Devilman Crybaby

27.Janvāris 2018 23:13
4 komentāri 5 kudos fenfen

Kā turpinājums nevienam nevajadzīgajā un neaktuālajā rakstu sērijā, kurā pagaidām ir tikai viens raksts, ievietoju vēl vienu Netflix kārtējā produkta apskatu.

Šis produkts man iekrita acī ne jau skaļās un uzmācīgās pašreklāmas dēļ, (klepus) Bright (klepus), kas katru reizi, kad uz sava PS4 palaižu Netflix aplikāciju, izsvilinātu ausis un pārplēstu ausu bungādiņas ar apnicīgi skaļo un spožo automātiski startējošo reklāmas rullīti sadaļā “Spotlight”, kas pavisam neuzkrītoši un galīgi ne kaitinoši ir pirmā sadaļa šajā aplikācijā, bet gluži vienkārši tādēļ, ka tā ir Japānas animācija jeb anime.

Varbūt kāds nojauš, bet esmu “kritis” uz anime, un tās man ir visai tuvas sirdij. Kādēļ tas tā ir, varbūt nav tik svarīgi izklāstīt šī raksta ietvaros, bet šis produkts, šī anime ir Devilman Crybaby. Daudziem, tostarp man, šis nosaukums neko pats par sevi neizsaka un bez absolūti nekādas mijiedarbības ar seriālā notiekošo varētu likties pat mazliet muļķīgs.

Arī “Coming Soon” reklāmas rullis ar japāņiem raksturīgo nesakarīgo režiju un neglaimošajiem skatiem godu anime nedarīja, tādēļ Devilman Crybaby palika manā “bucketlist” ar paredzēto skatīšanas brīdi kā TBA.

Kaut kāda iemesla dēļ es tai pieķēros un tā arī tur paliku.

Ar savu neparasto animāciju, dīvaino pieeju varoņu dizainā, kā arī hiperseksuālo un ultravardarbīgo sižetu Devilman Crybaby mani ievilka dziļi sevī. Tās gan nebija šīs lietas, kas man lika pieķerties šai anime kā siekalainam tīnim, taču, kā šie divi elemento mijiedarbojās savstarpēji un ar pārējo seriālā notiekošo, ir pavisam kas cits.

Kas ir Devilman Crybaby? Tas ir kārtējais mēģinājums ekranizēt kaut ko, ko daudzi acīmredzot uzskata par klasisku japāņu komiksu jeb manga – Devilman, ko 20.gadsimta septiņdesmitajos rakstīja un vizualizēja tolaik un, šķiet, vēl aizvien novatoriskais autors Go Nagai.

Kā daudzi uzskata, tad Devilman ir pirmā manga, kas uzdrošinājās pārkāpt noteiktas robežas tieši vardarbības un sižetiskā liberālisma ziņā, kā arī iedrošināja vēlākos autorus – Kentaro Miura (Berserk), Yoshiyuki Sadamato (Neon Genesis Evangelion) – vispār radīt savus darbus.

Pats Devilman manga seriāls ir par pusaugu zēnu vārdā Akira, kura sen pazudušais draugs Ryo pēkšņi atgriežas pilsētā un paskaidro, ka mītiskas būtnes gadu tūkstošiem ir apdraudējušas cilvēci, un šobrīd viņu radītais drauds ir lielāks kā jebkad. Šīs mītiskās būtnes, kā Akira noskaidros, nav nebūt tik mītiskas, bet patiesībā ir īsti radījumi, ko manga ietvaros autors ir izvēlējies saukt par dēmoniem. Ryo pēta šos dēmonus un ir sapratis, ka tie ir jāiznicina, lai cilvēce varētu turpināt eksistēt. Lai tos iznīcinātu, Ryo piedāvā cīnīties ar uguni pret uguni, proti, ļaujot Akiram sevī iemājot vienam no spēcīgākajiem dēmoniem Amonam, ko Akira, daudz nedomājot, arī izdara, pēc kā ballīte var sākties, un Akira kļūst par velna cilvēku jeb seriāla nosaukumam atbilstošāko “devilmanu”, gluži ne dēmons, ne arī vairs cilvēks, kam piemīt kā cilvēciskās jūtas, tā arī dēmoniskais spēks.

Un ballīte tā būs, jo Devilman manga inkarnācijas – Devilman Crybaby – skatītāju sagaida seksa un vardarbības piepildīta orģija, kas savus augstos toņus īsti tā arī nepamet no sākuma līdz pat beigām.

Kā Masaaki Yuasa – Devilman Crybaby režisors, kas pazīstams ar īpatnēju pieeju anime – pasniedz seksu un vardarbību, ir cits stāsts.

Devilman Crybaby nav hentai – pornogrāfiska manga/anime –, nedz īsti kārtējais ar fan service piepildīts shonen – zēnu – novirziena anime (Sword Art Online, Fate/ vai līdzīgas), bet varētu teikt, ka Devilman Crybaby ir diezgan liela novirze no normas, kaut kas sen nebijis.

Pēdējos gados Japāna mūs daudz nepārsteidz ar domu izraisošiem darbiem, pat ne ar neko vienkārši šokējošu, kas attiecināms ne tikai uz anime, bet arī uz spēļu žanru. Protams, ir ļoti slikti zināmi nišas produkti, kas slavas saulītē, visticamākais, neatradīsies pat uz industrijas sekundi, taču nekas tāds, kas izceltos ar tādu mārketinga budžetu, lai liktu pagriezt galvas pat visdīkdienīgākajiem no patērētāju bara.

Devilman Crybaby ir cits stāsts, jo tam aiz muguras stāv Netflix – vairāku miljonu konglomerāts, kas ar savu naudību pārspēj jebkuru no japāņu anime producentiem vai televīzijas stacijām, tādēļ tas var atļauties ieguldīt naudu neparastos, nestandarta projektos, kas ar savu “stūrainību” piesaistītu tādus ciniskus dirsas caurumus kā mani.

Un pārmaiņu pēc tā pat ir laba lieta, ka liela kompānija palīdz attīstīt kaut ko, kam ir kaut maz par kripatiņu lielāka nozīme kā masveidā ražotajiem un daudzgalvainajam patērētāju tirgum paredzētajiem produktiem.

Kādēļ es tā domāju, vēlreiz atgriežoties pie Devilman Crybaby, ir tas, kā Masaaki Yuasa izmanto manis pieminēto seksu un vardarbību. Pat stīvākie locekļi saļims, redzot, cik pretīgos veidos viņš ir attēlojis cilvēku seksualitāti, “gribēšanu” un iekāri, kā arī bailes, kas galu galā noved pie nekontrolētas un bezjēdzīgas vardarbības.

Lai arī cik banāli neizklausītos, patiesība vienmēr ir viena – nekādi dēmoni, kosmosa briesmoņi vai citi izdzimumi nav tik iznīcinoši kā cilvēki, kuri varbūt tieši savu emociju iespaidā var radīt postu, domājot, ka tā ir labāk.

Devilman Crybaby ir šokējošā daudzējādā ziņā un atstāja mani dziļdomīgi nomāktu. Lai arī tikai 10 sērijas gara, anime savos ietvaros pasniedz “pilnu paku”. 

Tā varbūt nav vizuāli “skaistākā” anime, lai arī atstāj iespaidu kā labi nostrādāta, taču dīvainā kārtā, skatoties Devilman Crybaby, neliekas, ka vizuālā aspekts tajā ir tas svarīgākais, lai gan arī tas nav gluži tiesa.

Galvenais ir pats stāsts, kas, manuprāt, visai gudri savieno vienu notikumu ar citu, īpaši neiedziļinoties mākslīgā sēriju skaita palielināšanā ar nevajadzīgu pašu triviālāko notikumu detalizāciju. Tā vietā, lai varoņu savstarpēju saskatīšanos un acīmredzamu lietu daudzkārtējai izskaidrošanai veltītu lieku laiku, Yuasa sižetam pļauj cauri kā ar izkapti, tā īsti nekad nezaudējot ritmu.

Tikai dažviet Devilman Crybaby liekas neveikls, taču tāpat tajā grūti saskatīt “sierainās” dialoga apmaiņas, kas, šķiet, jau ir neatņemama sastāvdaļa japāņu animācijā.

Yuasa nekautrējas no krūšu galiem, vīriešu dzimumlocekļiem, vulgāras valodas un brutālas vardarbības, kas rada iespaidu, ka režisoram ir bijusi pilnīga mākslinieciskā brīvība savā darbā, nebaidoties no politkorektu feministu vai apoloģētisku, Stokholmas sindroma nomāktu, balto cilvēku armijām, kas tā vien gaida, ka kāds paslīdēs uz iedomāta rasisma vai šovinisma slidenā banāna.

Tā vietā ir ātra un nepieradināta anime, kas kaut ko galu galā pasaka un nevairās no nelaimīgām beigām.

Devilman Crybaby nav perfekta, bet tā tomēr ir nozīmīgs produkts, kas vismaz man to liek uzskatīt par labāko anime vairāku pēdējo gadu laikā. 

Liek priecāties, ka sabiedrības un komerciālisma spiediens, kas rodas no kaut kādiem menstruālajiem emociju uzplūdiem, mākslinieku nav spējis ierobežot, ko nevarētu teikt ar lielāko daļu šīs dienas produktu, kurus nav nekāda prieka spēlēt vai citādi izmantot.

Tas jau daudz parāda par kultūru, kurā dzīvojam, ja viens no četriem spilgtākajiem piedzīvojumiem pēdējo, nepārspīlēšu, piecu gadu laikā ir anime seriāls, kamēr pārējās tirgū esošās preces – spēles, filmas, seriāli un citi – liek tās nolikt malā pēc pāris mirkļiem, jo gluži vienkārši nesaista un liekas kā kārtējais mietpilsonības propagandas reklāmas rullītis.

To varētu piedēvēt kādam mistiskam man piemītošam psiholoģiskam stāvoklim, bet, manuprāt, tas ir gan stāvoklis, kādā atrodas Holivuda, Japāna un citas kultūras “mekas” mūsdienu “Rietumu” pasaulē.

Attēla apraksts

Ļoti žēl noraudzīties, ka diezgan daudzsološi autori salūzt zem sabiedriskā komformisma, baidoties pārkāpt kaut kādas iedomātas robežas, jo, redz, vārdi aizkar, ainas šokē un tā tālāk, kamēr pārējie vienkārši skrien pēc kārtējā seklā trenda. 

Visvairāk ir žēl tas, ka mēs, patērētāji, vārda tiešā nozīmē patērējam un tādējādi arī atbalstam šādu attieksmi. 

Indivīds ar šādu attieksmi gluži vienkārši nesaskatīs neko sliktu pastāvošajā kārtībā, turklāt manis rakstīto uztvers kā aizvainojumu, bet lai nu tā būtu.

Mūsdienās sabiedriskais spiediens ir tik liels, ka indivīds kā personība tiek ierobežots tik tālu, ka tas jūtas slikti, izbaudot kaut ko, kas ir pretrunā ar uzvedības ģenerālklauzulu.

Galu galā vienīgais zaudētājs jau ir pats patērētājs, kas pērk kārtējo ierakstu spēļu sērijā pēc kārtas, sagaidot, ka tajā beidzot kaut kas būs mainījies, bet ir viena lieta, ko var secināt, izmantojot analoģiju no populārās kultūras, proti, ja kaut kas labs jebkad iznāca no Far Cry 3, tad tas ir citāts “(..) neprāts ir darīt kaut ko atkal un atkal, gaidot, ka kaut kas mainīsies (..)”.

P.S. strike.lv teksta editors ir ateja.

143 skatījumi 4 komenti kudos

Žurnāla ieraksta autors

6 komentāri Nier: Automata apskats
24.Decembris 2017 11:55
kornivskis

4 Komentāri

28.Janvāris 2018 09:51
genotsiid Redaktors

Bravo par rakstu un drosmi atkailināties publikas priekšā! Ar vairumu lasītāju teksts droši vien nerezonē, bet tas jau ir sagaidāms.

28.Janvāris 2018 10:53

Meh, apskats, kas nav par kārtējo blokblasteru, kaunterstraiku vai pabdžī, bet gan par weeaboo afišētu produktu, turklāt pretrunā ar happy-go-lucky attieksmi, kas liek sajusties slikti, ja ne par sevi (lasītājam), tad vismaz par autoru, kurš ir tāds tirliņš, ka nevar sarast ar publisko BS un liekulības straumi. Kaut kā nekādu iekšēju pārdzīvojumu neizraisa.

Ieraksts tika labots, 28.Janvāris 2018 10:57
28.Janvāris 2018 14:25

Es tik sakarīgi nemācētu izteikties Šī man sarakstā ir. Man patīk Violet Evergarden un vēl arī Fullmetal Alchemist pašlaik skatos.

29.Janvāris 2018 18:26

Pats esmu skatījies The Guyver (1989). Man patika. Šis ar tagad ir sarakstā.

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!