan ieteicu nepadoties Wolfenstein II interesantā stāsta dēļ. Dzirdēju, ka ar "ielāpiem" tika pielaboti arī pārējie produkta varianti, bet to nevaru apstiprināt. Uz Sony konsoles grūtības pakāpi samazināju vietā, kur jāizdzīvo tiesas zālē. Turpretī te tas droši vien vairs nebūtu nepieciešams.

Tā kā reiz ļoti spraigā apšaude Switch versijā nu prasīja vien dažas minūtes, nevis pusstundu, atkārtoti ielādējot to par jaunu, vienā braucienā paspēju atgriezties zemūdenē un iziet pat vēl vienu līmeni, neizlaižot nevienu pašu video. Bija gan gadījums, kad ar filmiņu nepietika, lai ielādētu visus datus, tāpēc sanāca sekundes desmit skatīties, kā griežas magnetofona rullis. Šādas situācijas un sižeta ainas ir labs brīdis, lai paskatītos ārā pa logu un mazinātu risku publiski izvemties, ko rada uzmanīga koncentrēšanās ekrānā apvienojumā ar bedrainajiem ceļiem.

Secinājumi

Iešanas un sabiedriskā transporta izmantošanas kombinācija pirmās divas dienas bija patīkama atraušanās no rutīnas, taču apnika negaidīti drīz. Ikdienā pietrūka fiziskās slodzes un jautrības, ko rada divi pagari velobraucieni, kas ietver vairākus nosnigušus un slidenus posmus (nevajag kafiju, jo tie pamodina kā auksta duša. Iesaku). Kamēr vien iespējams, autobusu turpmāk neizvēlēšos. Zemāk vairākas atziņas no teksta, kā arī pāris papildu domas.

• 15–20 minūtes autobusā ar Wolfenstein II paiet zibenīgi, taču ir par maz, lai iedziļinātos stāstā.
• Kaut gan tehnisks sasniegums, Switch versija ir visvājākā no visām (30 FPS, izplūdis attēls).
• Tēmēšana ar Joy-Con svirām + pastāvīga kratīšanās = problemātiski trāpīt.
• Switch versija ir padarīta daudz vieglāka (izvēloties Don't Hurt Me) – var skriet un šaut nedomājot.
• Virtuāli samalt nacistus gabalos ir jautri (jā, laikam esmu psihopāts).
• Wolfenstein II ir vērts izmēģināt stāsta dēļ.
• Autobuss ir ērtāks, bet grūtāk atrast brīvu krēslu.
• "Mikriņā" vislabākā sēdvieta ir tieši virs aizmugurējā riteņu pāra, taču palielinātā šūpošanās var uzdzīt nelabumu.
• Ar kārtīgi izolētām austiņām (piem., IEM tipa) pietiek Switch skaļumu uzgriezt uz 40 %, lai labi dzirdētu.
• Pretēji bažām nebija sevišķu grūtību saskatīt ekrānā notiekošo.
• Izmantojot neoficiālu lādētāju, Switch akumulators pildās ārkārtīgi lēni.

Vai pēc eksperimenta turpināšu spēlēt Wolfenstein II uz Switch? Visticamāk, ne. Parasti spēles izeju, uzrakstu apskatu un aizmirstu. Ja šī būtu pirmā pieredze – noteikti pabeigtu līdz galam. Vispār nacistu šaušana ir jau sen nodrāzta tēma. Gribētu redzēt FPS, kas ar tikpat lielu dedzību parāda boļševiku noziegumus pret cilvēci, sarkano teroru un golodomoru, kas bija nepārprotams genocīds. Ā, bet vēsturi raksta uzvarētāji, tā ka tas nenotiks! Un nacionālsociālisti bija konkrēti zaudētāji.

Par iespēju izmēģināt Wolfenstein II uz Switch pateicos Nintendo Baltijas pārstāvniecībai.

---

Post Scriptum

Rakstu bija plānots publicēt 2. februārī, taču tehnisku problēmu dēļ tas neizdevās. Savā ziņā labi, jo stāstam ir arī turpinājums. Diemžēl, lai cik arī ekonomiski izdevīgi un fiziski stimulējoši nebūtu pārvietoties ar velosipēdu, ziemā tam ir zemūdens akmeņi. Nedēļas nogali atzīmēju, pa abām dienām kopā nobraucot aptuveni 35 km. Tad divreiz konstatēju, ka mīties nav droši, jo, dodoties lejā pa kalnu, ķēde lec nost, nobloķējot aizmugurējo ratu (īpaši bīstami ar fiksētā pārnesuma sistēmu).

Nav noslēpums, ka liels mitrums, netīrumi, straujas temperatūras svārstības un, protams, nolāpītais sāls, ko turpina kaisīt vēl mūsdienās, ir lēnā nāve velosipēda mehāniskajām daļām. Visi šie apstākļi ir tā degradējuši manas tagadējās ķēdes (nobraukums varbūt tikai divi tūkstoši) metālisko kompozīciju, ka ciešais spriegums, kas sākotnēji ir siltumā, pazūd pēc 20 minūtēm aukstumā, posmiem izplešoties. Tā nu pirmdienas rītā tika nolemts izmantot Puti... – atvainojos, puteņa – biļetes iespēju, tātad kā proletariāta augstā gala pārstāvim bez maksas izmantot divus maršrutus katrā virzienā. Tālāk atskaite.

Pirmdiena, 2. februāris

Turpceļā: "Fu, kā smird pēc pelējuma!" gribējās skaļi izteikties, braucot trolejbusā. Pēc minūtēm desmit izdevās tikt pie sēdvietas, taču Switch ārā nevilku. Kāpēc? Pirmkārt, nevēlējos ar mazāk pazīstamo maršrutu riskēt palaist garām īsto pieturu, kamēr esmu aizrāvies ar Wolfenstein II. Otrkārt, Switch ir visai liela pēc portatīvo konsoļu standartiem – ja vien neesat 150 kg smags amerikānis ar XXL izmēra t. s. cargo biksēm, ierīci kabatā neiebāzīsiet. Ar lielo ekrānu apveltītais aparāts ir jāvelk ārā no mugursomas, tad no sava maciņa (ja negribat saskrāpēt). Un pretējā secībā.

Tāpat nepalīdz mani ausu monitori, kam arī ir savs futrālis, turklāt piņķerīgs ievietošanas process. Iekāpjot pazīstamā autobusā, tūlīt apsēdos un izvilku konsoli, taču pārmaiņas pēc neizmantoju austiņas (iebūvētos skaļruņus atstāju zemā skaļumā), tā vietā ieslēdzot subtitrus. Diemžēl to izmērs ir acīmredzami domāts Full HD izšķirtspējai, nevis 720p ekrānam. Piedevām pusi laika tie slikti kontrastē ar sižeta ainām, padarot sekošanu līdzi stāstam ļoti grūtu, it īpaši transportlīdzeklī, kas pastāvīgi kratās. Neiespējamā audiolokācija arī apšaudes padara nebaudāmi problemātiskas.

Atpakaļceļā: "Fu, kā smird pēc dīzeļa!" nodomāju pie sevis pēc tam, kad apsēdos kāda slikti pazīstama maršruta autobusa aizmugurē. Diemžēl ar "mikriņiem" par brīvu braukt nav iespējams, tāpēc jāiztiek ar to, kas pieejams. Man vairs nav, ko teikt, jo atpakaļceļā Switch nespēlēju. Sabiedriskais transports smird, bet labāks par 10 km iešanu kājām ir.