Uzhako savu konsoli

30.Oktobris 2015 17:33
0 komentāri 4 kudos genotsiid

Brīdinājums: raksta mērķis ir izglītot lasītājus, tas nav domāts kā aicinājums uz pirātismu vai citām pretlikumīgām darbībām. Autors neuzņemas atbildību par jebkādiem tehniskiem bojājumiem, kas varētu rasties, lietotājam modificējot savā īpašumā esošas iekārtas.

Šādi parasti NEizskatās konsoļu hakeri

„Hakošana” – izklausās baisi, ne? Mūsdienu politkorektuma lobotomizētajā pasaulē, kuru ir šokējuši Snoudena atklājumi, tā tas varētu skanēt. Šoreiz gan runa nav par privāto datu zagšanu vai ko tamlīdzīgu, bet hakošanu tās klasiskajā izpratnē – neautorizēta vai modificēta koda palaišanu, izmantojot drošības „caurumus” sistēmā.

Kas būtu šis „kods”? Tas var būt jebkas, ko vien kāds savā brīvajā laikā ir iedomājies uzprogrammēt – no paštaisīta kalkulatora vai „Mario” klona līdz vecākas konsoles emulatoram (programma, kas imitē citu ierīci). Proti, haki, kā tos saprotam raksta ietvaros, atslēdz ražotāja uzliktos ierobežojumus un paplašina iekārtas funkcionalitāti. Populārākais apzīmējums entuziastu radītām spēlēm un citai programmatūrai ir Homebrew (turpmāk HB).

HB eksistē jau tikpat ilgi, cik spēļu konsoles. Agrāk paštaisīto šedevru palaišanai bija nepieciešams kārtridžā lodēt iekšā EEPROM čipu, kura pārprogrammēšanai bija jālieto īpaša aparatūra. Mūsdienu spēļu sistēmām atliek vien uzkopēt failu uz atmiņas kartes un palaist to caur kādu no entuziastu atklātajiem hakiem.

Tagad, kad gandrīz visi ir apbruņojušies ar jaudīgiem personīgās izsekošanas un laika izšķiešanas daiktiem, ko saucam par viedtālruņiem, un dažādiem datoriem, palaist HB jebkurā vietā un laikā ir vieglāk par vieglu. Šādos apstākļos daudziem varētu būt grūti saprast, kāpēc ņemties ar konsoļu hakiem, ja vienkārši var, piemēram, uz sava Androida „nokačāt” SNES vai PlayStation emulatoru un spēlēt jebko, bakstot ar pirkstiem ekrānā.

SNES

Lai gan šādu argumentāciju labi saprotu, pēc pieredzes varu teikt, ka darīt to pašu uz, piemēram, PlayStation Portable vai Vita ir nesalīdzināmi baudāmāk, jo:

  • 1) konsole ir radīta spēlēm – ērta vadība, neizmantojot papildu aksesuārus;
  • 2) ar HB parasti neviens nemēģina „uzvārīties” – nekādu Play Store, nekādu kaitinošu Google Ads reklāmu;
  • 3) apziņa, ka no savas konsoles iegūsti vairāk nekā oficiāli paredzēts, sniedz gandarījumu;
  • 4) nav jāuztraucas par to, ka konsole varētu nebūt saderīga – aparatūra visām ir vienāda (izņemot uzlabotos modeļus).

Lai gan HB var palaist uz gandrīz jebkuras konsoles, dažas šajā ziņā ir labākas par citām. Piemēram, pārāk vecām sistēmām parasti ir vajadzīga speciāla un dārga aparatūra, ko ir grūti dabūt, kamēr jaunākām konsolēm, kuras vēl aizvien tiek oficiāli atbalstītas, hakošanas gadījumā ir jāatsakās no tiešsaistes iespējām. Apsverot visu, esmu secinājis, ka ir trīs ierīces, kuras šajā jautājumā ir vērts izcelt. Tās ir vēl samērā jaunas, viegli pieejamas un, pats galvenais, elementāri uzhakojamas.

Homebrew zelta ēra

Manuprāt, HB entuziastiem pateicīgākās konsoles iznāca laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam. Tās ir Nintendo DS, PlayStation Portable un Nintendo Wii.

Nintendo DS jeb Dual Screen iznāca laikā, kad dizainiski tuvākais mūsdienu viedtālruņiem bija Pocket PC un PalmOS plaukstdatori. Nav nekāds brīnums, ka Super Mario īpašnieku kabatas konsole tik ļoti piesaistīja patērētāju uzmanību (sk. pārdošanas apjomus). Kaut gan tehniski ļoti pieticīga, DS nemaksāja daudz, toties piedāvāja savam laikam interesantas lietas, piemēram, divus ekrānus, no kuriem vienam ir pieskārienpanelis, iebūvētu mikrofonu un Wi-Fi.

Tā kā DS nebija ne atjaunināmas operētājsistēmas (OS), ne iespējas paplašināt iebūvētās atmiņas apjomu, šīs nepilnības laboja t. s. Flash kartes jeb viltotas spēļu kārtridžas ar savu OS un vietu microSD atmiņas kartei. Kaut gan neparocīgi varianti eksistēja jau agrāk, pirmā ērti lietojamā šāda veida ierīce parādījās dažus gadus pēc DS iznākšanas.

DSorganize

Kaut kad 2006. gadā publisku dienasgaismu redzēja bēdīgi slavenā R4DS (Revolution for DS) Flash karte, kas deva zaļo gaismu masveida pirātismam un bezgalīgai jūrai dažādu klonu (labākie piedāvāja jaunas iespējas). Līdz ar vieglo veidu, kā palaist nelicencētu kodu, tika radīti un attīstīti pirmie neoficiālie rīki, ar kuriem entuziasti izstrādāja savas spēles un lietotnes. Programmēt HB kabatas konsolei nav grūti cilvēkiem ar C valodas un ARM arhitektūras zināšanām. Turpretī tādi sliņķi kā es var rakstīt kodu viegli apgūstamajā LUA mēlē; tā kā tas nav obligāti jākompilē, kodēšanu un testēšanu var pat veikt uz tās pašas ierīces!

DS hakošana ir manai sirdij tuva. Atceros, kā pirms aptuveni astoņiem gadiem par iekrāto un sadāvināto naudu iegādājos savu pirmo Flash karti kopā ar 2 GB microSD. Lai gan toreiz mani motivēja „bezmaksas” spēles, drīz vien iepazinos ar HB labumiem. Mana iecienītākā programma bija DSorganize, kas konsoli apveltīja plaukstdatora spējām – piezīmju grāmatiņa, kalkulators, IRC klients, internetpārlūks, failu menedžeris, mūzikas atskaņotājs u. c. Atminos vēl, līdz 4 naktī aizrautīgi lasām „Krusttēvu” vienā no lieliskajām e-grāmatu programmām (kur konsole jātur sānis) un vēlāk arī skatāmies ekranizējumu (video bija iepriekš jākonvertē).

Runājot par emulatoriem, DS pietiek jaudas bez lielām grūtībām atskaņot GameBoy Color, MegaDrive, Neo Geo AES, pat x86 (līdz Intel 186 procesoram) un ZX Spectrum programmatūru. Atminos joka pēc darbinām arī vienu no pirmajām (melnbaltajām) Mac OS versijām. Kaut arī šo un to paspēlēt var, SNES aparatūras izskaitļošanai diemžēl ar DS dzelžiem ir par maz un stafetes kociņš jāpadod Sony pirmajam mēģinājumam iespiesties Nintendo dominētajā kabatas konsoļu jomā – PlayStation Portable (PSP).

Ja Nintendo pasauli centās pārņemt ar svaigām idejām un sakarīgu cenu, tad Sony spieda uz iespaidīgiem cipariem un seksapīlu. Kaut arī tagad kabatā liekamam aparātam 480x272 pikseļu ekrāns, 333 MHz procesors, 32 MB RAM un multimediju atbalsts izklausās skumji, toreiz tie bija iespaidīgi tehniskie parametri. Bija nepieciešams arī to cienīgs datu nesējs. Tā kā lielas ietilpības ROM čipi bija dārgi, Sony izvēlējās izmantot optiskos diskus (tie, kas ir lietojuši portatīvos CD atskaņotājus, sapratīs, cik slikta ideja tā ir).

Salīdzinājums

Lietojot automašīnu analoģijas, DS ir praktiskais, bet gausais Renault Kangoo 1.9dCi, kamēr PSP ir BMW 540i – dārgs, jaudīgs, bet ne sevišķi jēdzīgs luksusa priekšmets. Kamēr pārējā pasaule izvēlējās lētāko divekrānu brīnumu, Latvijā, protams, cilvēki priekšroku deva nosaukumam, ko viņi pazīst un respektē [un kas viņiem liek justies respektētiem, khem!] – Sony (atceroties labos laikus, spēlējot pirmo „soņku”). Gluži kā vecākas biznesa klases mašīnas arī PSP tagad var dabūt par nelielu daļu no sākotnējās summas pēc tam, kad tā ir pabijusi vietējo treneru un biznesmeņu rokās. Pirms pirkšanas ieteiktu pārliecināties par to, vai konsoli var ieslēgt un vai analogais „puļķis” darbojas, kā nākas. Par Memory Stick atmiņas karšu deficītu satraukties nevajag, jo var izmantot microSD adapteri.

Lielākā daļa lietoto PSP jau varētu būt uzhakotas, ņemot vērā, cik viegli to ir izdarīt. Nepieciešams vien atjaunināt OS versiju uz 6.60, tad uzinstalēt savām vajadzībām piemērotāko haku (šajā gadījumā CFW jeb Custom Firmware), pēc tam palaist HB tāpat kā oficiālās spēles. PSP pietiek spēka SNES, GBA, PSX un nosacītai N64 emulācijai. HB ziņā Sony konsole neizceļas ar tik iespaidīgu klāstu, kā DS, bet entuziasti vēl aizvien tai izstrādā programmas un spēles – lielā mērā tādēļ, ka katrā PlayStation Vita dzīvo pa vienai PSP. Par Sony jaunāko un, iespējams, pēdējo kabatas konsoli nerunāsim, jo to uzhakot ir salīdzinoši sarežģīti, bet, ja jums ir interese, ieteiktu internetā sameklēt un ielūkoties lapā Hackinformer.

Pēdējā ierīce manā zelta ēras grupā ir Nintendo Wii. Atšķirībā no iepriekšminētajām sistēmām Wii nav portatīvā konsole, bet līdzīgi kā DS tā patērētājiem lika atvērt savus maciņus zemās cenas un inovatīvo ideju dēļ. Tehnisko parametru ziņā tā krietni atpaliek no Xbox 360 un PS3, taču uzhakot to ir ļoti viegli, ja jums ir pareizā OS versija. Emulatoru ziņā Wii spēj izdarīt to pašu, ko PSP, bet vēl labāk.

Slavenais Homebrew Channel

Liels pluss Wii kā mājas konsolei ir pielāgojamība – slēdz to pie jebkura ekrāna, spēlē kopā ar draugiem, izmanto sev piemērotāko vadības ierīci (Wii, GameCube vai pat Xbox 360 pulti, ja to atbalsta HB), laid programmas no SD kartes vai USB atmiņas. 480i/p izšķirtspēja ir vairāk nekā pietiekama vecākām konsolēm, daži emulatori pat atbalsta interpolāciju, kas, piemēram, SNES spēlēm liek izskatīties divreiz asākām.

Kā izskatās konsoļu HB nākotne?

Tāpat kā visas cilvēces nākotne, es teiktu – skumji. Situācija ir citādāka nekā pirms desmit gadiem. Tagad hakeri uzmanās, lai viņu darbs nenovestu pie masveida pirātisma kā zelta ēras konsoļu laikā, taču, kolīdz kāds kaut iepīkstas par atklātu drošības „caurumu”, varat būt visai droši, ka nākamajā OS atjauninājumā tas tiks novērsts.

Vita

Lielākā daļa tagadējo spēļu sistēmu hakošanas mēģinājumu izskatās pēc cīņas ar vējdzirnavām. Pagaidām vienīgā aktuālā konsole, kuras uzlaušanā ir redzami manāmi panākumi, ir kabatā nēsājamā Nintendo 3DS. Ir apieta stulbā reģionu aizsardzība, iespējams uz vecākas OS versijas emulēt jaunāku, nepārrakstot uzinstalēto, līdz ar to var piekļūt visiem tiešsaistes pakalpojumiem, kā arī lietot HB. Ir labs laiks iegādāties New 3DS, kamēr vēl veikalu plauktos stāv modeļi ar vecāku, uzhakojamu programmatūras versiju.

Microsoft ir izrādījuši iniciatīvu ļaut izstrādāt HB savām Xbox konsolēm, piedāvājot oficiālus programmēšanas rīkus, taču tas nozīmē piekrist viņu noteikumiem un ik gadu maksāt par licenci. Emulatori automātiski atkrīt, bet darīt visu oficiāli vairs nav tas pats, jo HB savā ziņā nozīmē pretošanos pastāvošajai kārtībai. Uzskatu, ka cilvēks ar lietām, kas ir viņa īpašumā, ir tiesīgs darīt to, ko vēlas, kamēr tas neapdraud citus. Lai viss izdodas!

777 skatījumi 0 komenti kudos

Žurnāla ieraksta autors

2 komentāri Apskats: Sleeping Dogs
30.Oktobris 2015 16:21
Skhen

0 Komentāri

Nav pievienots vēl neviens komentārs, bet Tu vari būt pirmais!

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!