genotsiid TOP 5 2019. gada spēles

genotsiid TOP 5 2019. gada spēles

4. janvāris, 2020 • Autors: genotsiid • 0 komentāri

Uff, kas par gadu man ir bijis divtūkstoš deviņpadsmitais! Pieņēmu vairākus būtiskus lēmumus, un atmaksājās būšana īstajā vietā īstajā laikā. Diemžēl milzīgais lēciens profesionālajā izaugsmē un to pavadošās 50–70 stundu darba nedēļas nenāca par labu Strike.lv. Izveidojām attiecības ar jauniem izdevējiem, taču to noturēšana ir bijis pamatīgs pārbaudījums laika un, it īpaši, enerģijas trūkuma dēļ.

Tāpēc vēlos sevišķi pateikties biedram Eking, kurš par spīti Strike.lv neskaidrajam liktenim turpināja palīdzēt, testējot un rakstot par spēlēm, kuras kādam arī interesē. Tāpat jāsaka liels paldies Fen, jo autors uzdrošinājās izmēģināt ne tik populārus darbus, kam citi neskartos klāt. Tas pats attiecas uz Marex.K. Pateicības biedriem nice1 un Deiverim par cenšanos dabūt lapu pie dzīvības iespējami ātri. Paldies arī kursors.lv vadītājam Kristapam par savešanu kopā ar Sony pārstāvjiem un rakstu pārpublicēšanu.

2019. gads ir bijis ļoti interesants spēļu industrijai. Brīnumainā kārtā vēl nav noticis krahs lielo izdevēju alkatības dēļ. Tā vietā Bethesda, EA, Google un Ubisoft ir apkakājušies, saprotot, ka to sūdi neies cauri. Varam mierīgi nopūsties, jo nākamajai Xbox būs disku lasītājs. Pārsteidzoši: Microsoft ir izdevuši pāris Switch spēles un sadarbosies ar Sony, kuri, savukārt, ir atļāvuši PlayStation īpašniekiem savienoties ar citu platformu lietotājiem un izlaidīs vienu no saviem produktiem arī konkurentu konsolēm.

Viss tomēr nav tik draņķīgi mūsu hobijam. Gan jau iepazināties ar manu pagājušā gada vilšanos sarakstu. Uz tajā uzskaitītajām spēlēm personīgi liku vislielākās cerības, kas nepiepildījās. Turpretī nu ir pienācis laiks palūkoties uz pieciem darbiem, kas mani patīkami pārsteidza.

Diemžēl esmu izgājis tikai 5 nodaļas Eking iecienītajā Devil May Cry 5, tāpēc tās nav topā. Krutāku spēli neatradīsiet. Stila daļā izceļas arī Platinum Games platformai Switch izdotais darbs Astral Chain, kas ir mehānismu ziņā pārāk sarežģīts, lai man būtu bijusi iespēja tajā pilnībā iedziļināties. Bērnības iecienītākās “Zeldas” jauno versiju arī vēl neesmu baudījis.

5. Bloodstained: Ritual of the Night

Viens no retajiem Kickstarter veiksmes stāstiem un garīgajiem turpinājumiem, kas man neliek vilties. Ja neesat baudījuši Castlevania: Symphony of the Night, jūtu līdzi. Klasiskā PlayStation meistardarba radītāja vadībā ir izstrādāts teicams turpinājums, kam, šķiet, ja autortiesības atļautu, nosaukuma galā būtu divnieks. Šeit ir viss, ko katrs “Simfonijas” cienītājs varētu vēlēties, ieskaitot vecmodīgu datu saglabāšanas sistēmu, kas, manuprāt, ir mīnuss. Ir vēl šādi tādi neslikti papildinājumi.

Diemžēl tā arī nepiebeidzu Ritual of the Night pēdējo bosu un neuzrakstīju ne apskatu, ne kaut kur dalījos iespaidos, kaut arī ļoti patika spēlētais. Jebkurā gadījumā šis ir darbs, kuru silti iesaku katram Metroidvania piekritējam. Manas vienīgās pretenzijas ir pret žanram ierasto maldīšanos apkārt, nezinot, kurp doties tālāk, un vizuālo stilu. 3D vietā dotu priekšroku tīri 2D grafikai ar nedaudziem telpiskajiem elementiem.

4. Judgment

Jā, nepopulāra un ļoti subjektīva izvēle. Kā minēju apskatā, Judgment ir vēl viena manis iecienītās sērijas Yakuza daļa, taču ar pavisam jaunu stāstu un varoņiem. Skaidrs pierādījums tam, ka šo japāņu spēļu lieliskums nebalstās vien uz pazīstamu tēlu pleciem. Patiesi izbaudīju aizraujošo sižetu un tā advokātu tematiku, kamēr tā pati Kamuročo pilsēta, ko pazīstu kā savu roku pirkstus, nebeidz piedāvāt stundām muļķīgas izklaides arī ārpus stāsta.

Jāteic gan, ka Judgment ir tālu no izcilības. Gribēju redzēt jaunas ielas, ko iepazīt, un vairāk agrāk nepiedzīvotas brīvā laika nodarbes, ar ko aizrauties, taču līdz ar spēlei pievienotajām detektīvu tēmas idejām daļa iecienītu Yakuza lietu ir pazudušas. Par tām gan laikam sūkstās vien tādi fani kā es. Judgment ir teicams sākumpunkts tiem, kuri grib saprast, par ko esmu tādā sajūsmā jau gadus septiņus.

3. Death Stranding

Zinu: šokējoši, jo jau izteicos mūsu Discord serverī, cik ļoti man Death Stranding mēdz besīt. No vairāk nekā 50 stundām, ko pavadīju, lai izietu tās stāstu, izklaidējošas šķita samērā nedaudzas, tomēr spēju novērtēt Kojima Productions darbu. Lai cik arī tas iedomīgi neizklausītos, Death Stranding nav sevišķi laba spēles mehānismu ziņā, bet tā ir visādi citādi lieliska pieredze, ko katram ir vērts piedzīvot.

Lai gan tā nekad nav bijusi mana pamatnodarbošanās, esmu piestrādājis par kurjeru, piegādājot sūtījumus ar dažādām metodēm. Balstoties uz manu ierobežoto pieredzi, saku, ka Death Stranding ir kā štruntīga diena jebkura paciņu vedēja karjerā, taču notiekot pilnīgi fascinējošā pasaulē. Daudzās nianses un šķēršļi, ar ko spēle mūs moka, ir pasniegtas ar apbrīnojamu detalizāciju. Uzslavas vērta ir tiešsaistes iespēju integrācija, kas ļauj cilvēkiem no visas pasaules kopā veidot savu realitāti.

Īsi sakot, Death Stranding ir jāstrādā par kurjeru, taču negūstot ne fizisku slodzi, ne finansiālu atalgojumu. Tā vietā mūsu pacietība tiek apbalvota ar pagrūti uztverama stāsta fragmentiem, kas liek izbrīnā mirkšķināt acis. No Metal Gear Solid nav aizgūtas pārlieku garās sižeta ainas, taču savdabīgais humors gan šad tad parādās. Cepuri nost Kodzjimam un viņa komandai par uzdrošināšanos radīt kaut ko tik savdabīgu un neparastu! Šo vajag izmēģināt tiem, kuri sūdzas par unikālu spēļu trūkumu!

2. A Plague Tale: Innocence

Beidzot Focus Home Interactive ir izdevis ko patiesi labu. A Plague Tale ir kā pretinde nekaunīgiem t. s. AAA produktiem – 10 stundās pabeidzama € 40 spēle ar skaidru sākumu un beigām. Tas ir saistošs stāsts mēra skartā viduslaiku Francijā par diviem teicami nostrādātiem varoņiem, kurus lēnām iepazīstam un redzam attīstāmies. Piedzīvojuma laikā sajūtam visu veidu emocijas, it īpaši šausmas. To galvenais cēlonis ir žurkas.

Slimības pārnēsājošo grauzēju ir tūkstošiem. Kā mazai franču studijai ir izdevies radīt tik plūstošas to masas – kā arī skaistus dabas skatus –, šķiet prātam neaptverami. Manuprāt, tieši plēsīgie ienaidnieki padara spēli neaizmirstamu. Vienīgās lietas, kas žurkām neļauj apkampt un apēst galvenos varoņus, ir gaisma vai kāds cits gardums, ko tām pasniedzam pusdienās, izmantojot lingu, ar ko risinām vienkāršas mīklas.

Ja kaut kam A Plague Tale var piesieties, tad droši vien lavīšanās sekcijām, kas nepiedāvā gandrīz nekādas izvēles iespējas (ir jāatrod viena pareizā pieeja katrai situācijai), un varbūt pāris kļūdām ar kontrolpunktiem. Visādi citādi spēle ir teicama un iesakāma katram, kurš nebaidās no baisām ainām un žurkām. Te ir iespējams izlasīt un dzirdēt sīkākas domas.

1. Resident Evil 2

Capcom varēja necensties – sekot REmake piemēram un dāvāt mums 1998. gada PlayStation hitu ar pilnībā pārstrādātu grafiku un sīkiem uzlabojumiem, bet nemainīgu procesu. Nostalģisku pircēju netrūktu. Tā vietā saņēmām pilnīgi jaunu spēli, kam oriģināls ir tikai iedvesmas avots. Tika radīts paraugs, ar ko salīdzināt visus turpmākos “rimeikus”.

Pagājušā gadsimta idejām pārceļojot uz mūsdienām, tās ir ieguvušas dziļumu, kas tolaik nebija iespējams – vēl vienu dimensiju. Nu ir nepieciešama krietni lielāka precizitāte zombiju uzveikšanai. Tagad šausminošā un vienlaikus kaitinošā Tirāna klātbūtne ir nosakāma pēc viņa dārdošo soļu un durvju atvēršanas skaņām tālumā.

Tajā pašā laikā 2019. gada versija saglabā oriģināla jocīgumu, kas izpaužas dumjos dialogos (tagad ar trīsstāvīgajiem) un savādā lietu attīstībā, skraidot šurpu turpu, meklējot atslēgas, lai atvērtu durvis un beidzot dabūtu mīklas pēdējo pavedienu. Nekur nav pazudušas arī rakstāmmašīnas, ierobežotais kabatu tilpums un uzglabāšanas lādes. Ir paturēts oriģināla gars šodienai adekvātā spēlē.

Diemžēl sākotnēji nespēju novērtēt jauno Resident Evil 2, savā apskatā un video pārāk piesienoties maziem trūkumiem, bet, par laimi, atkārtota samērā īsā piedzīvojuma iziešana dāvāja citu perspektīvu. Nevaru sagaidīt, ko Capcom izdarīs ar Resident Evil 3, kas kopumā neskaitās tik laba sērijas daļa. Cerams, ka nebūs vilšanās.


Kopumā 2019. gads nebija slikts, kaut arī tāds iespaids varētu rasties, iepazīstoties ar manām TOP 5 vilšanām. Jauna dekāde ir sākusies ar nepacietīgu nākamās konsoļu paaudzes gaidīšanu, kā laikā mūs centīsies izklaidēt vēl daži vecajiem dzelžiem radīti darbi no Capcom, Nintendo, Sony, CD Projekt Red un dažiem citiem uzņēmumiem, kas vēl cenšas uztaisīt ko labu. Laikam videospēļu industrijas krahs vēl tik drīz nepienāks.


Secured By miniOrange