Ko spēlējām un kā spēlējām pirms dekādes jeb videospēles 2005. gadā

15.Novembris 2015 21:15
3 komentāri 8 kudos Ilumināts

Vecums, dārgais draugs, nenāk viens. Vecums nāk ar sentimentu, ar nostalģiju un ar muļķīgu iedomu, ka jaunībā bija labāk. Šoreiz aizsapņojos par to, ko mēs spēlējām un kā spēlējām pirms dekādes jeb, kāds tad bija 2005. gads videospēlēs?

Iemesls, kādēļ ceļoju laikā tieši uz 2005. gadu, ir gaužām primitīvs – desmit, galu galā, ir patīkami apaļš skaitlis, turklāt notikumi, kas norisinājušies pirms dekādes, allaž figurē tajā lieliskajā teritorijā starp piemirsto un relatīvi neseno. Manai izvēlei piemīt arī visnotaļ personisks piesitiens, jo, kaut arī mans personālais dators bija gana spējīgs, lai atbalstītu vairumu tā laika videospēļu tehnisko prasību, daudzos procesos varēju piedalīties tikai un vienīgi kā skatītājs, klausītājs vai lasītājs, bet ne kā spēlētājs. Kompjūters, kura cietā diska kapacitāte ir deviņi gigabaiti, dārgais, arī pirms desmit gadiem bija absurds. Tomēr 2005. gada vasarā es beidzot panācu pārējo civilizāciju, iegādājos laikiem piemērotu tehniku un aktīvi sāku izmantot iespēju izmēģināt jaunākos virtuālos priekus.

Protams, apzinos, ka alksti no atmiņu kambariem izķeksēt tieši savas iecienītākās piektā gada spēles, taču lūgšu nedaudz paciesties, jo vispirms ieskatīsimies attiecīgā perioda spilgtākajos un būtiskākajos procesos videospēļu pasaulē.

Attēla apraksts

Martā, reti _popsīgas _ceremonijas ietvaros, mēs iepazināmies ar pirmo septītās paaudzes spēļu konsoli, manuprāt, jau nu visnotaļ glīto Xbox 360, kuru mums prezentēja neviens cits kā pats Frodo, taču vien pāris mēnešus vēlāk aplūkojām arī abus pārējos smagsvarus – PlayStation 3 un Nintendo Wii, kura nosaukumu toreiz gan vēl nebija kauns saukt skaļi – Nintendo Revolution. Xbox 360 savu uzvaras gājienu rietumnieku viesistabās aizsāka jau novembrī, bet konkurentu produkti saules gaismu ieraudzīja tikai 2006. gadā nogalē, un, kaut arī japāņi šo portatīvo spēļu konsoli varēja iegādāties jau iepriekšējā gada decembrī, amerikāņi, eiropieši un pārējie pasaules pilsoņi savus PlayStation Portable sagaidīja tieši 2005. gadā.

Runājot par portatīvajām konsolēm, vai atceries Gizmondo? Neatceries? Vajadzētu. Protams, ne spēļu sakarā. _Gizmondo _faktiski nebiju spēļu. Nē, šī konsole iegāja vēsturē kā viens no šīs industrijas neveiksmīgākajiem projektiem, kā izcila katastrofa, kura visticamāk klusi nozustu muļķīgu ideju mēslainē, ja ne presē plaši atspoguļotā afēra ar Gizmondo šefu, kurš, visa starpā, bija ar zviedru mafiju saistīts, plaši pazīstams reketieris, kurš lidojot ar divsimt sešdesmit kilometriem stundā, ar apgaismes staba palīdzību pamanījās uz pusēm pāršķelt savu divus miljonus vērto Ferrari Enzo.

Netikumīgais San Andreas

Plašsaziņas līdzekļi nedalītu uzmanību pievērsa arī Grand Theft Auto: San Andreas, kurš jūnijā beidzot, beidzot, beidzot, beidzot nonāca arī uz mana personālā datora. Nemaz nekaunos no fakta, ka sākot ar vasaras pirmajām dienām un beidzot ar mēneša nogali, kad savās trīcošajās ķetnās saņēmu savu jauno spēļu mašīnu, es savas dienas pavadīju atkal, atkal un atkal pārlūkojot San Andreas treilerus. Pārsteidzoši, es zinu, taču stāsts šoreiz nav par manu pusaudzisko orgasmu, bet gan par malku karstas kafijas. Jau neilgi pēc spēles nonākšanas veikalu plauktos, par mani krietni gudrāki puiši atklāja, ka San Andreas atrodams autoru noslēpts kods, kurš sniedz pieeju pārsteidzoši apģērbtām, taču vismaz interaktīvām seksa ainām. Protams, sekss ir amorāls un pretdabisks, tādēļ rietumu prese sacēla pamatīgu jezgu. Nu labi, patiesībā problēmas radās, galvenokārt, tādēļ, ka attiecīgās iestādes uzskatīja, ka _San Andreas _autori tās ir apzināti apmuļķojuši, taču jezga, pavisam nopietni, bija pamatīga – ar tiesas prāvām, kompensācijām, sēdēm un komitejām, produktu atsaukšanu un, protams, Hilariju Klintoni priekšgalā.

Džeka Tompsona līdzskrējējus atstājot aiz muguras, laiks atsaukt atmiņā, ko mēs pirms desmit gadiem spēlējām tajās lietainajās dienās un tumšajos vakaros, taču, sargoties no nāves draudiem un manas vīrišķības apsmiešanas, jau laicīgi minēšu, ka diemžēl pats personīgi baudījis esmu vien salīdzinoši nelielu daļu no 2005. gada videospēļu sortimenta, tādēļ lielākoties izcēlu spēles, kurās mijās gan globāla atpazīstamība, gan ļoti privātas attiecības.

Janvāris iezīmēja haosu un baudpilnu iznīcību austrumu totalitārisma apstākļos jeb kritiķu visnotaļ silti uzņemto Mercenaries: Playground of Destruction. Diemžēl pats sērijai pieslēdzos novēloti ar Mercenaries 2: World in Flames, ko varētu raksturot neskaitāmiem apzīmējumiem, taču noteikti ne kā baudpilnu. Turpinot uz skumjas nots, piedodiet, atvainojiet, taču mana sirsniņa liek piesaukt vēl vienu katastrofu, kas, lai gan debiju piedzīvoja jau gadu iepriekš uz PlayStation 2, mani traumēja tikai 2005. gadā, kad nonāca arī uz personālajiem datoriem. Tu man tiešām riebies, Driv3r. Tiešām, tiešām, tiešām riebies.

Pavasara pirmais mēnesis turpretī nāca ar patīkamiem jaunumiem – Brothers in Arms: Road to Hill 30. Apokaliptisku ainavu un grandiozu batāliju alkas jau pāris gadus veiksmīgi apmierināja Call of Duty, taču Otrā pasaules kara entuziasti bija izslāpuši arī pēc nedaudz rafinētākas, autentiskākas un izaicinošākas pieredzes. Brothers in Arms debija atsvaidzināja tolaik vēl pārsātināto vēsturisko šaujamgabalu klāstu, sniedzot iespēju ielīst vienības kapteiņa uniformā un, pretēji vairumam žanra konkurentu, radīja personīgu, pieticīgu un reālistisku kara laika stāstu, nebeidzamu viena vīra varoņdarbu vietā piedāvājot akcentu uz komandas darbu un pārdomātu taktiku. Pārsteidzošā kārtā sērijas otro daļu, Brothers in Arms: Earned in Blood, kas veiksmīgi turpināja iesākto formulu, saņēmām jau gada beigās. Starp citu, atminies pirms dažiem gadiem atklāto sērijas, khem, ribūtu, kas atgādināja multenizētus Tarantino "mērģļus"? Kur tas nozuda?

Flagmanis

Pirmizrādi piedzīvoja vēlākais _Sony _flagmanis God of War, kā arī, šķiet, neapturamā Forza Motorsport sērija, kas septembrī piedzīvoja savu sesto, taču, ja pieskaitam seriāla atvasinājumu Forza Horizon, astoto epizodi. Vienlaikus norisinājās arī unikāla Hongkongas ložu baleta un Japānas mazo, baiso meitenīšu simbioze F.E.A.R. veidolā.

Protams, patīkamas pārmaiņas, ieviešot lielformāta daudzspēlētāju cīņas, piedzīvojām jau tālajā 2002. gadā, taču, jau atkal, es konkrētajai sērijai pieslēdzos tikai ar tās pilntiesīgo turpinājumu – Battlefield 2. Joprojām, manuprāt, izcilākais _Battlefield _mani sajūsmināja ar plašām, taču detalizēti izstrādātām un rūpīgi pārdomātām kartēm, atkarību izraisošu spēlētāja attīstības sistēmu, veiksmīgi sakomplektētām kareivju klasēm un, protams, burvīgo spēles procesu, kas pieteica nu jau neatņemamu sērijas sastāvdaļu – fenomenāli briesmīgus helikopteru pilotus.

Ziemassvētku motīvi

Rudens nesa iemīļotas kinolentes adaptāciju, kas vēsturē iegājusi kā viens no veiksmīgākajiem mēģinājumiem pārnest kino videospēles formā, The Warriors izskatā. Paralēli saules gaismā nokļuva krietni tehniski un mākslinieciski vājāks, bet nenoliedzami vienlīdz jautrs filmspēļu projekts – The Matrix: Path of Neo. Izskatīgs? Nē. Noslīpēts? Nē. Tomēr kaut kas tajā deviņdesmito nogales estētikā ieturētajā trešās personas _šūterī _bija. Man patika kāpelēt pa policistu rumpjiem, man patika izvairīties no lodēm un man patika lidot starp zaļgana priekšnama kolonnām, vienlaikus šaudoties ar divām beretām. Nu, patika. Nekaunos. Vienlaikus tapa arī viens no veiksmīgākajiem mēģinājumiem radīt faktiski interaktīvu filmu – Indago Prophecy. Fahrenheit, kā to pazīstam mūsu platuma grādos, atklāti sakot, atstāja visai konfliktējošus iespaidus. No vienas puses, apziņa, ka scenārijs teju pilnībā atrodas tavā pārziņā, ka ikkatrs sīkums ietekmē trillera iznākumu, bija galvu reibinoša, taču no otras – ja ne lielākā daļa, tad vismaz puse eksistēja tā dēvēto quick time events formā, kas brīžiem, vismaz manās acīs, Fahrenheit padarīja par jocīgu, zemas izšķirtspējas kinolenti, kura kaut kāda velna pēc pieprasa, lai es regulāri, mehāniski spaidītu pogas. Tieši šis, tik būtiskais Deivida Keidža autordarbu elements, mani attur no viņa vēlāko projektu iepazīšanas, taču Keidžs nebija vienīgais autors, ar kura daiļradi togad iepazinos. Patiesībā, saistībā ar Sid Meier’s Civilization IV man nav īpaši daudz ko deklamēt, ja nu vienīgi, ka pavisam noteikti nav jēgas ticēt kādam, kurš mēģina apzvērēt, ka veiks tikai vēl vienu gājienu un tad jau metīs mieru. Nē, visticamāk pusdienu galdu ar savu klātbūtni viņš neaplaimos vēl vismaz dažas stundas.

Pieļauju, ka eksistēja prātvēderi, kas saskatīja spēles potenciālu vēl pirms tās relīzes, taču stipri šaubos, vai pat apdāvinātākie zīlnieki spēja paredzēt par kādu fenomenu kļūs Guitar Hero. Vienlaikus pieļauju, ka nevajadzēja būt īpaši paranormāli apdāvinātam, lai uzminētu Grand Theft Auto: Liberty City Stories dominanci pārdotāko videospēļu topos, taču, ja kāds apgalvotu, ka fanu mīlētais un kritiķu cienītais kases grāvējs Star Wars: Battlefront II turpinājumu saņems tikai 2015. gadā, viņu, visticamāk, ievietotu kādā klusā ēkā ar mīkstām sienām.

Klasiskais un modernais

Brothers in Arms ieviesa patīkamu dažādību vēsturisko _šūteru _frontē, taču pateicoties izcili noslīpētajam Call of Duty 2, atcerējāmies, ka patīk, nu, patīk mums tā _blokbāsteru _versija par Otro pasaules karu. Un, protams, lielisks daudzspēlētāju režīms, kuru deldēju vēl vismaz gadus divus, arī nenāca par skādi. Turpinot deldēšanas tematu, protams, jāmin Need for Speed: Most Wanted, kas veica apsveicami gudru manevru, apvienojot pēdējos gados iemīlēto auto _tūnēšanas _kultūru un klasisko, nedaudz piemirsto, Need for Speed esenci – policistus un itāļu superauto.

Zinu, ka neviens, atskaitot mani, visticamāk, neatceras relatīvi pieklājīgu vesternu ar viegli uzjautrinošu nosaukumu, taču Gun bija visai tīkams pasākums. Protams, paies pieci gadi un Red Dead Redemption liks aizmirst, ka videospēļu formā vispār eksistējuši arī citi mežonīgie rietumi, bet jāsaka, ka atvērtās pasaules kovbojsāga ar iespēju doties kā dzīvnieku, tā bandītu medības, piedalīties pokera mačos un nodoties līdzīgām rietumnieku brīvā laika pavadīšanas nodarbēm, tīri pieņemami varējām arī 2005. gadā.

Gada šarmantākais projekts

Tomēr neskatoties uz visu iepriekš minēto, mans gada augstākais punkts, viennozīmīgi, bija The Movies. The Movies piemita kas tāds, ko videospēlēs redzam nepatīkami reti vai vismaz ne tuvu tik lieliski nostrādātu – šarmu. Protams, jā, pārvaldīt savu studiju, izdzīvot kino vēsturi teju simt gadu garumā un rūpēties par savām zvaigznēm bija fantastiski, taču, manuprāt, spēle nebūtu ne uz pusi tik vērta, ja ne tās rotaļīgā atmosfēra. The Movies, visticamāk, nekad nesaņems turpinājumu, bet, atklāti sakot, es ar to būtu pilnīgi mierā.

Rezumējot, jāsaka, ka jaunā milēniuma piektais gads ar spilgtām, nozīmīgām un vienkārši baudpilnām spēlēm pavisam noteikti neskopojās. Taču, patiesību sakot, es izcēlu vien niecīgu fragmentu no šo divpadsmit mēnešu raibā klāsta, jo, vairāk vai mazāk, minēju vien spēles, ar kurām man kaut mazākā mērā bijis personīgs kontakts. Ko izlaidu? Nu, piemēram, The Getaway: Black Monday, Gran Turismo 4, SWAT 4, Fight Night Round 2, Tekken 5, The Matrix Online, Tom Clancy’s Splinter Cell: Chaos Theory, Psychonouts, Medal of Honor: European Assault, killer7, Burnout Revenge, Mortal Kombat: Shaolin Monks, Black & White 2, Serious Sam II, Quake 4, Age of Empires III, 007: From Russia with Love, Kameo: Elements of Power, Condemned: Criminal Origins, True Detective: New York City, 50 Cent: Bulletproof, Perfekt Dark Zero, Prince of Persia: The Two Thrones, Dead or Alive 4 un iespējams tavu visu laiku mīļāko spēli. Piedod. Visbeidzot, vai dzīvojām skaistāk? Vai dzīvojam skaistāk šobrīd? Kā, dārgais lasītāj, šķiet tev?

1094 skatījumi 3 komenti kudos

Žurnāla ieraksta autors

Atstāt komentāru Apskats: Ultra Despair Girls
14.Novembris 2015 15:47
genotsiid

3 Komentāri

16.Novembris 2015 15:27

Gran Turismo 4 bija 1 no labākajām un vēljoprojām ir izlaistā spēlē uz PS2. Kurai 1. bija atbalsts uz HD TV Tāpat GT4 plaši izmantoja ASV policija kā simulatora kurā bija jāizbrauc ideāli nirburingas trase bez kļūdam noteiktā laikā, lai pielaistu pie mašīnas stūres.

16.Novembris 2015 16:58
Marcisbee Dizaineris

Uu jā, good old memories. Pieminēji Brothers in Arms un atceros kā es ar saviem līkajiem pirktiem mēģināju viņu spēlēt, tolaik likās sasodīti kruta spēle Tas liek atminēties arī laikus, kad iznāca viena Lord of The Rings spēle (ap to laiku man liekas arī bija), kuru es drillēju pa naktīm, kamēr vecāki bija aizņemti ar "gulēšanu". Arī sirdij tīkams bija Tevis pieminētais Fahrenheit, tik ļoti biju ierāvies tajā spēlē, ka nespēju pie pc darīt neko citu, kā spēlēt to. Būtībā sajutu, ka spēlējām mēs vienu un to pašu, jo uz katru Tevis minēto title es uzreiz atsaucu atmiņas, vai tās bij patīkamas vai nē, atšķiras no pašas spēles, bet kopumā paldies, ka liku ieslīgt nostalģijas gaisotnē Es uzskatu, ka šobrīd stāsta ziņā neiznāk vairs tik labi gabali, jo tolaik spēles taisīja kā vien māk un ķēra uz stāstu, bet šobrīd spēļu recepte bezmazvai sastāv no "best graphics ever" un tad piestiķēsim kaut kādu story, lai varētu ielikt ķeksīti uz diska vāciņa aizmugures, ka ie singleplayer.

16.Novembris 2015 18:44
genotsiid Redaktors

Tik tiešām labs gads tas bija. Paldies par rakstu! Tavs stils ir nepārprotams, prieks, ka atkal kaut ko uzrakstīji par spēlēm (kaut arī nevienam nep!š ). Mani favorīti: The Getaway: Black Monday (prātā palikusi virtuālā Londona un ņirgāšanās par latviešiem), NFS: Most Wanted, Condemned: Criminal Origins (lieliska atmosfēra un tuvcīņas). Patika arī Gun, True Crime: NYC (tuvākais GTA, kas ir pieejams GameCube konsolei) un, protams, Gran Turismo 4.

P.S. Man savādi mazohistiskā veidā patika Driv3r.

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!