Garais ceļš līdz A kat. tiesībām

11.Oktobris 2020 13:55
3 komentāri 10 kudos genotsiid

Titulattēls

Jā, ar lapas tēmu nesaistīts raksts. Varētu izdomāt, ka saspēlējos Ride 3 un nolēmu tur redzēto īstenot dzīvē, vai izfantazēt citu fufeli “Bezcerīgā” podkāsta stilā. Tomēr tās nebūtu tik milzīgas muļķības, cik lielais, ļaunais vīruss, kas daudziem no mums gada pirmajā pusē atstāja pamatīgu caurumu kabatā un lika piebremzēt, padomāt par sev svarīgāko. Jāsaka gan “paldies” mediju saceltajai histērijai un ārkārtas stāvoklim, jo piespiedu dīkstāves dēļ nolēmu beidzot realizēt sen kaltu ideju, kam citādi nebūtu bijis laika – iemācīties braukt ar motociklu.

Šis garais raksts ir vienlaikus paskaidrojums, notikumu atstāsts un atziņu apkopojums. Mācības bija viens no iemesliem, kāpēc vairs nevarēju tik “aktīvi” nodoties Strike oriģinālsatura veidošanai – piespiest sevi upurēt brīvo laiku kļuva vēl grūtāk (prieks, ka to turpināja darīt citi autori). Šeit lasāmo vairāk vai mazāk izveidoju pats sev piemiņai. Protams, priecāšos, ja kādam rakstītais šķitīs interesants vai kādā citā veidā vērtīgs. Kaut ko līdzīgu, bet ar noderīgāku info un mazāk viedokļiem var izlasīt Kursors.lv vadītāja blogā.

Tagad, kad esmu atbaidījis lielāko daļu lasītāju ar savu nepopulāro viedokli par šī brīža aktuālāko tēmu, atlikušajiem interesentiem piedāvāju lasāmvielu vismaz 30 minūtēm. Lielākā daļa teksta tapa brīdī, kad vēl nebija jauno, absurdo ierobežojumu. Dzīve dažus mēnešus atkal bija laba un darba pilna, bet tagad...

Kāpēc tā izdomāju?

Apņemties apgūt motobraukšanas prasmes nolēmu tīri sevis dēļ, jo man tas šķita saistoši un biju dzirdējis, ka vizināšanās ar motorizētiem divriteņu transportlīdzekļiem palīdz atpūsties no ikdienas mēsliem. Kā pasistu velorastu un autovadītāju ar stāžu, kuram tikai retā mūsdienu mašīna liekas interesanta (piemēram, Subaru WRX STI – dārgs prieks), uzrunā šis abu pārvietošanās veidu šķietamais apvienojums. Motocikli, manuprāt, piedāvā nefiltrētu braukšanas baudu un lielākoties netur tevi aiz rociņas.

Mērķis pavisam noteikti nebija kādam kaut ko pierādīt vai celt statusu, lai piesaistītu pretējā dzimuma un apkārtējo uzmanību. Būsim godīgi – nevienu nepiš. Tipiskais latvietis drīzāk atradīs vēl vienu lietu, par ko jums piekasīties (motocikls skaļš, traucē kā autobraucējam). Tad, uzzinot, cik hobijs ir dārgs (raksta beigās), noskaudīs. Visbeidzot, atklāti neizrādīs nekādu interesi par jūsu jauno aizraušanos, tā vietā turpinot dzīvi ierastajās garlaicīgajās sliedēs, bet klusībā cerot, kaut spētu pacelt savu pakaļu un arī pamēģināt.

Protams, pārspīlēju, bet tas apzināti. Īsā morāle ir tāda, ka ar motociklu ir jābrauc savam priekam, nevis citu dēļ. Uzskatu, ka nevajag arī klausīties nezinīšus, kuri bļauj: “Tas ir tik bīstami! Nositīsies taču!” Ja esat psiholoģiski nobriedis cilvēks, kuram galva uz pleciem ir uzskrūvēta pulksteņrādītāja virzienā, nav pamata baidīties. Vairumu bīstamo situāciju var paredzēt un novērst, kamēr pareizs ekipējums pamatīgi palīdz mazināt sliktās sekas, ja arī gadās nokrist.

Tomēr ir vērts uzklausīt tos, kuri pārzina tematu. Piemēram, pats biju nopietni apsvēris 1 sezonu nobraukāt ar 125 cm3 motociklu (to atļauj B kategorijas tiesības), bet vairāku cilvēku ieteikums tēmēt uzreiz uz pilno A burtu un piedāvājums tādā gadījumā uzdāvināt sākumam nepieciešamo aprīkojumu mani pārliecināja uzreiz sēsties uz lielo puiku močiem.

Domas gan vēl aizvien ir dalītas, vai tā bija pareizākā rīcība, ņemot vērā, ka vairāk nekā 3 mēnešus noņēmos ar mācībām un eksāmeniem, jo sāku no pilnīgas nulles. Ar priekšzināšanām un agrāku pieredzi noteikti būtu gājis ātrāk.

Sākums. Jūnija vidus

Kā pašmācības piekritējs neciešu skolas, bet, ja gribas tiesības, citu variantu nav. Dzirdot labas atsauksmes par 1. Motoskolu Rīgā, jūnija sākumā nolēmu pieteikties mācībām tur. Tiem, kuriem jau ir B kategorija, tik un tā vēlreiz ir jākārto teorija, atsēžot 15 h pa trim vakariem klasē. Lai gan bija paredzēts, ka process notiks attālināti, lietojot Webex Teams, man trāpījās vasaras pirmā klātienes grupa.

Kaut arī bija prasība sēdēt ar uzvilktu masku, vismaz puse klases parādīja, ka kovidam hujovidam netic. Domājot, ka iekļaušos pelēkajā masā, savējo gan paņēmu līdzi, bet pēc pirmās izmantošanas sapratu, ka ne velna ar bezjēdzīgo atkritumu uz sejas nevar paelpot, un to tikai simboliski turēju uz zoda. 01 Veco zināšanu atkārtošana un jaunu apguve

Arī minētās 15 stundas izrādījās tikai formalitāte, jo dzīvē pa trim vakariem – diviem klasē, viena ārā – ar visām pīppauzēm sanāca aptuveni desmit. Pārsvarā tika atsvaidzināti CSN un pastāstīts par pamata lietām, kas vajadzīgas motocikla apkopei. Lai gan man šķita vērtīgi vēlreiz izlasīt noteikumus, teorijas eksāmena 30 jautājumu testam vislabāk var sagatavoties, atkal un atkal mokoties ar CSDD lapā pieejamo izmēģinājumu. Īstais ir teju identisks.

Manā gadījumā bija atkal jāiziet pirmās medicīniskās palīdzības kurss. Ticiet vai ne, bet arī tas nebija ne tuvu tik ilgs, cik tam vajadzētu būt “uz papīra”! Atkal jāpateicas makaronu vīrusam, jo tā dēļ nebija nepieciešams elpināt t. s. Anniņu, krietni vienkāršojot procesu. Izvēlējos ar šo, kārtējo formalitāti (tiesa gan, svarīgo), tikt galā pie Samariešiem. Lektors izrādījās visai izklaidējošs čalis, atgādinot teātra aktieri sava runas stila dēļ.

Tā kā pirmais pieejamais PMP kursa datums bija jāgaida pusotru nedēļu, pie teorijas eksāmena kārtošanas tiku tikai kaut kad jūlija otrajā nedēļā. Kad to pabeidzu, jau biju paspējis iziet 3 braukšanas nodarbības (katra ir pusotru stundu gara (atkal – uz papīra) un maksā 45 eiro, 1. Motoskolas gadījumā izvēlei ir 3 atšķirīgi instruktori). Te nu stāsts kļūst interesants.

Pirmā reize un ATGATT. Jūnija beigas

Pirmās divas braukšanas paņēmu pie instruktores, kura vada arī teorētiskās nodarbības. Tādu lēmumu pieņēmu vienkāršā iemesla dēļ, ka viņai ir vismazākais pieprasījums, līdz ar ko varēju sākt praktiski mācīties jau jūnijā. Likās, ka Elīna skaidro kā mazam bērnam, vienkāršiem vārdiem atstāstot lietas, ko jau biju apguvis (piemēram, vadības ierīču izvietojumu). Mans mērķis bija sēsties uz motocikla un sākt braukt, kas arī izdevās.

Pamatu apgūšanas process ar 125 cm3 “spēkratu” – kam nestrādāja ne spidometrs, ne tahometrs – izrādījās pārsteidzoši viegls tāpat kā pats dranduļets. Motorizēts velosipēds – tā raksturotu motoskolas laukumā pieejamo iesācēju mocīti. Nekā grūta. Nodarbības beigās jau jutos diezgan pārliecinoši uz diviem riteņiem un braucu pirmās figūras – lēno čūsku, astotnieku un slalomu. Kopā pārbaudījumu ir 8, un izpilde atbilstoši CSDD prasībām vairākos liek pamatīgi pasvīst (par to vēlāk).

Viena lieta, ko pasniedzēja man pārmeta, bet ko sevišķi neņēmu galvā, bija stīvums pie stūres. Redziet, uz motocikla ir jābūt atbrīvotam, viss jādara rūpīgi! Zinu, ka izklausos pēc pilnīga krāna, bet sievietes teikto īsti nopietni nekad uztvert nevar. Tomēr jāatzīst, ka šeit instruktorei bija taisnība. 02 Es te biju. Cik dzirdēju, sētu vēl aizvien varot apskatīt dzīvē

Uz otro nodarbību jūnija beigās ierados visai sliktā stāvoklī – maz gulējis un uztraucies par visādām lietām –, kas drīz pārvērtās sāpīgā mācībā. Vienā brīdī tiku pārsēdināts uz KTM Duke 390 – starpsoli ceļā uz lielo veču močiem. Biju dzirdējis, ka šie austrieši ir cimperlīgi, un tāds arī bija konkrētais braucamais, atsakoties startēties. Kad beidzot motocikls pieleca un uzsāku nenoslāpstot, neveiksmīgi ieķēros rokturos, pamatīgi atverot akseleratoru, un pēc dažām sekundēm kā pilnīgs losis iebraucu metāla sētā, kas atdalīja mācību zonu no lidlauka.

Rezultātā kādu minūti nogulēju starp žoga paliekām un 150 kg motociklu, kas man pie zemes piespieda kreiso kāju. Šajā brīdī novērtēju atdotos specializētos zābakus, kas pasargāja potīti un pēdu no traumas. Dabūju arī triecienu pa urīnpūsli ar stūri, kas sāpēja visilgāk (aptuveni nedēļu). Apdomājot savu stulbumu, drīz vien iegādājos specializētas džinsu bikses ar iestrādātu aizsardzību. Vēlreiz: Elīnai ir taisnība – pie motocikla stūres ir jābūt atbrīvotam un jādomā tikai par braukšanu.


NB! Esiet atbildīgi un ievērojiet ATGATT – All The Gear All The Time! Ne velti saka, ka visi motociklisti ir vai nu krituši, vai arī kritīs. Tā kā A kategorijas mācības ir sezonālas (sākas no 1. aprīļa), ieteiktu jau laikus ik mēnesi atlikt naudu, lai varat uz pirmo praktisko nodarbību ierasties pilnā, nopietnā ekipējumā, ko valkāsiet gadiem ilgi. Taupīt uz savas veselības rēķina nevajag. Labāk uz asfalta atstāt kārtu no sava Dainese vai Alpinestars, nevis paša ādu.

Instruktors ar attieksmi. Jūlija I puse

Jūlija trešajā datumā septiņos no rīta sāku savas gaitas pie slavenā instruktora Goblina. Viņš man jau pirmajās minūtēs lika sēsties uz 650 cm3 Kawasaki un bez liekiem paskaidrojumiem teica, lai braucu. Milzīgais lēciens jaudā un griezē bija jūtams uzreiz – uzsākšanai pietiek tikai lēnām laist vaļā sajūga sviru. Rūpīgi darbojoties ar kreiso roku vien, varēju izbraukt gan “astotnieku”, gan “lēno čūsku”. Nu labi, varbūt ne otro, jo pastāvīgi neiekļāvos konusos.

Līdz galam pagaidām nesaprotot, kas notiek, ja ar sagrieztu stūri kārtīgi nospiež priekšējo bremzi, drīz pamanījos 200 kg motociklu nomest (un ne reizi vien pēc tam). Jāatzīst, ka šo masu uzcelt atpakaļ stāvus nav nemaz tik grūti, ja to dara pareizi, proti, stumjot kājām. Pēc kritiena ar KTM kādu laiku vēl baidījos pie stūres kārtīgi darboties ar savu svaru, neproduktīvi tērējot laiku. (Nevajag mīzt!) 03 1. Motoskolas figūru laukums

Braucot ar normālas kubatūras motociklu, sāku jau sajusties kā pieaugušais, turklāt garastāvokli pamatīgi uzlaboja tas, ka Goblins ļāva par tiem pašiem 45 eiro patrenēties vēl pusstundu ilgāk na haļavu, jo viņam laikus neieradās viens no skolniekiem. Arī turpmākās nodarbības bieži bija drīzāk divas stundas garas, par ko patiesi pateicos instruktoram, jo laika nekad nebija pietiekami, lai noslīpētu tās sasodītās figūras.

Gandrīz lieki piebilst, bet pēc vēl vienas nodarbības pie Elīnas, kur beidzot tiku iepazīstināts ar dibenā rauto stoplīnijas figūru, nākamās desmit ņēmu tikai pie Goblina. Varbūt cilvēkiem, kuri nav spējīgi neko apgūt patstāvīgi, viņa maniere neiet pie sirds, bet man ļoti patīk tas, ka instruktors lieki nemuld, ļauj pašam saprast, kas jādara. Ja kaut kas nav skaidrs, prasi! Piedevām tas ir indivīds, kura attieksmi pret dzīvi kopumā nevar nerespektēt, un viņš strādā vājprātīgi daudz stundas. Vot, kārtīgs baikers un darītājs!

Cirvis pipeļgalva, bļeģ! Jūlija II puse

CSDD eksāmens sastāv no divām daļām – jau minētajām 8 figūrām, kas jāspēj izpildīt ar 2 piegājieniem katra, un braukšanas satiksmē. Jāatzīst, ka man laikam negāja tik veiksmīgi, jo pirmo reizi ielās tiku vēlu – 22. jūlijā. Vairāki cilvēki, ieskaitot Strike biedrus (par viņiem vēlāk), brīdināja par Goblina skarbajiem izteiksmes līdzekļiem, ko līdz šim biju izjutis tikai maigā formā. Trešdienas vakarā izgāju cauri ugunij.

Lieta tāda, ka jūlijā strādāju kā traks, lai varētu atļauties mācības, un mērķtiecīgi tēmēju uz sava motocikla iegādi pirms sezonas beigām. Pēc 10 stundām divās darba vietās man nebija noskaņojuma tam, ko saņēmu astoņos vakarā... bļe!

Pēc īsa figūru treniņa uz laukuma devos satiksmē kopā ar vienu sievieti, kura brauca pa priekšu (parasti piedalās 2 apmācāmie laika taupīšanas nolūkos), Gobļinam cieši sekojot savā bulku vāģī. Neturoties joslā, kas ved taisnā virzienā, austiņā saņēmu jautājumu (vienvirziena komunikācija), vai neesmu sapīpējies. Nedaudz vēlāk prasīja, vai gribu remontēt moci, jo braucot turēju kāju uz pakaļējās bremzes (stulba kļūda, vairs neatkārtoju). 04 Šajā salonā top māksla – spārnoti izteicieni, ko nekad neaizmirst

Pēc daudzajiem aizrādījumiem jau biju visai uztraukts, pašam mētājoties ar lamuvārdiem, taču tuvu asarām noveda incidents, kad kopā ar priekšā braucošo dāmu uz Vienības gatves negribējām apsteigt autobusu, kas piestāja pieturā. Daudz raustoties, drīz saņēmu rājienu, ko laikam nekad neaizmirsīšu: “Bļeģ, pipeļgalva, ko tu dari?!”

Manuprāt, ir grūti aizvadīt produktīvu nodarbību, esot tādā stresā. Smieklīgākais ir tas, ka maksājot pēc brauciena instruktors teica: pirmajai reizei neesot slikti. WTF? Nākamajā dienā, kad otro reizi braucu ielās, gan sapratu, ka man nebija pareizā garastāvokļa un pārāk asi uztvēru Goblina teikto. Protams, ka veclaicīgie lamuvārdi nav jāuztver nopietni. Man vienkārši vēl ir jārūda raksturs.

Drīz pēc tam tika izdarīta atzīme CSDD, un beidzot drīkstēju pieteikties vadīšanas eksāmenam. Atšķirībā no mazām, bezatbildīgām meitenēm (vēlāk tekstā) izvēlējos to kārtot Rīgā, jo esmu taču īsts vecis! (Labojums: Īsts lohs.)

Gandrīz finansiāla sagrāve. Augusta sākums

Lēnā garā reizi nedēļā turpinot ar braukšanas nodarbībām uz laukuma, nolēmu iegādāties savu motociklu, lai varētu patstāvīgi trenēties satiksmē. Jā, izklausās, ka neuzņēmos atbildību, bez tiesībām vizinoties pa ielām, taču ņemiet vērā, ka apmācību biju pabeidzis, gaidīju eksāmenu!

Kādas būtu bijušas alternatīvas, neskaitot vairāk nodarbību? Varianti:

1) braukt ar Skok – noderīgi līdzsvara trenēšanai, bet visai atšķirīgi no īsta motocikla; 2) ņemt nomā 125 cm3 braucamo – tie paši pamati, bet stipri vieglāks svars un mazāka jauda; 3) ņemt nomā normālu motociklu, bet uz cita cilvēka vārda – ja sanāk sūdi, viņš maksā.

Izmēģināju pirmās 2 iespējas. Skok ir viegls sākumpunkts motorizētā divriteņu transporta pasaulē, taču nekas daudz vairāk. Tikmēr 7 stundas ar nomas Honda CBR125R īsti neatspoguļoja eksāmena motociklus (650 cm3 klase), taču bija noderīgas, braucot laukumā un apgūstot ielas, tik un tā. Biju nobriedis izmēģināt arī 3. risinājumu, bet dienu pirms nopirku savu motociklu. 05 Skok un 125 cm3 – 2 veidi, kā trenēties, kamēr vēl nav A kategorijas

Lai sevi nedoxxotu, atklāšu tikai, ka izvēlējos 650. klases japāni ar “V” veida motoru, kliponiem un degvielas iesmidzināšanu. Daudz variantu, kas atbilst šiem kritērijiem, nav, tā ka nekas grūts izdomāt, kas tas par zvēru. Samaksāju nedaudz virs 2000 eiro.

Saprotu, ka vairums cilvēku Latvijā nespēj sakrāt tik daudz skaidrā naudā, lai bez kredītiem tiktu pie nopietna pirmā moča. Tomēr reti kurš ir gadiem ilgi upurējis savu privāto dzīvi un atpūtu, lai nonāktu tādā finansiālā pozīcijā. Lielākai skaidrībai: pārnākot mājās no dienas darba, neatveru aliņu un neskatos ekrānā, kā miljonāri trenkā bumbu pa laukumu. Tā vietā nododos saviem hobijiem (ne videospēles) vai uzņemos haltūras.

Diemžēl arī ar visām gandrīz 60 h darba nedēļām izrādījās par maz, lai es īslaicīgi nepaliktu parādā. Bija riskanti un dumji par pēdējiem līdzekļiem pirkt moci, ko, protams, kā jau lietotu transportlīdzekli, vēl nācās labot (man priekšējai riepai bija 13 gadi), bet braukšanai satiksmē ļoti noderēja. Finansiāli smagi, taču krīzi pārdzīvoju.

Krosfiters un Sirmais. Augusta beigas

Gandrīz 2 mēnešus nobraucu ar neatbilstošas kategorijas vadītāja apliecību, turklāt gandrīz 2000 km. Secināju, ka motocikla tiesības ir kārtējā formalitāte. Lai apturētu policija un pārbaudītu dokumentus, ir vai nu jābrauc kā pilnīgam pajoliņam, vai arī jāuzķeras kāda reida laikā. Ir dzirdēts, ka cilvēks 10 gados tikai vienreiz parāda tiesības, jo izdarīja muļķīgu pārkāpumu.

Man radās līdzīgas sajūtas kā augstskolas vidū, kad ar iegūtajām zināšanām sāku uz pilnu slodzi un par 100 % atalgojumu strādāt savā nozarē, – diplomu varētu pielikt ar nagliņu atejā pie sienas. Atkal sāka zust ticība sistēmai. Vislielāko riebumu izraisīja garās rindas uz CSDD eksāmenu – aptuveni mēneša gaidīšana visās filiālēs. Manā gadījumā – 34 dienas.

Jā, šogad uz A kategoriju esot bijis rekordliels interesentu skaits, bet vienu dienu, kopā ar biedru Steels skatoties, kā blakus Biķernieku trasei* tiek kārtotas figūras, novērojām, ka no 4 pārbaudītajiem tikai 1 tika pie braukšanas pilsētā, proti, visas izpildīja veiksmīgi. Varbūt, ka parasti nav tik traki, taču statistika izklausās biedējoši. Nav nekāds brīnums, ņemot vērā stingrās prasības attiecībā pret figūrām. Pieļauju, ka tādēļ CSDD visus apstrādā tik lēni. 06 Figūru laukums pie Biķernieku trases un neliels sports

Bija apmācies rīts, kad pienāca mana kārta. Nepacietīgi gaidot, kad pasauks, redzēju, kā pie nojumes, zem kā atradās eksāmena motocikli, kāds plikpaurains inspektors ar platu tvērienu taisīja pievilkšanos. Savukārt man tika pasirms vīrietis, kuram sejā bija rakstīts “ienīstu savu darbu”. Tikpat labi viņš varētu gaļas kombinātā fasēt desas. Apzinos gan, ka, iespējams, liela slodze šiem indivīdiem, tāpēc ir tāds “prieks”. Jau jutu, ka izgāzīšos.

Un to izdarīju kā veca sēta. Pat “astotnieku” braucu ar 2. piegājienu – tik liels bija stress. Man nejaušības kārtā tika Yamaha MT-07 – motocikls, par ko reiz siekalojos, bet iemācījos ienīst vieglā svara un asās gāzes dēļ. Izmēģinājuma figūras – “stoplīniju” un “slalomu”, ko cītīgi trenējos – izpildīju veiksmīgi, bet eksāmens beidzās ar “šķēršļa apbraukšanu nebremzējot”. Par lēnu ātrums (radars rādīja laikam 46 km/h) un nevienmērīgs darbs ar akseleratoru.

Še Tev, jefiņ, gaidi 1. oktobri – nākamo brīvo eksāmena datumu Rīgā un motosezonas pēdējo dienu!


  • “Pandēmijas” Hujovid-19 dēļ līdz septembra sākumam braukšanas eksāmens motocikliem Rīgā notika pie Biķernieku CSDD KAC, nevis Bauskas ielā. Priekšrocība ir labāks segums un vairāk vietas, kur attīstīt ātrākajās figūrās vajadzīgo sparu. Turklāt eksāmena daļa satiksmē notika Teikas, Mežciema un Purvciema rajonā, tātad bija vieglāka par Pārdaugavu. Mīnuss: uz laukuma izmēģinājuma zonā starp “astotnieku” un krūmiem nav vietas, kur trenēties uzņemt 50 km/h.

Vecenes pie stūres un Valmiera. Septembris

Nu ir laiks jūs iepazīstināt ar savdabīgo meiteni, kuru turpmāk tekstā saukšu par Martu. Lekcijās sēdējām pie viena sola, pāris reizes tikāmies uz laukuma un veiksmīgi sadraudzējāmies. Uzskatu, ka mācību procesā ir ļoti vērtīgi uzturēt kontaktus ar citiem biedriem, kuri ir aptuveni vienā līmenī ar jums.

Biju pārsteigts, cik daudz daiļā dzimuma pārstāvju apgūst braukšanu ar motociklu. Stulbi vispārinot un jokojot, viņas iedalu divās grupās – veči ar pupiem un sirdī blondīnes. Man trāpījās otrais variants. Protams, diskutēt par džeku lietām (piemēram, cilindru skaitu, riepu tipiem, zobratiem) nav iespējams, toties forša priekšrocība ir morālais atbalsts, par ko Martai esmu bezgala pateicīgs. Tiešām palīdzēja un īstajos brīžos.

Uzreiz pēc mana neveiksmīgā eksāmena telefoniski pieteicām datumu Valmierā un sarunājām instruktoru, kurš turpinās mācīt un nodrošinās braucamo (ārpus Rīgas CSDD to nedod). Kāpēc man mazpazīstamā pilsētā? Tāpēc, ka Marta, neizturot Goblina skarbumu un ejot vieglāko ceļu (tipiski...), tur pirms divām nedēļām ieguva savu jauno vadītājas apliecību, izpildot visas figūras ar pirmo piegājienu. Valmierā nevarot nenolikt – ideāli maniem apstākļiem tobrīd. 07 Valmieras CSDD figūru laukums un pāris apmācāmās

Vienojāmies par 3 nodarbībām trīs ceturtdienas pēc kārtas, kam uzreiz sekoja eksāmens. Valmierā CSDD (un autoskolas) laukums ir tik mazs, ka figūrās nevajag pilnu ātrumu, konusu ir mazāk. Uz mani liktenīgajā 24. septembrī arī neviens netēmēja ar radaru. Beigās visu paveicu ar pirmo (un nebija aizrādījumu satiksmē). Iespējams, šeit jāpateicas palikšanai pa nakti vietējā hostelī, pilsētas āķīgo vietu izstaigāšanai un kārtīgam miegam.

Instruktors Jānis savu funkciju sagatavot eksāmenam izpildīja, taču atšķirībā no Martas, kura beidzot uztvēra neskaidrās figūras, neko jaunu no viņa neiemācījos. Tur, kur Goblins būtu pamatoti aurojis, rācijā bija kapa klusums. Piemēram, sieviete, ar kuru kopā ņēmu divas nodarbības un kārtoju eksāmenu, pastāvīgi ievēroja milzīgu distanci, kad braucu pa priekšu, un mēdza gaitā turēt kāju uz bremzes. Bez komentāriem.

Mācībām un eksāmenam piešķirtais Honda CBF600 bija mana pirmā pieredze ar četrcilindru moci. Sapratu, ka divnieki patīk labāk un ka Valmierā ir debila kārtība*. Protams, katram savs, bet priecājos, ka pamatus apguvu Rīgā un 1. Motoskolā. Cits līmenis.


  • Parasti, braucot viens, motociklists turas joslas vidū. Savukārt Valmierā CSDD grib, lai viņš atrastos tuvāk ceļa labajai malai, kur ir smiltis, lielāks risks netikt pamanītam utt. Braucot divatā Rīgā, vadošais cilvēks ieņem joslas kreisās 2 trešdaļas, kamēr sekotājs – labās. Loģiski. Tikmēr Valmierā ir otrādi. Rīgā iesaka apļos neizmantot 1. joslu drošības apsvērumu dēļ. Uzminiet, kā ir Valmierā! Visu cieņu Jānim: viņš teica, ka mēģinās vietējai CSDD ieskaidrot kaut kādu sajēgu!

Mans draugs nenopietns cilvēks. Atbildība

Gribot negribot ir jāatgriežas pie Martas, jo pienācis laiks runāt par, iespējams, svarīgāko domu šajā rakstā. Jaunā sieviete ir piemērs, kā pie stūres labāk nerīkoties. Ļoti novērtēju mūsu draudzību, garās sarakstes un foršo laiku kopā, varbūt bez šī labā cilvēka ierosinājuma vēlreiz būtu licis eksāmenu Rīgā un izgāzies... Tomēr ir jāvelta arī skarbi vārdi.

Mani kā (laikam) inteliģentu un racionālu indivīdu, kurš saka, ko domā (vai paklusē), Martas rīcība bieži mulsina un reizēm pat izved no pacietības. Protams, sieviešu daba ir tāda, kāda tā ir – lielākoties balstīta uz jūtām, instinktiem, neloģiska –, bet vienā brīdī sapratu, ka darīšana ir drīzāk ar bērnu. Vēl jāpaaugas.

Manuprāt, nekas tā neliecina par garīgā brieduma trūkumu kā atbildības neuzņemšanās. Ko saprotu ar “atbildības uzņemšanos”? Spēju uztvert saikni starp rīcību un sekām un savu lomu pa vidu. Tas ir vitāli svarīgi, braucot ar motociklu. Ir jārūpējas par sevi (un pasažieri, ja tāds ir) un transportlīdzekļa tehnisko stāvokli, citādi iznākums var būt bēdīgs. 08 Sekas, kad pie stūres neuzņemas atbildību. Šie vēl ir sīkumi

Diemžēl bezatbildība ir Martas specialitāte. Tās sekas, esot pie stūres, var skaidri redzēt attēlā augstāk. Es nokritu vienreiz un guvu mācību. Tikmēr jaunkundzes gadījumā zinu par 4 incidentiem (varbūt ir bijuši citi). Vienā no tiem viņa pat atsita galvu, iepriekšējā – gurnu. Kāpēc? Protams, mocis – sūdīgs, autovadītāji – vainīgi. (Mīļais cilvēk, kam vēl ir jānotiek, lai tu beidzot sāktu rūpēties par sevi? Labi, ka pastāv ierobežotā A kategorija, citādi...)

Īss brauciens ar Martas motociklu apstiprināja faktu, ka priekšējā bremze – pati svarīgākā uz vairuma segumu – ir maz efektīva. Diemžēl ne Goblins, ne “pats labākais instruktors” viņai neiemācīja bremzēšanu ar motoru. Ripināt neitrālajā nav droši, it īpaši uz 2 riteņiem. Tad vēl vaļīgā ķēde un caurā riepa, kas sašūta ar diegu... Cik sapratu, visi kritieni ir notikuši, strauji un stipri spiežot pamatā kājas bremzi un saslīdot. Turklāt katru reizi bez specializētām biksēm un apaviem kājās.


Lūk, morāle – braucot ir ar skaidru, nenogurušu prātu jāseko līdzi ceļa apstākļiem, jābūt pamanāmam, jāparedz pārējo satiksmes dalībnieku manevri un jāuztur transportlīdzeklis labā tehniskajā stāvoklī! Tās ir absolūtas prioritātes pie stūres. Motocikli ir psiholoģiski nobriedušiem un atbildīgiem cilvēkiem. Drošība nav formalitāte. Pat ja esi sev vienaldzīgs, noteikti ir citi, kuriem rūpi. Punkts.

Labi kadri mūsu rindās

OK, es laikam uzstādu pārāk augstus standartus citiem cilvēkiem – latiņu, ko pats reizēm nespēju pārlēkt. Tomēr gribu tikai labāko mums, latviešiem. Viduvējību ir pārāk daudz. Jāatzīst, ka Martas gadījumā pastāv negatīvi blakusfaktori, kas veicina iepriekšminētās situācijas, bet to dēļ ir jābūt tieši uzmanīgākai. Patīkami, ka mūsu pēdējā kopīgajā šī gada braucienā viņai kājās beidzot bija nesaplēstas bikses un ka zābakiem, kas sniedzas pāri potītei, nebija šņoru. Progress. Laikam.

Tomēr pastāv arī sakarīgi cilvēki, kuri motocikliem pieiet ar atbildību, kuri nemeklē mūžīgus attaisnojumus un uz kuriem var paļauties. Viens tāds tālu nav jāmeklē – Strike biedrs Marex.K. Kā jau no pieredzējuša motobraucēja var sagaidīt, viņa zināšanas un padomi bija vērtīgi, noderēja arī palīdzība, pērkot savu spēkratu. Pats galvenais gan ir tas, ka ar šo cilvēku ir vienkārši: nav jāmeklē īpaši iemesli braukt, ir skaidrs grafiks, kad to varētu darīt, un tiek, kā iepriekš norunāts, dota ziņa, ja kas mainās. 09 Hm, kurš no Strike biedriem ir šis...

Bija patīkami pa vasaru kopīgi izbraukāt jau zināmus ceļus un atklāt jaunus un interesantus maršrutus. Vislabāk atmiņā palika došanās trijatā uz Iecavu kopā ar vēl vienu kārtīgu baikeri (viņa runas stilu mēģināju imitēt 17. “Bezcerīgajā”). Manuprāt, uz diviem riteņiem nav nekā izklaidējošāka par līkumotiem ceļiem ar vienu joslu katrā virzienā meža vidū (izņemot trasi, par ko vēlāk).

Minēju biedru Steels. Viņš jau pie manas pirmās intereses par motocikliem bija klāt ar vērtīgiem padomiem un tos turpināja par brīvu dot mācību procesā. Piemēram, šī indivīda dēļ beidzot sapratu, kā ar MT-07 veiksmīgi izpildīt “stoplīniju” (viss svars jāpārnes atpakaļ, lai neceļas aizmugurējais rats). Mums bija tikai viens īss kopīgs brauciens, un viņš man atstāja ļoti saprātīga cilvēka iespaidu, turklāt arī runāja par atbildību. Vienīgi nedaudz mulsina ekstrēmā izvēle pirmajam motociklam.

Forši, ka starp biedriem ir divi labi paraugi, no kuriem mācīties, ne?

Trases prieki

Kaut gan nožēloju, ka nesāku ar 125 cm3, viena man svarīga priekšrocība lielo puiku močiem ir iespēja aizbraukt uz trasi un kopā ar citiem entuziastiem mācīties pēc iespējas ātrāk pieveikt līkumus. To arī pirmajā sezonā drīz izmantoju, piedaloties SFRT rīkotajos treniņos, un plānoju turpināt darīt, kamēr laikapstākļi un asfalta temperatūra atļaus.

Kaut gan ar savu motociklu arī nedaudz iegrābos (sliktas riepas, starteris, akumulators un dakša), nenožēloju, ka paņēmu sportisku modeli, ar ko varu kārtīgi gulties līkumos un neko nesaskrāpēt. Protams, dodos trasē, lai uzlabotu savas prasmes pie stūres un gūtu aizraujošas emocijas, nevis sacenstos, taču pareizajās rokās arī mans divcilindru rūcējs ir konkurētspējīgs un līdz simtam tiek superauto ātrumā.

Patīkami, ka ar jauno hobiju pazuda senā kāre pēc sportiskas automašīnas. Divriteņu transports piedāvā nesalīdzināmi lielāku svara un jaudas attiecību, saikne starp vadītāju un spēkratu ir krietni ciešāka (pret moci jāizturas ar cieņu, citādi iekodīs), un trases priekus var atļauties arī tie, kuri iztiku pelna godīgā ceļā. Treniņi slēgtos posmos piedāvā kontrolētos apstākļos atklāt savas un transportlīdzekļa robežas, tad tās lēnām paplašināt, neapdraudot citus satiksmes dalībniekus. 10 “Trijniekos”, gatavojoties braucienam pretējā virzienā

Pirmajā reizē uz trases gan biju bīstams pats sev, vairākkārt nobloķējot pakaļējo riteni, kas ir diezgan baisi. Vēlāk uzzināju, ka ar kāju SK “333” trasē vispār nebremzējam, tas jādara ar motoru un priekšu (arī ne stipri). Savukārt otrajā treniņā, kad jau braucu drosmīgāk, sanāca pāris reizes pamest trasi (lēnā tempā, bez krišanas). Vēlreiz: ar izspiestu sajūgu nedrīkst ripot, riteņiem gandrīz vienmēr ir jābūt savienotiem ar dzinēju, lietojot kaut vai 1. pārnesumu, ja nepieciešams.

Lai gan mans braucamais ir jaudīgs, taisnēs pārējie “iesācēju” grupas dalībnieki ar saviem R1, nindzjām un džikseriem lido garām. Var jau būt, ka kādreiz pievienošos fast boy klubiņam ar pats savu kliedzošo četrcilindru skaistuli, bet pagaidām atturēšos, jo nepietiek ne naudas, ne pieredzes.

Motocikls ikdienā

Pasportot trasē ir saistoši un vērtīgi, bet kā ir sadzīvot ar motorizētu divriteņu transportlīdzekli? Komforta līmenis salīdzinājumā ar automašīnu ir zems – piemēram, nevar ieslēgt kondicionieri vai sildītāju (nerunāju par Honda Goldwing), caur visu ķermeni ir jūtamas vibrācijas, sēdeklis mēdz būt neērts, navigācijas ierīci ne vienmēr var piestiprināt (man kā topogrāfiskajam idiotam neiet viegli).

Pats galvenais šķērslis tomēr daudziem varētu būt lietus un tā radītās neērtības. Pirmkārt, pasliktinās saķere un bremzēšanas ceļš. Ir jāievēro lielāka distance no pārējiem satiksmes dalībniekiem, uzmanīgāk jāveic asāki manevri. Otrkārt, mitrums. Par laimi, salīdzinoši lēts risinājums ir pa virsu uzvelkama lietus kārta – pat pēc mežonīgām lietusgāzēm esmu bijis sauss.

Treškārt, pasliktinās redzamība, pastāvīgi jāslauka stikls. Uzskatu, ka Latvijā ir jālieto ķivere, kam ir t. s. pinlock jeb papildu kārta uz stikla, kas tam neļauj aizsvīst. 11 Gribot negribot jābrauc arī šādos apstākļos

Runājot par ķiverēm, jo dārgāka tā ir, jo vieglāki materiāli, labāka ventilācija un trokšņu slāpēšana. Lai arī man tagad esot viens no klusākajiem modeļiem tirgū, pie šosejas ātrumiem papildus lietoju profesionālos ausu aizbāžņus, lai sargātu dzirdi. Noteikti iegādājieties arī ķiveri ar iestrādātu aptumšojošo stiklu, ko jebkurā laikā nolaist, kad spīd saule! Motociklistam ir ne tikai jābūt redzamam, bet arī vienmēr jāredz ceļš.

Tagad par motocikla priekšrocībām. Pilsētā nav jāmaksā par stāvvietu, ja vien savu spēkratu neliekat parkošanās laukumos. Ietves ir visur, un, kamēr vien skaidri netraucējat gājējiem, neviens jums sodu neuzliks. Tad vēl līšana starp joslām – milzīgs bonuss. To atbildīgi praktizējot, spraucos tikai starp stāvošu satiksmi un tādā ātrumā, lai spētu momentāni apturēt moci, ja nu izskrien kāds gājējs, vai arī tiek vērtas vaļā automašīnu durvis. Sastrēgumi ir krietni mazāka problēma.

Gandrīz katru dienu braucu pilsētas ietvaros uz un no darbiem. Jā, nu jau sāk palikt auksti, bet attālumos zem 10 km pazeminātā temperatūra ir ciešama, kamēr svaigās un kvalitatīvās riepas rūpējas par drošību.

Viedoklis par eksamināciju

“CSDD – kropļi, figūras – huiņa” bija doma, pie kuras sevi pieķēru ne reizi vien. Kāpēc tāda atziņa? Pirmkārt, jau minētā ticības zaudēšana tiesībās. Kāda velna pēc man tērēt tik daudz resursu kaut kam, ko var pat nepārbaudīt?! Gandrīz visi cilvēki, ar kuriem kopā esmu braucis, ir teikuši (pat neprasot viedokli), ka pie stūres rīkojos pārliecinoši. Ir viegli lidot šim kontroles mehānismam zem radara (un, nē, tas nav jāpastiprina, lūdzu!).

Otrkārt, vājprātīgi garās rindas uz vadīšanas eksāmenu. Ņemot vērā motobraukšanas sezonalitāti, sākšana vasaras sākumā, izmācīšanās, tad mēnesi ilga gaidīšana, lai beidzot kāptu uz CSDD laukuma cerībā visu izdarīt veiksmīgi – citādi pasākums būs jāatliek uz nākamo sezonu –, rada nevajadzīgi lielu stresu. Piemēram, es vairāk vai mazāk upurēju savu vasaru šai lietai un izgāšanās dēļ to nokārtoju nedēļu pirms pēdējā iespējamā datuma. 12 Mans mocis Valmierā – karburatori, analogais spidometrs, toties ar ABS

Treškārt, figūru jēga reālajā dzīvē. Nenoliedzu, ka šie 8 pārbaudījumi attīsta spēju vadīt motociklu gan zemā, gan augstā ātrumā – tie ir pat ļoti vērtīgi. Tomēr dzīvē neredzu praktisku lietojumu, piemēram, “lēnajai čūskai” (nu labi, varbūt vienīgi kaut kur pa bezceļu takām). Savukārt satiksmē es 2. pārnesumā ar 50 km/h parasti nebraucu. Nu un, ka mazliet figūras vidū atlaižu akseleratoru? Jā, jaudīgs motocikls kļūdas nepiedod, bet no tā pa gaisu arī neaizlido.

Nav tā, ka tikai sūdzos, jo piedāvāju arī risinājumus. Konkrēti Rīgas CSDD filiālēm. Beidziet tik piekasīgi sekot prasībām! Paskatieties, piemēram, kā dara kolēģi Valmierā! Apzinos, ka prasīt € 54,92 par katru pārbaudes reizi ir ienesīga nodarbe, bet ir aizdomas, ka garās rindas rada daudzie atkārtotie mēģinājumi. Vai tas neliecina, ka no apmācāmajiem prasāt par daudz?

Mazāk šaurpieraina koncentrēšanās uz nebūtiskiem sīkumiem gan jau nozīmētu zemāku slodzi CSDD darbiniekiem, mazāku satraukumu jaunajiem braucējiem, un pasaule būtu priecīgāka vieta. Ai, nē, pareizi – taču jānoslauc pēc iespējas vairāk piķa! Piedodiet manu stulbumu!

Izmaksas

Beidzot varam parunāt par visiem svarīgo lietu – naudu. Padoms tiem, kuriem pastāvīgi ir grūtības kontrolēt savas finanses: katru dienu sev atskaitieties un veidojiet tabulu ar ikmēneša izdevumu un ienākumu bilanci, kas sadalīta pa kategorijām (pārtika, transporta izdevumi utt.)! Tā kā to aktīvi daru gadus piecus, vienmēr zinu, ko varu un nevaru atļauties, kā arī ar gandrīz centa precizitāti pastāstīt, cik man izmaksāja A kategorijas nokārtošana.

Pirmā tabula ir veltīta motoekipējumam. Uzreiz paldies cilvēkam, kurš man atdeva zābakus, jaku un ķiveri, tā ka tie nebija jāpērk! Kasku gan sezonas beigās iegādājos stipri nopietnāku, izmantojot rudens atlaides. Tik un tā nepilni 750 eiro. 13

Otrā tabula ir veltīta mācībām un tiešajiem ar tām saistītajiem izdevumiem. Ja eksāmenu būtu nokārtojis Rīgā, ietaupītu aptuveni 255 eiro. Tādā gadījumā kopā ar neuzskaitītajām transporta izmaksām ceļā uz un no Spilves lidlauka Rīgā (tur atrodas 1. Motoskolas figūru laukums), būtu iekļāvies tūkstotī. Kā ir, tā ir. 14

Beidzamā tabula parāda, cik atstāju par savu pirmo motociklu. Viss līdz 10. pozīcijai (ieskaitot) tika izdarīts pirms eksāmena Valmierā, un no degvielas var noskaitīt nost 20 litrus (vidējais patēriņš man ir ap 5 l/100 km). Aptuveni tūkstoš eiro bija jāiztērē, lai braucamais tagad būtu optimālā stāvoklī, tomēr būs jāiegulda vēl, lai iegūtu asākas priekšējās bremzes, kaut kad jāmaina ķēde un zobrats. Tie sanāks vēl vismaz četri simti. 15

Nu re, kopš jūnija vidus senā sapņa īstenošanai esmu šķīries no aptuveni 5154 eiro! Tas viss tika lēnām sakrāts paša spēkiem, strādājot vairākos darbos un neizmantojot kredītiestāžu palīdzību. Vienu brīdi gan biju uz nabadzības robežas (8 eiro privātajā kontā), tā ka negāja viegli, un tagad esmu ļoti noguris. Vai vēl ir jautājumi, kāpēc nevarēju veltīt lielu uzmanību lapai? Domāju, ka ne.

Secinājumi

Trīsarpus mēneši laika, piecas pakas un mediju uzburts bubulis – tik daudz bija vajadzīgs, lai es beidzot realizētu ieceri pārsēsties no velosipēda uz nedaudz skaļāku divriteņu transportlīdzekli. Braukt ir liela bauda, un tas nav nekas grūts, taču gandrīz bezjēdzīgo tiesību iegūšana ir pārāk liels murgs CSDD eksaminācijas dēļ. Būtu šo un to darījis citādāk – pēc apmācības beigšanas pieteicies eksāmenam Valmierā, nesteidzies ar motocikla iegādi –, bet kaut kāds gandarījums tomēr ir.

Galvenā morāle: ir jāuzņemas atbildība par sevi, it īpaši pie motocikla stūres.

Lielākais prieks ir par to, ka process beidzot ir aiz muguras un tagad varu atpūsties. Par laimi vai nelaimi, nu to būs daudz laika darīt, jo, kā jau paredzēju, rudens ir klāt, cilvēki atsāk slimot, un propagandas mašīnai atkal ir vainīgais, lai varētu turpināt pa visiem stobriem šaut fufeļa zalves. Jūtu līdzi visiem tūrisma, kultūras, izklaides un sporta nozarēs. Dzer, tauta, nodzeries, bet nekādā gadījumā nedejo!

721 skatījumi 3 komenti kudos

Žurnāla ieraksta autors

Atstāt komentāru Spēļu abonēšanas servisi - vai ir tā vērts? #1
18.Septembris 2020 17:43
Goodman2576

3 Komentāri

15.Oktobris 2020 20:05

Labs raksts! Visai labas atziņas var izlasīt!

Prieks, ka esi iegādājies motociklu un ir visaz 600 cm3. Jaudas pietiks visai ilgam laikam. Bet ja nav A kategorijas, tad var iztikt ar 125 cm3. Visai labs variants ir pilsētai 125 cm3.

18.Oktobris 2020 20:00
genotsiid Redaktors

Ir pagājusi nedēļa kopš raksta publicēšanas, un ir savākti vairāk nekā 500 skatījumi. Paldies Kursora šefam par pareklamēšanu! Interesi par Strike, šķiet, tas diemžēl nav cēlis. Man bija patīkami dzirdēt pozitīvās atsauksmes par rakstu (bez iztirzājuma gan). Protams, ir arī pilnīgs pretstats, kur nīdēji piesienas sīkumiem, neņemot vērā kopumu. Ir šaubas, vai daži no gudriniekiem Motopower.lv forumā pat izlasīja līdz galam.

Atbildēšu uz tur izteikto kritiku šeit. Nav vēlmes tur reģistrēties. Lietotājam Kristaps92: Nesūdzējos par faktu, ka tiek izmantots radars. Abās vietās – Rīgas un Valmieras eksāmenā – minēju tā lietošanu/nelietošanu kā novērojumu. Piemēram, Valmieras autoskolas laukumā to izmantoja gan, un man ar ātrumu viss parasti bija kārtībā atšķirībā no abām 7. fotogrāfijā redzamajām apmācāmajām (arī viņas todien veiksmīgi nokārtoja A kategoriju, neviens nepiesējās km/h). Mans viedoklis ir tāds, ka figūras ir pārvērtētas, daudz vairāk var iemācīties, patstāvīgi un pastāvīgi piedaloties satiksmē. Tev tas ir citādāks, un man tas ir pieņemami. “Aizķertu konusu redzi kā, labākajā gadījumā, celi, kurš atsitas pret atvērtam durvīm un pārāk zemu ātrumu kā mašīnu, kas nones no labās malas ” – piedod, bet, manuprāt, neveiksmīgs paskaidrojums! booo_kat: Kurā vietā vainoju citus? Vairākkārt pats sevi nosaucu par muļķi. Pasākums ieilga, jo 2. nodarbībā avarēju. Rakstā aizmirsu to pieminēt, bet Rīgā, visticamāk, izkritu tādēļ, ka nepietiekami laukumā trenējos abas šķēršļa apbraukšanas figūras. Izteicu pamatotu viedokli, ka Rīgas CSDD vajadzētu eksaminācijai pieiet mazāk strikti. Nē, nevainoju institūciju un tās darbiniekus savās problēmās. “Tu mierīgi vakarā brauc pa savu rajonu un tur viens pēkšņi rauj vaļā mašīnas durvis” – tev Goblins vai Elīna neko par drošiem intervāliem nestāstīja? Manevrēt var visai labi uztrenēties, ikdienā braucot. Arī mūsu viedokļi nesakrīt, un tas ir pavisam OK.

18.Oktobris 2020 20:02
genotsiid Redaktors

Maksimālais komentāra simbolu skaits ir 2000... Vislabākās atsauksmes, manuprāt, bija vienam draugam, kurš nejauši uzdūrās rakstam, sakot, ka ir labi izveidots, bet pastāv problēmas. Lamuvārdi – jā, ar tiem varēju tik ļoti neaizrauties. Laikam atspoguļoja manu iekšējo pasauli raksta tapšanas brīdī. Par daudz viedokļu un vārdu – cik veiksmīgi bija mani humora mēģinājumi, laikam paliek lasītāja ziņā. Noteikti varēju optimizēt garumu, bet tēmēju uz 300 vārdiem katrā nodaļā un maksimālu plūstošumu starp daļām. It kā daudziem stāsts likās interesants, tā ka varbūt nemaz nepateicu par daudz. Domāju, ka nobeigums ir sasteigts un pēdējā rindkopa – lieka (bet tā gribējās izteikt viedokli!). Martas nodaļa ir lieka – jā, kopumā neiederas tik labi, cik pārējās daļas. Man šķiet, ka mēģināju vienā bļāķī iespiest pārāk daudz domu, tāpēc rezultāts nav pārāk spīdošs. Vispār meitenei te pievērsu pārāk daudz uzmanības (tāpat kā dzīvē).

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!