Premium premium

15.Marts 2018 18:29
2 komentāri 4 kudos fenfen

Pēdējos gadus esmu pavadījis pie krāšņās spēļu industrijas krūts, tikai lai noraudzītos, kā tā ar katru gadu mazliet vairāk un vairāk apveļas ar strijām un celulītu. Un tas man liek ik pa laikam noraust pa asarai, jo atceros, cik labas, pilnīgas un sulīgas spēles bija pirms gadiem 10 – 15. Cik daudz satura par šķietami mazām un nerentablām summām varējām iegādāties, pat ja tās latos bija mērāmas pussimtā un mazliet vairāk par vienu vienību.

Tagad spēles vairs nav spēles, tie ir “pakalpojumi”. Izplatītājs saviem klientiem piedāvā minetu par 4,99 naudas vienībām, kamēr vienlaicīgi pamanās sodomizēt tos pie katras iespējas, pašam klientam to pat neapzinoties.

Šāda attieksme ir novedusi pie tā, izstrādātājs kaut ko izspiež vien ķekša pēc, pēc kā visos brīvajos caurumos tiek saspraustas pogas, kas noved līdz bankas karšu datu ievadīšanas formām, un solījumi sniegt tūlītēju gandarījumu, ja tikai klients kādu no šīm formām aizpildīs.

Sauciet to, kā gribat – par Stokholmas sindromu, aploģētismu vai genderismu –, bet uzskatu, ka tā pilnā mērā ir tikai un vienīgi paša klienta jeb patērētāja vaina.

Izplatītājs tikai kapitalizē uz masu idiotisma rēķina, tām pārdodot tehniski vienu un to pašu produktu, kas katru reizi tiek piestūķēts ar vairāk un vairāk kristāliem, lūtkreitiem un citiem mēsliem.

Atceros, ka, būdams relatīvi sīks knēvelis, par ilgi krātiem 59 latviešu latiem un 99 latviešu santīmiem nopirku The Legend of Zelda: The Twilight Princess uz Nintendo GameCube spēles iznākšanas nedēļā (2006.gads). Un katrs no šiem santīmiem bija tā vērts, jo spēle piedāvāja neadekvāti daudz satura par šo summu. Lai, cik ļoti gribētos, Links vismaz šajā sakarā jaunus piedzīvojumus, tērpus vai spējas nepiedzīvoja un neieguva.

Varbūt varētu strīdēties, ka, pārrēķinot mūsdienu naudā 60 latus, mēs reāli iegūtu vairāk par 60 eiro, kas ir industrijas standarts lētākajai tikko izdotas spēles versijas cenai. Un tik tiešām, rupji pārrēķinot šo summu eiro, tie būtu 84 eiro, ņemot vērā inflāciju, ap 90 – 100 eiro šīsdienas valūtā. Savā ziņā tā bija arī tā laika gandrīz vienīgā spēļu pārpārdevēja “Elkor” alkatība, kas visas spēles, lai arī ārzemēs tās arī tad nekad nemaksāja vairāk par 59,99 eiro vai dolāriem, kapitalizējot uz starptautisko pārpārdevēju pieejamības trūkumu, tomēr pamanījās iekasēt savu daļu.

80 – 100 eiro PSN, Steam vai kādā citā digitālajā DRM veikalā pircējam sagādātu “Gold Edition” spēlei 2017./2018.gada brīvdienu sezonā. Bez pašas spēles par šo summu izplatītājs, ja kaut kāda iemesla dēļ spēles kāds ir iedomājies pirkt fiziskā veidolā , “devīgi” iedotu bleķa kasti, pāris papīra gabalus un varbūt melnbaltu bukletu ar triviālu informāciju par spēli, un varbūt arī kādu banālu “tie-in” tērpu spēles tēlam, galu galā iedodot tikai spēles kodu, pat ne fizisku mediju, uz kura spēle būtu atrodama, piespiežot patērētāju papildus amortizēt savus interneta resursus (kas starp citu ir veids, kā novērst spēļu pārpārdošanu). Varbūt kāds sakarīgāks izplatītājs vēl piemestu “Season Pass”, bet tas jau būtu daudz.

Runājot par pašu spēli, tipiska 2017./2018.gadu mijas spēle būtu izejama vidēji 5 – 10 stundās, saturētu daudz “gļuku”, apšaubāmas kvalitātes stāstu un dialogus, ko noslēgtu nekaunīga papildus maksas satura reklamēšana, ieejot spēles galvenajā izvēlnē. Kā mēs noskaidrotu turpmāko gadu laikā, izplatītājs uz izstrādātāju izdarīja tādu spiedienu, ka tas spēli izspieda no savas taisnās zarnas 8 – 16 mēnešu laikā , laikā, kad izplatītājs spēles reālo izstrādi finansēja ar šīs pašas spēles “priekšpasūtīšanā” iegūto naudu.

Kad spēle, karsta un kūpoša, un mazliet smirdoša pēc atejas, beidzot nonāktu uz mūsu alumīnija vai bleķa šķīvja, mēs, iedarbinot savus par ātrajos kredītos iegūto naudu nopirktos datorus un nespējot attaisnot savas sūri un grūti bezgala garajā deguna urbināšanas sesijā atražotos un atejā izmestos eiro, nikni “metabumbotu” nabaga izstrādātāju par savu bezatbildīgo rīcību, priekšpasūtot spēli, kura jau no sākta gala nelikās īpaši laba. Nosaukums gan likās foršs.

Un es nesaprotu, kādēļ ir tāda lieta kā naudas atgriešana. Ja tik tiešām ateja, kurā nauda tiek izmesta, naudu neatgrieztu, varbūt patērētājs sāktu domāt ar īsto galu, kur likt savu naudu. Varbūt tad arī izstrādātājs un galu galā arī izplatītājs, neredzot gaidītos 59,99 un aizpildot 11.nodaļas bankrota procedūras veidlapu, maksas demonstrācijas vietā nākamo reizi patērētājam iedotu reālu produktu, nevis glorificētu “Candy Crush” vai “Angry Birds”.

Ja arguments “patērētājam ir tiesības uz savas naudas vērtu produktu” vēl liekas loģisks, tad, lūdzu, pasakiet, ka priekšpasūtīšana nav tas pats, kas investīcija apšaubāmā komersantā. Nekur, maksājot naudu par vēl neeksistējošu produktu, patērētājs ar izplatītāju nenoslēdz līgumu par kaut kādu kvalitātes minimālo robežu. Izplatītājam nav pienākums piegādāt neko vairāk par ķekša pēc izmocītu produktu.

Tas nav attiecināms tikai uz spēlēm, bet uz visiem kikstārteriem, indiegogo un citiem alkatības orģiju rezultātā izgudrotiem mehānismiem.

Protams, ir spēles, kuras ir cerīgas un kuru izstrādātāji un izplatītāji tik tiešām piegādā augstvērtīgu produktu. Un, ja patērētājam tik tiešām ir vajadzīgi tie digitālie “labumi”, tad, lūdzu, nav mana nauda vai problēma, bet galu galā spēle tiks izdota ar vai bez jūsu atbalsta, tikai un vienīgi tajā datumā, ne ātrāk, varbūt pat vēlāk, bet ne ātrāk. Un ja kaut kādi tērpi, naudas vienības vai citi “labumi” attaisno maksāšanu par dabā vēl neeksistējošu produktu, tad tik tiešām man ir žēl, jo, viens, šie “labumi” agrāk vai vēlāk būs pieejami visiem, otrs, šāda veida naudas tērēšana izplatītājam rada vēlmi to darīt arī nākošreiz. Varbūt, redzot, ka patērētāji turpina tērēt naudu, nemaz neskatoties vai nedomājot, izplatītājs varēs iešmaukt šādas vai tādas nianses, kuras nemaz varbūt patērētājs negribētu savā produktā.

Un tas noved pie “games as service” domāšanas, kad izstrādātājs kopā ar izplatītāju pēc spēles relīzes turpina spiest triviālu, vairāk vai mazāk nevienam nevajadzīgu saturu, dažos gadījumos iepriekšējo saturu noslēpjot aiz maksas sienām, progresu spēlē slāpējot ar mākslīgu grūtības pakāpi, kuru apiet var, patērējot ļoti daudz laika vai maksājot par “šortkatiem”.

Jā, tik tiešām bez iepriekšpārdošanām, satura slēpšanām aiz maksas sienām vēl viena baisa tendence ir kristālu pirkšana visās kaut maz populārās spēlēs. Sauc kā to gribi, “loot crates”, kristāli, dimanti, kuponi.. Tas ir pretīgs trends. Pretīgāks par maksas papildus saturu, kas, lai cik sasodīts un ātri samests kopā, vismaz ir kaut kas.

Par kristāliem patērētājs kā narkomāns vai azartspēļu nomākts “pufaikciema” iemītnieks reāli neiegūst neko, atskaitot īslaicīgu “haju”, ko drīz vien nomāc patērētāja nožēla.

Jā, es arī vienreiz pamēģināju to telefona spēlītē , kuru ZeniMax ēkas atejas podā reiz atrada kāds no Toda Hovarda “krounijiem”, un samaksāju nolādētos 4,99. Lieki piebilst, ka to nožēloju vēl šodien.

Nav jau man žēl tās kapeikas, tieši otrādi, citējot resno britu operas balsi/ spēļu/ industrijas kritiķi, par kuru man jāpateicas Dievam, tad es ar prieku atdotu naudu par produktu, ko izbaudu. Šajā gadījumā es neko neizbaudīju. Es izbaudīju iegūt “labumus”, ko tie 4,99 man deva, bet uzreiz pēc tā es sapratu, ka pašu spēli es nevaru ciest, jo tā ir bāzēta tikai un vienīgi ap neskaitāmu 4,99 pārskaitīšanu un līkdegunaino nenosakāmās izcelsmes vīriešu ofšoru banku kontiem.

Ja reiz tāda lieta ir ieviesta, tad varam būt droši, ka izplatītājs pavisam noteikti balstās uz to, ka patērētājs atdos savus 4,99, un uz pašu produktu tā daļā, kas nebalstās uz kristālu pirkšanu, pat vairs neskatās vai nemaz nav skatījies.

Tomēr neskatoties uz visu slikto, laiku pa laikam tieku pārsteigts ar saturīgu produktu. Viens no šī gada izcilākajiem šajā nozīmē ir jaunais Monster Hunter: World. Jā, to izplata “Capcom”, kas ir pazīstams, vienkāršā tautas valodā sakot, ar daudziem sūdiem, bet ik pa laikam viņi trāpa uz īstā viļņa. Šoreiz ar Monster Hunter.

Kā daži zinās teikt, tad Monster Hunter uzreiz pēc pirmo pāris spēļu iznākšanas kļuva par skaļi neapspriestu Nintendo ekskluzīvu, tātad daudzi par to neko nezin.

Un savā ziņā reģionos, kur bumbiņu dzenāšana uz ekrāna nav izplatīta – Latvija, NVS – un kur tai nav tik senas tradīcijas kā tas ir tuvāk Rietumiem, tad vārds Nintendo asociējas ar kaut kādu 80./90.gadu Gameboy konsoļu līniju, kuru neviens šeit nevarēja atļauties nopirkt. Cilvēki vairāk zina par Sony, līdz ar ko arī par Playstation līniju, kuras pirmā konsole, tiekot izlaista tuvāk tūkstošgades mijai, iemantoja lielāku popularitāti.

Tai esot manai versijai par to, kādēļ par šo spēli neviens nezina un nespēlē – vismaz ne Latvijā –, vēlos norādīt, ka žēl gan, ka neviens to nespēlē, jo Capcom tik tiešām ir trāpījuši visos desmitniekos, pautos un acīs. Un tā, ja tā būtu zināmāka, būtu arī labs veids, kā salīdzināt, “premium” spēli un saturu ar spēli, kas tik tiešām satur to, kam tajā būtu jābūt no sākta gala. Patērētājs ir pieradis pie visādām apgraizītām “starter” versijām un sīkiem maksas papildinājumiem, kuriem nav vietas maksas satura sadaļā.

Ne tikai jaunā Monster Hunter nav piesārņota ar maksas saturu, man nav jāpiemaksā, lai kaut ko iegūtu no spēles - pati bāzes spēle ir piebāzta ar saturu līdz ūkai. Un tā maksā tikai 59,99! Spēlētajam nav obligāti jāpērk kaut kāds maksas saturs, kristāli vai kas cits. Viss, kas vajadzīgs, ir sākotnējā investīcija 59,99 apmērā. Un viss. Visa spēle ir atslēgta un pieejama.

Par šo pašu cenu var nopirkt Destiny 2, kas, lūkojoties tīri konstruktīvi, ir zemākas kvalitātes produkts jebkurā jomā. Destiny 2 ir īsa, tai ir slikts stāsts, un “end-game” saturs ir, rupji runājot, piedirsts ar maksas sienām. Ne tikai, lai iegūtu pilnu pieredzi, patērētajam konstanti ir jāizmet papildus nauda, bet arī, ja viņš to neturpina, patērētājam pieeja tiek liegta arī saturam, par kuru viņš ir samaksājis.

Tas ir nožēlojami.

Varbūt tehniski Bungie savas spēles spēj noslīpēt daudz labāk, bet kaut kāda iemesla dēļ viss pārējais ir sapuvis līdz kodolam.

Atgriežoties pie Monster Hunter: Hunter World, ir jānorāda, ka tā nav perfekta spēle, tai ir tehniskas problēmas, piemēram, nevienmērīgs kadru skaits, tā saucamais “klipings”, dīvaini “hit box” reģioni un citas lietas, bet tā tomēr ir pilna spēle, kas ir funkcionāla un izbaudāma. Ja man tā būtu jāapskata, tad teiktu, ka tā ir kā “Dark Souls”, tikai jautra.

Es nešaubos, ka pēdējos gados šādas spēles ir un varbūt pat daudz. Par to tik daudz arī nav tas stāsts.

Stāsts ir par “mainstream” izplatītājiem, kuriem ir vislielākā pieeja patērētājiem. Šiem izplatītājiem ir spējas iebarot visu un jebko, kamēr mazāk alkatīgi izplatītāji paliek relatīvā tumsā. Konsoļu lietotājiem bez “mainstream” praktiski nav nekā, ja neskaita uzmanīgi izvēlētas pseido neatkarīgu izstrādāju spēles, kuras tomēr tur parādās ar saviem neredzamajiem striķiem.

Bet ir jāapzinās, ka izstrādātāji un izplatītāji nemainīs savas nostādnes, ja patērētājs nemainīs savas. No vienas puses, turpinot to, kas norisinās šobrīd, notiks sprādziens – līdzīgi kā 1980.tajos – , kas potenciāli varētu būt pat labāk visiem, bet ne tik labi, ja vēlamais rezultāts tiktu panākts mierīgā ceļā un normālā attīstībā.

Tam ir vajadzīga atbildīga pirkšana un patērēšana, jo mūsdienās premium vairs nav premium. Tas ir kā “ražots Latvijā” vai “ekoloģisks”, respektīvi, tukša skaņa. Ir vajadzīgs kas labāks. Ir vajadzīgs premium premium.

Piezīme: sākotnēji šo rakstu plānoju publicēt atsevišķi, bet, padzirdot par @genotsiid piedāvājumu, neatteikšos no Mario + Rabidds piespraudēm.

484 skatījumi 2 komenti kudos

Žurnāla ieraksta autors

4 komentāri Kingdom Come Deliverance pirmais ātrskats
14.Februāris 2018 20:23
goodman2576

2 Komentāri

24.Marts 2018 20:07

daudz labu speelju, par maz laika, lai taas visas izspeeleetu

24.Marts 2018 20:08

mhw uz pc vajadzeetu buut augstaakam fps

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!