Neko nenopirku: 2. mēnesis

28.Februāris 2017 20:02
4 komentāri 6 kudos genotsiid

1. attēls

Turpinu janvāra beigās iesākto rakstu sēriju, kurā stāstu par savu cīņu ar milzīgo neizieto spēļu «kalnu», nepērkot neko jaunu. Tā kā šoreiz ir divi šogad iznākuši produkti, varētu strīdēties, ka mans gadījums neatspoguļo vidējo cilvēku, jo šad un tad tieku pie apskata kodiem. Labāk uzskatiet, piemēram, ka man ir dāsns tēvocis, kas dāvina spēles – taču neteiksiet «nē» bezmaksas lietām! Jebkurā gadījumā šajā mēnesī pacentos tikt galā ar lielāku daudzumu nepabeigtā.

Kingdom Hearts HD 2.8 Final Chapter Prologue (PS4, 2017)

Pilno apskatu varat izlasīt, spiežot šeit. Nedaudz subjektīvāk runājot par kolekciju, man patika abas iekļautās spēles, bet galīgi nespēju pierast pie savādā pogu izkārtojuma. Pirmās 4 Dream Drop Distance stundas pavadīju, knapi saprotot, kas notiek. Gan stāsts, kas likās pavisam neaptverams, jo nebiju pazīstams ar seriālu, gan spēles procesa īpatnības padarīja visu diezgan nebaudāmu. Tomēr viss mainījās, kad pārliku pogu izkārtojumu uz sava Hori FPS Plus kontrollera.

Kad sitiens bija ar «kvadrātu» un lēciens – ar «krustu», beidzot varēju normāli cīnīties ar briesmoņiem. Sižets arī palika mazliet skaidrāks. Ļoti patika krāsainās pasaules. Diemžēl uz beigām tā pieauga grūtības pakāpe, ka nolēmu DDD neturpināt. Teorētiski to neizgāju, bet reizēm ir jāizdara kompromisi, kad ir skaidrs, ka nav vērts tālāk bojāt nervus un izniekot laiku.

Otrā kolekcijas spēle 0.2 Birth by Sleep mani satrieca ar savu lielisko grafiku, bet biju nedaudz vīlies, ka vadība vairs nav tik atsaucīga samazinātā kadru skaita dēļ. Vairs nekādu muļķību ar pokemoniem līdzīgiem radījumiem (un daudz mazāk citu dīvainību) padara spēles procesu, manuprāt, daudz baudāmāku. Kā demo nākotnē gaidāmajai KH3 strādā ļoti labi, gribēju redzēt vēl, lai gan likās, ka mazais daudzums satura tiek pārāk izstiepts.

The Wolf Among Us (PS Vita, 2014)

2. attēls

Brīnos, kāpēc man spēle tik ilgi neatpakota stāvēja plauktā, jo tā ir ļoti aizraujoša un pabeidzama vien dažos vakaros. Telltale Games jau pierādīja sevi ar The Walking Dead seriālu, radot mūsdienīgu Point and Click žanra paraugu, kur spēlētājs nosaka sižeta gaitu (kā beigās izrādījās – nosacīti). No The Wolf Among Us ilgākas spēlēšanas mani iepriekš atbaidīja tās ārkārtīgā brutalitāte un pretīgais veids, kādā ir pasniegti pasaku tēli, tomēr atzīstu, ka kaut kā tas viss iepatikās.

Sižetam, manuprāt, lieliski izdodas radīt emocionālu saikni ar spēles varoņiem, bieži pārsteigt un likt justies kā īstam detektīvam. Ļoti vēlētos redzēt otro sezonu, bet diemžēl The Wolf Among Us beidzas ar aicinājumu turpināt stāstu, lasot komiksus – nē, paldies! Runājot par Vita versiju, redzams, ka pārnēsājamā konsole knapi tiek galā ar uzdoto. Bieži vien efektīvāk ir bakstīt ekrānā, nevis lietot fiziskos taustiņus un sviras, jo vietām vadība kļūst ārkārtīgi neatsaucīga. Šī arī nav spēle, ko var viegli baudīt, piemēram, sēžot smirdīgā vilcienā, jo ir nepieciešams koncentrēties. Kopumā iesaku The Wolf Among Us visiem, kas augsti vērtē sižetu un ir gatavi tā dēļ nedaudz upurēt «geimpleju». Detalizētākus iespaidus var izlasīt šeit.

For Honor (PC, 2017)

Pilno apskatu varat izlasīt, spiežot šeit. Skatoties citu cilvēku recenzijas, šķiet, esmu viens no retajiem, kas spēles stāsta režīmu vērtē pozitīvi. Uzskatu, ka tas izdara vairāk par sagatavošanu tiešsaistes kaujām, jo ir arī izklaidējošs. Runājot par spēles procesu, ļoti patīk cīņu sistēma, kas vislabāk darbojas tieši dueļos, kur neviens nemēģina uzbrukt no malas. Šī iemesla un biežo savienojuma problēmu dēļ daudz neaizrāvos ar Dominion un pārējiem 8 cilvēku režīmiem. Nevarētu teikt, ka For Honor man rada «tikai vēl vienu maču» sajūtu, ko spēj uzburt citas tiešsaistes spēles, taču turpinu to šad un tad ieslēgt arī divas nedēļas pēc iznākšanas.

Yaiba: Ninja Gaiden Z (PS3, 2014)

3. attēls

Lai gan biju lasījis, ka Yaiba ir drausmīgi slikta spēle, kā Ninja Gaiden 3D daļu piekritējs nevarēju atturēties to iegādāties par 5 eiro. Tagad to nemēģinātu pabeigt pat tad, ja man maksātu. Spēju izturēt vien aptuveni četrus no 7 līmeņiem. Kamēr NG3: Razor’s Edge ir grūti vērtēt kā labu, Yaiba ir pilnīgs sūds, kas ir vēl lielāks spļāviens sejā Team Ninja radītajam seriālam. Metodiskas zobencīņas pret nindzjām ir aizvietotas ar zombiju baru šķaidīšanu, gandrīz vai nejaušā secībā spaidot pogas. Kad tas netiek darīts, ir jāmokās ar neveiklām platformu lēkāšanas sekcijām.

Tomēr trulo spēles procesu vēl vairāk bojā īpašie ienaidnieku veidi, kas nogalina ātri, un piespiestā nepieciešamība bloķēt vai izvairīties, kas ir ļoti grūti paveicama, kad kamera notiekošo rāda no liela attāluma un mūsu nepatīkamais varonis atrodas zombiju bara ielenkumā. Ninja Gaiden seriāls ir plaši pazīstams ar savu prasīgumu pret spēlētāja prasmēm un refleksiem, bet Yaiba ir gluži vienkārši negodīga, piepildot ekrānu ar lielu daudzumu ienaidnieku, kas visu pārvērš haosā. Turieties pa gabalu no šī mēsla!

Luftrausers (PS3, 2014)

4. attēls

Neatkarīgo izstrādātāju Vlambeer spēle, ko iegādājos 2015. gadā, bet beidzot palaidu tikai 2017. Uzdevums šeit ir lidot un nopelnīt pēc iespējas vairāk punktu, iznīcinot ienaidniekus. Augšā ir mākoņi, bet lejā – jūra. Starp tiem tad ir patīkami haotisks karalauks, kurā jācenšas izdzīvot pret milzīgu daudzumu iznīcinātāju un karakuģu. Krājot punktus un izpildot papildnosacījumus, tiek palielināts grūtības līmenis un atslēgtas jaunas lidmašīnas daļas.

Lai gan pēc skata Luftrausers ir ļoti vecmodīga, tā manāmi atšķiras no klasikas. Veselība atjaunojas automātiski, un ir spēcīga gravitācija, kas spiež spēlētāju izmantot raus paņēmienu, proti, lietot paātrinājumu, lai noturētu lidaparātu gaisā. Tā kā šaušana notiek virzienā, kurā ir pagriezta lidmašīna, var būt visai piņķerīgi vienlaikus izvairīties no lodēm un iznīcināt pretiniekus. Izmēģinot daudzās atslēgto detaļu kombinācijas (kopā – 125), katrs atradīs sev ērtāko risinājumu.

Lai gan Luftrausers ir viennozīmīgi grūta spēle pēc mūsdienu standartiem, jebkurš var sasniegt 10. līmeni, jo punkti nākamā atslēgšanai nav obligāti jāsavāc vienā piegājienā – var mēģināt atkal un atkal. Spēle rada atkarību izraisošo «tikai vēl vienu reizi» sajūtu. Iesaku gan to baudīt mazās devās, jo process ir visai vienveidīgs. Pērkot PS3 versiju PSN, to par brīvu dod arī Sony portatīvajai konsolei. Garākus iespaidus par spēli var izlasīt, spiežot šeit.

Metal Gear Solid 4: Guns of the Patriots (PS3, 2008)

5. attēls

Kas par neaizmirstamu spēli! Brīnums, kā tā tik ilgi nostāvēja neaiztikta plauktā. Kaut arī stāsta nianses neuztvēru, jo iepriekšējās seriālas daļas biju izgājis pirms vairākiem gadiem, izbaudīju daudzās un ilgās sižeta ainas. Šķiet, tikai japāņi spēj apvienot nopietnas lietas ar pilnīgi absurdiem tēliem, notikumiem un jokiem. Piemēram, MGS4 sākumā galvenais varonis Oldsneiks (Old Snake) zogas cauri kara zonai Tuvajos Austrumos, pa ceļam uz mērķi redzot ainu, kurā kāds kareivis ir paslēpies mucā un kārto dabiskās vajadzības, bet tiek pieķerts un aizdzīts atpakaļ pie darba. Sneiks tad iedomājas metāla priekšmetu savākt sev, lai lietotu kā palīglīdzekli, kurā lavīties nepieķertam.

Lai gan ir pieejamas daudz nopietnākas, sarežģītākas un atvērtākas Stealth žanra spēles (kaut vai seriāla pēdējā daļa), MGS4 tās pārspēj ar savu radošumu un aizraujošajām situācijām. Nevienā brīdī nav garlaicīgi , jo katrā stāsta nodaļā tiek piedāvāts kas citādāks par iepriekšējās redzēto, piemēram, vienā uzdevumā ir pēc iespējas klusāk jāsasniedz mērķis, bet citā ir jāizseko kāds cilvēks, kamēr vēl citā ir jāatšaudās no robotiskiem putniem, sēžot uz motocikla.

MGS4 vienīgais lielais trūkums, manuprāt, ir tās nomācošā pelēkā krāsu palete, kas ir ļoti raksturīga tā laika pieaugušo spēlēm. Ja jums ir PS3 konsole un esat iepazinušies ar seriāla iepriekšējām daļām (vēlams, pareizajā secībā), tad Guns of the Patriots viennozīmīgi ir jābūt jūsu kolekcijā.


Februārī izgāju trīs lieliskas spēles, kas ilgi stāvēja nemēģinātas, pārliecinājos, ka Yaiba: Ninja Gaiden Z ir pilnīgs mēsls, un «darba» uzdevumā pabeidzu divus šogad izdotus produktus. Daudzas stundas patērēju arī, izmēģinot Ghost Recon Wildlands «betas», bet gala secinājumus droši vien varēšu piedāvāt tikai marta beigās. Ja neskaita daudzu slavēto Nioh, mēnesī nebija nekā tāda, kas draudētu pārtraukt manu apņemšanos. Īstais pārbaudījums sāksies 3. martā...

433 skatījumi 4 komenti kudos

Žurnāla ieraksta autors

2 komentāri Iespaidi par Nioh
22.Februāris 2017 20:38
kornivskis

4 Komentāri

28.Februāris 2017 20:57

Man MGS4 patika vairāk nekā MGS5. Pēdējā daļā tieši pietrūka video ielaidumu 20 minūšu garumā un stāsta.

Žēl nepaspēju MGS HD collection uzspēlēt vēl uz PS3. Vari ielikt to sev sarakstā

1.Marts 2017 09:52
genotsiid Redaktors

@kornivskis Man jau ir MGS Collection uz Vita, bet iepriekš izgāju abas daļas uz PS2, tā ka to kādu laiku neaiztikšu. MGS5 gan ir sarakstā, jo patika Ground Zeros.

1.Marts 2017 19:42

Tev šis gadijumā arī nav iepirkts? : MGS: Peace Walker Es viņu gan uz psp gāju sen atpakaļ

1.Marts 2017 23:51
genotsiid Redaktors

@DJkikisa Nē, jo, kad Peace Walker iznāca, lasīju, ka tā ir mazāk fokusēta uz stāstu, vairāk uz saspēli, un ka daudzi uzdevumi vienam ir pārāk grūti izpildāmi. Kaut kā nesaista tāda veida MGS. Snake Eater vēl aizvien ir mans favorīts.

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!