Pabeigts: 04.2017.

7.Maijs 2017 17:51
0 komentāri 5 kudos genotsiid

Titulbilde

Sākums jaunai rakstu sērijai. Pēc gandrīz 3 mēnešu ilgas spēļu nepirkšanas aprīlī iegādājos to tik daudz, cik citkārt pusgada laikā. Mēneša sākumā par 80 eiro tiku pie Nintendo DSi kabatas konsoles ar 10 vērtīgiem kārtridžiem pilnā komplektācijā. Pamatojums bija tāds, ka pēc tā brīža eBay cenām tas viss maksātu € 300. Piemēram, tādi reti brīnumi kā My Japanese Coach un Dragon Quest: Chapters of the Chosen šobrīd tiek pārdoti par vairāk nekā 50 mārciņām katrs (ieskaitot piegādi). Daļu spēļu gan biju izgājis iepriekš, vai arī man tās jau bija kolekcijā. Tā nu sanāca, ka mājās stāv veseli 3 Advance Wars: Dark Conflict eksemplāri (viens ar iepakojuma tekstu angliski, divi – franciski). Zinu – traki!

Spēlējot mazo un vieglo DSi, pārliecinājos par to, cik salīdzinoši liela un nepraktiska Switch ir kā portatīvā konsole. Protams, DS un DSi paredzētos produktus var darbināt arī uz 3DS, taču tādā gadījumā pikseļi ekrānos netiek rādīti 1:1 attiecībā, tāpēc attēls izskatās paplūdis. Turklāt nākamās paaudzes Nintendo ierīcei virzienu pogas neatrodas «pareizajā» vietā. Ja jums nav nepieciešama saderība ar GBA produktiem, tad DSi ir, manuprāt, labākais DS saimes modelis.

Tā ar jaunatklāto entuziasmu pusi mēneša pavadīju, pabeidzot trīs apjomīgas DS spēles, kamēr gaidīju, līdz vietējā veikalā varēs iegādāties Lego City Undercover. Iesāku arī Chrono Trigger, bet sapratu, ka nav pacietības RPG žanra pērlei, kas nopietni pārbauda garīgo veselību. Ieskaitot vēl pāris pirkumus, aprīlī savam milzīgajam backlog pieliku klāt vēl 8 spēles. Te nu bija lielā apņemšanās...

Advance Wars: Dual Strike (DS, 2005)

1. attēls

Advance Wars stratēģijas spēļu seriāls Nintendo portatīvajām konsolēm patiesi ir pelnījis augstos novērtējumus, jo stundas ar to paiet nemanot. Vairākkārt attapos, ka ir pulksten 2 naktī vai ka nākamajā pieturā jau jākāpj ārā. Reti kam ikdienā izdodas tā aizraut, tāpēc Dual Strike ir lieliska kā laika kavēklis jebkurā vietā un laikā, īpaši tādēļ, ka karš notiek gājienos. Katrs solis, katras vienības novietojums un rīcība, ir jāpārdomā, citādi sanāk ātri zaudēt.

Vairāku stāsta režīma uzdevumu pabeigšana (kopā ir 28) var aizņemt pat stundas divas katrs, kad lēnām jāpārvar pretinieku skaitliskais pārsvars. Bieži vien ir jāizķepurojas no neapskaužamām situācijām. Dual Strike viennozīmīgi nav viegla spēle, tāpēc žēl, ka nevar izvēlēties grūtības pakāpi, kas būtu draudzīgāka žanra jaunpienācējiem. Tā arī ir diezgan sarežģīta, kad jāpārvalda vairāki karaspēki un divas frontes (katra savā ekrānā – DS daļas jaunums), tomēr to visu novērtēs gājienu stratēģijas piekritēji. Man tik ļoti patika Dual Strike, ka uzreiz turpināju ar nākamo sērijas daļu.

Advance Wars: Dark Conflict (DS, 2008)

2. attēls

Seriāla jaunākā pārstāve Dark Conflict ir pamatīga atkāpe no iepriekšējām trīs Advance Wars spēlēm, spilgto grafiku nomainot pret tumšākiem toņiem. Ir palielināta detalizācija, bez klasiskā skata piedāvājot arī tuvāk pievilktu variantu. Pēc tam, kad pasauli ir izpostījuši meteorīti, izdzīvotāji cīnās savā starpā par pāri palikušajiem resursiem, aizmirstot morālās vērtības. Dark Conflict stāsts un tēli ir daudz augstākā līmenī nekā agrāk, turklāt nodrošinot ticamākas un interesantākas situācijas. Patīkami arī, ka grūtības pakāpe no viena uzdevuma uz nākamo pieaug krietni gludāk.

Apspriežot spēles procesu, tas nav daudz mainījies no iepriekšējām daļām, taču ir dažas izmaiņas un pāris jauninājumi (piemēram, spēcīgā prettanka vienība). Ir aizvākts vairums Dual Strike īpašo lietu, piemēram, cīņas divās frontēs un iespēja izvēlēties un pielāgot komandierus katrai kaujai, ko vērtēju pozitīvi. CO maiņa un superspēju padarīšana man šķita kā lieki papildu soļi, kas tikai sarežģīja jau tā dziļo taktiku. Liekas daudz elegantāk pārvarēt grūtības vien ar rīkiem, kas ir doti.

Kā vienīgo lielo Dark Conflict trūkumu uzskatu reizēm dumjo mākslīgo intelektu, kas, piemēram, sevišķi izpaužas uzdevumā, kur ir jāaizstāv divas teju bezpalīdzīgas sabiedroto vienības. Bija jādara stulbi gājieni tikai tādēļ, lai pamuļķi neskrietu artilērijas ugunī. Visādi citādi pretinieki ir gudri, zinot, kad uzbrukt un kad atkāpties. Nereti ir jāizmanto ļoti agresīva stratēģija, lai varētu atspiest ienaidnieka frontes līniju, pirms viņš paspēj saražot vēl vairāk vienības. Dark Conflict ir mans seriāla favorīts. Turēsim īkšķus par jaunām daļām nākotnē – ir pagājuši gandrīz 9 gadi bez turpinājuma!

Hotel Dusk: Room 215 (DS, 2007)

3. attēls

Piedzīvojumu žanra pērle ar baudāmu stāstu, taču bieži ļoti mulsinošu spēles procesu. Sižets ieliek mūs izbijuša detektīva ādā, kurš pavada nakti noplukušā divstāvu viesnīcā nekurienes vidū. Viņa mērķis ir atrast savu kādreizējo partneri. Šeit DS ir jātur vienā rokā kā grāmata, kamēr ar otru jābaksta ekrānā, lai darītu visu, ko Hotel Dusk liek – no teksta tīšanas uz priekšu līdz dažāda veida mīklu risināšanai (par laimi, daudzko var paveikt arī ar pogām). Uz pieskārienjutīgo paneli koncentrēta vadība ir ierasta lieta DS spēlēm, taču šeit tā ir sevišķi neveikla.

Vairāk gan mulsina dīvainās mīklas. Piemēram, vienā no tām ir reizē jāpaceļ divi slēdži, kaut arī kabatas konsoles apakšējais ekrāns spēj vienlaikus nolasīt tikai vienu XY koordināti. Pārsteidzošā kārtā neveiklais uzdevums man izdevās diezgan ātri, jo bija pieejami divi irbuļi, bet atceros, ka pirms pāris gadiem nespēju tikt galā ar vietu un nolēmu Hotel Dusk neturpināt. Labi vien ir, ka šoreiz viss gāja gludi, jo patiesi izbaudīju stāstu, neskatoties uz daudzajām ķibelēm.

Katram no viesnīcas apmeklētājiem ir noslēpumi, ko uzzināt, un problēmas, ko atrisināt. Lai nesāpētu galva, izmantoju walkthrough (caureju?), kas neatklāj sižeta nianses – ne tādēļ, ka mīklas ir grūtas. Redziet, Hotel Dusk mēdz būt visai neskaidra par veicamajiem uzdevumiem, lietu kārtību un tēlu atrašanās vietām, tāpēc ļoti noder resurss, kurā ik pa laikam ieskatīties, tādējādi ietaupot laiku un saudzējot nervus. Galu galā nenožēloju, ka spēlei veltīju aptuveni 16 stundas savas dzīves.

Human Resource Machine (Switch, 2017)

4. attēls

Šis brīnumdarbs no World of Goo un Little Inferno izstrādātājiem, šķiet, ir paredzēts vienīgi programmētājiem un ģēnijiem. Spēle piedāvā sekot līdzi darbiniekam, kurš lēnām kāpj pa karjeras kāpnēm uzņēmumā, kas šķietami ir saistīts ar ienākošā pasta šķirošanu. Uzdevumi katrā līmenī jeb gadā ir citādāki, taču pamatdoma ir viena – paņemt klučus no Inbox konveijera un aiznest uz Outbox. Spēlētāja uzdevums ir uzrakstīt programmu vienmēr smaidīgajam darbiniekam, lai viņš varētu nedomājot izpildīt menedžmenta nosacījumus.

Sākas viss pavisam vienkārši, piemēram, aiznes katru ienākošo priekšmetu uz Outbox vai paņem divus ciparus, saskaiti kopā, tad nodod konveijeram. Ar laiku gan nosacījumi kļūst arvien sarežģītāki, piemēram, reizināt katru skaitli ar 40. Lieta tāda, ka spēles ļoti ierobežotajā programmēšanas valodā reizināšanas funkcijas nav – tā ir jāizgudro, izmantojot dažādus skaitīšanas paņēmienus. Ar laiku uzdevumi kļūst arvien absurdāki, liekot ne pa jokam lauzīt galvu, lai atrisinātu arvien trakākās menedžmenta idejas.

Patstāvīgi spēju izdomāt tikai aptuveni pusi spēles līmeņu, taču tālāk vairs ar manām ierobežotajām prāta spējām nepietika. Varbūt problēma ir tajā, ka Human Resource Machine neļauj pilnvērtīgi un pakāpeniski apgūt jaunās idejas. Piemēram, man lielākās grūtības sagādāja Indirect Access lieta, kur skaitļa vērtība var vienlaikus būt arī burts. Tā kā nespēju to apgūt, tālāk paļāvos uz «caurejām». Kopumā Human Resource Machine ir mīklu / programmēšanas spēle, kas nopietni pārbaudīs katra cilvēka intelektuālās spējas, bet tā noteikti nav katrai gaumei.

Lego City Undercover (Switch, 2017)

5. attēls

Nepacietīgi gaidīju Lego City Undercover, lai uz Switch varētu apmierināt kāri pēc GTA tipa spēles. Pēc 15 tās pasaulē pavadītām stundām pabeidzu visus stāsta uzdevumus, taču nebiju sajūsmā par redzēto. Lai gan pilns ar visām vecuma grupām atbilstošu jauku humoru un pāris atmiņā paliekošām vietām, sižets nešķita saistošs, kamēr spēles process nelikās aizraujošs zemās grūtības pakāpes un visādu kaitinošu lietu dēļ.

Lego City ir sērijas standartiem liela pilsēta, bet tajā nav nekā sevišķi interesanta, ko redzēt. Braukšana ar auto ir ļoti primitīva, bet lidošana – mulsinoša. Nepalīdz arī Switch versijas nožēlojami zemais kadru skaits portatīvajā režīmā. Dāņu kluču firmas spēles galu galā aprobežojas ar mantiņu vākšanu – gan lineārajos stāsta līmeņos, gan atvērtajā pasaulē. Ir tik daudz tērpu un transportlīdzekļu, ko atslēgt, bet to darīt baudas nav nekādas. Pro tip: atvērtās pasaules izpētei nododieties tikai tad, kad esat atslēguši visas spējas sižeta gaitā. Droši vien bērniem Lego City Undercover patiks, bet garīgi vairāk attīstītus cilvēkus, visticamāk, garlaikos.


Kopumā 2017. gada aprīlī izgāju 5 dažādas spēles, bet savam milzīgajam nepabeigto produktu «kalnam» pieliku vēl 8, jo man kaut kas nav kārtībā ar galvu. Cerams, maijā daļu no tām pabeigšu.

582 skatījumi 0 komenti kudos

Žurnāla ieraksta autors

Atstāt komentāru LVB iemēģina Kaujaszemi (Battlegrounds) - Fināla duelis
8.Aprīlis 2017 09:39
LVB_Rewers

0 Komentāri

Nav pievienots vēl neviens komentārs, bet Tu vari būt pirmais!

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!