Asphalt 9 – krāpšanas meistarklase

Asphalt 9 – krāpšanas meistarklase

4. novembris, 2019 • Autors: genotsiid • 0 komentāri

Free-to-play (F2P) – jēdziens angļu valodā, kas raksturo bez maksas lejupielādējamas datorspēles ar kaut kādiem iekšējiem maksājumiem. Lai gan pastāv visādi to paveidi, rakstā apskatītais darbs Asphalt 9: Legends (turpmāk – A9L) ir viens no tiem, kā saturam teorētiski var pilnībā piekļūt, netērējot ne centa, bet ceļā tādā gadījumā tiek likti daudzi šķēršļi. Meklējot savu nākamo podkāstu spēli, manā lūpā iedūrās izstrādātāja Gameloft izmestais āķis. Pirms ķeros pie analīzes par to, kā A9L mūs apkrāpj, piedāvāju nelielu ieskatu vēsturē.

Asphalt ir autosacīkšu sērija, kā pirmā daļa parādījās tālajā 2004. gadā. Tā ir ļoti neoriģināla spēle (mans raksturojums visai Gameloft produkcijai), atgādinot 20./21. gs. mijas tipiskās “gonkas” – ekskluzīvas automašīnas, trases eksotiskās pasaules vietās (ieskaitot Ukrainu, ticiet vai ne), idejas no pirmajām divām Burnout, kā arī veiktspējas un vizuālie uzlabojumi. Diezgan daudz laika pavadīju ar DS versiju, jo šī gadu tūkstoša pirmās dekādes vidū man nebija nekā labāka, ko spēlēt. Tāpat “izbaudīju” turpinājumu, ko atceros, pakaļdarinot dažus Burnout 3 mehānismus un atskaņojot Mobija skaņdarbu Lift Me Up galvenajā izvēlnē.

Burnout ietekme ir nepārprotama

Vēlāk Asphalt pārtapa tīri par spēli mobilo sakaru līdzekļiem ne tikai atbalstīto platformu ziņā, bet arī no braukšanas skatpunkta, vairāk atgādinot klasisko Outrun, ne “reisingu” īstā 3D vidē. Vienā brīdī ārkārtīgi neoriģinālā sērija atmeta podziņu telefonu versijas, pārejot pilnībā uz viedtālruņiem. Cik saprotu, līdz ar to sākās arī mikromaksājumu vājprāts.

Pārsteidzoši izklaidējoša spēle…

…vai varbūt Stokholmas sindroms? Es nebūtu pavadījis vairāk nekā 25 h ar A9L Switch versiju, ja tajā neredzētu kaut ko īpašu – ko tādu, kas liek turpināt atkal un atkal. Vismaz tā sev mēģinu izskaidrot daudzās iztērētās stundas. Interesanti, ka internetveikalā eShop pirms spēles lejupielādes parādās brīdinājums, ka lietotne satur iekšējos maksājumus. Turklāt, programmu palaižot, ir vēlreiz jāpierakstās ar savu tiešsaistes kontu.

Visi šie piesardzības/brīdinājuma soļi liek domāt, ka varbūt šausmas ir saistāmas tikai ar Android un iOS versiju. “Gan jau konsoles variantā Gameloft būs piebremzējuši ar mikromaksājumiem,” naivi cerēju, iedarbinot A9L. Skarbo patiesību apskatu nākamajā raksta nodaļā, tālākajās dažās rindkopās koncentrējoties uz spēles procesu.

Trakie lēcieni un daudzie īsceļi atgādina San Francisco Rush

Jā, A9L ir daudz ideju no Need for Speed un Burnout, taču tās nav vienīgās. Piemēram, mani ļoti priecē iedvesma no 90. gadu sērijas San Francisco Rush. Tā izpaužas ar lēkāšanu pa tramplīniem, vienlaikus taisot trikus, un visādiem interesantiem īsceļiem, piemēram, nelielu braucienu caur pazemes tuneli, kā ieeju zem tilta maskē sētas un atkritumu konteineri. Ir jāizvēlas starp lielāku risku kaut kur ietriekties, lai ietaupītu laiku, vai drošāku taku ar mazāk šķēršļiem.

Trases ir izvietotas 7 dažādās pasaules vietās, tai skaitā Skotijā, Romā un Ēģiptē. Visinteresantākā gan man šķiet ASV vidusdaļa, ko rotā kanjoni un virpuļviesuļi. Tāpat kā pati spēle arī norises vietas nav nekas agrāk neredzēts, tomēr lietu kombinācija rada produktu ar savu identitāti. Kā gan jau sapratāt no tramplīnu pieminēšanas, “Asfalts” nav nekāds braukšanas simulators.

Neskaitot izvairīšanos no avārijām, viena no svarīgākajām darbībām A9L ir pastāvīga nitro izmantošana, piepildot stabiņu no bīstamiem manevriem un savācamām pudelītēm zilā un dzeltenā krāsā. Turklāt paātrinājumam ir 3 veidi, no kuriem divus ir ieteicams izmantot atbilstoši situācijai. Visādi citādi darīšana ir ar vairāk vai mazāk standarta spēļu automātu tipa braukšanu. Ir jautri, taču ne pārāk ilgi. Iemesli, kāpēc – tālāk tekstā.

Apčakarēšanas sistēma

Karjeras režīms ir vislielākais naudas izspiedējs

Ar ko jums asociējas F2P? Man, piemēram, uzreiz nāk prātā vairākas valūtas. Arī A9L ir šāda pazīme, un tā tiek izmantota, lai pastāvīgi ierobežotu lietotāju. Vienalga, vai tā būtu parastā nauda (vienkāršības labad: šekeļi), žetoni, rasējumi vai degviela, vienmēr kaut kā pietrūkst. Karjera ir pirmais režīms, ko iepazīstam, un tur mākslīgie limiti ir jūtami visstiprāk.

Viss sākas ļoti viegli, spēlei mūs apdāvinot ar automašīnu, šekeļiem, rasējumiem un prasot finišēt vien pirmajā trijniekā. Kad sākotnējais kauss ir pabeigts, sasniedzam 2. reputācijas līmeni, kas uzpilda degvielu nākamajiem 6 braucieniem – nav jāgaida 5 minūtes, kad tā tiks atjaunota. Aptuveni pusotru stundu sokas ļoti labi, ir jautri, bet tad progress kļūst mokošs, ja nemaksā ar eiro.

Lai automašīna būtu konkurētspējīga, par šekeļiem ir jāiegādājas uzlabojumi. Ja līmenis ir zemāks par ieteikto, uzvarēt izdodas tikai tad, ja ļoti prasmīgi manevrē pa šaurajiem ceļiem, tātad varbūt ar trešo ceturto piegājienu. Līdz ar to ātri beidzas benzīns. Var tērēt žetonus, lai nebūtu jāgaida, bet tos labāk ir pataupīt kāršu paciņām. Tās gan reti dod kaut ko labu. Piemēram, par velti sniegtās parasti dāvā varbūt vienu rasējumu (automašīnas atslēgšanai lielākoties vajag vismaz 20).

Ja arī šekeļu netrūkst un uzlabojumus nav problēmu iegādāties, drīz sasniedzam griestus “apgreidiem”, jo nākamos var dabūt tikai tad, ja paceļ mašīnas zvaigznīšu skaitu. Tam arī vajag rasējumus. Diemžēl konkrētu eksemplāru iegūšana ir visai neparedzama. Toties, ja maksā ar eiro, ir iespējams garantēti dabūt atsevišķus braucamos, iztērējot € 1,99 līdz € 89,99…

Kad apnīk kartīšu loterija, atsevišķas lietas var iegādāties par eiro

Kāršu paciņas ir īstākais fiasko, ko neatrisina pat mikromaksājumu lietošana to nejaušās dabas dēļ. Progresējot mokoši lēnajā karjerā, kas pārāk bieži atkārto tās pašas nedaudzās trases, drīz tiekam pie auto, kā degvielas gaidīšanas laiks ir ilgāks par pusstundu, tad stundu. Vēl viens triks ir dažviet piespiest lietot konkrētu transportlīdzekli. Tāda nav kolekcijā? Ej meklē rasējumus!

Dumja izklaide lietošanai ar mēru

A9L spēlēšanai droši vien pietiek ar vienu rievu smadzenēs. Tas nebūt nav slikti. Tā kā man gribas, īpaši nedomājot, spaidīt pogas, kamēr cītīgi klausos kādu podkāstu vai grāmatu, nav brīnums, ka spēju tik daudzas stundas paciest šo F2P brīnumu.

Šķiet, labākais veids, kā baudīt produktu, ir pieslēgties, izbraukt dienas uzdevumus, lai dabūtu garantētus rasējumus, izpildīt minimālo skaitu nosacījumu (nopirkt uzlabojumus, savākt punktus savam klubam utt.) ekskluzīvu kartīšu iegūšanai, pabeigt dažus daudzspēlētāju mačus – kas dīvainā kārtā neprasa abonēt Nintendo Switch Online –, tad rutīnu atkārtot nākamajā dienā.

A9L galu galā ir F2P mobilo telefonu spēle. Tās optimālais lietojums ir palīdzēt mums nosist laiku, kamēr ar sabiedrisko transportu braucam uz darbu vai skolu. Līdz stundai labas izklaides reizi dienā no “9. asfalta” var izspiest, bet, spēlējot produktu ilgāk, jūtams, cik tas ir nelietīgs. A9L aizrauj lietotāju, tad viņa priekšā liek šķēršļus, galvenokārt resursu trūkumu, lai piespiestu padoties un veikt mikromaksājumus cerībā, ka kāršu loterijā dabūs īstos rasējumus.

Pieļauju, ka šāds modus operandi ir lielai daļai “bezmaksas” mobilo telefonu spēļu. Laikam labi, ka no tām izvairos. Iztērēju daudz laika ar A9L, bet neteiktu, ka to izmetu. Pirmkārt, blakusesošajā telefonā izmantojot iespēju text-to-speech, fonā “izlasīju” Snoudenu ģimenes Edvarda autobiogrāfiju un noklausījos dažus aktuālus podkāstus. Otrkārt, guvu mācību turpmāk neskarties klāt nekam ar apzīmējumu free-to-play.


Secured By miniOrange