Kā Resident Evil 2 iedrošina spēlēt atkal

Kā Resident Evil 2 iedrošina spēlēt atkal

20. februāris, 2019 • Autors: genotsiid • 0 komentāri

Lai gan 2019. gada Resident Evil 2 rimeika (apskats un video šeit) raidītā šautriņa netrāpīja dēļa centrā visādu sīku nepilnību dēļ, atzīstos, ka spēlēju to arī pusotru nedēļu pēc iznākšanas un atgriezīšos, kad izlaidīs bezmaksas papildinājumu Ghost Survivors. Tagad uz vienu no lielākajiem savā recenzijā minētajiem mīnusiem – atkārtoti lietoto saturu sižeta variācijās – skatos citādāk. To apliecina nu jau sešas vai pat septiņas stāsta pabeigšanas reizes.

Resident Evil 2 ir kā radīta t. s. speedrun (iziešana pēc iespējas īsākā laikā) pārbaudījumiem. Ikreiz, kad apturat darbību, nospiežot taustiņu Start, Options vai Esc, augšējā labajā stūrī tiek parādīts kopš sižeta sākšanas aizvadītais laiks. Atkārtoti spēlējot, tā ir īpaši svarīga lieta, ko uztversiet nopietni. Turot atvērtu karti vai pārvaldot mantas un dokumentus, laiku turpina skaitīt, bet ne sižeta ainās un īstajā pauzes izvēlnē, tāpēc tie ir vienīgie atpūtas/piezīmju skatīšanās brīži. Drīz atklājam, ka arī turpināšana no automātiski saglabātā punkta pieliek hronometra rādījumam papildu minūtes un sekundes.

Vienādās mīklas un situācijas, par ko sūdzējos apskatā, ir debesu dāvana, kad sižetu iet atkal, jo ar katru reizi arvien pieaug pārliecinātība, skaidri zinot, kas notiks, kas jādara un kur jādodas tālāk, ignorējot nevajadzīgo. Piemēram, pirmā reize ar galveno varoni Lionu standarta grūtības pakāpē, vadoties pēc RE2 hronometra datiem, man prasīja 6 stundas un nepilnu 41 minūti, bet no Klēras perspektīvas to pašu paveicu jau 4 stundās un 3 minūtēs. Turklāt saglabāšanās reižu skaitu izdevās samazināt no 28 līdz 12. Tikmēr 2nd Run variācijas pašas par sevi ir īsākas, ko apliecināja beigu ekrāna dati.

Pirms…

Pirmie trīs “gājieni” bija tīri iepazīšanās ar RE2, lai uzrakstītu apskatu (atzīstu, ka noguru no atkārtoti izmantotā satura un kaitinošā Tyrant), savukārt ar ceturto – vai tomēr piekto? – mēģinājumu līmeņu izkārtojums un priekšmetu atrašanās vietas bija jau tā iespiedušās atmiņā, ka uzdrošinājos mērķēt uz divām trofejām vienlaikus. 2 stundu un 53 minūšu rezultāts tika apbalvots ar “S” novērtējumu, piedevām ne reizi neatvēru mantu lādi, līdz ar to tiku pie vēl viena kausa savam virtuālajam PSN ego.

Tomēr ar to ieguvumi nebeidzās, jo RE2 par labu darbu izsniedza pistoli ar bezgalīgu patronu skaitu. Jaunais ierocis deva tādu pārliecību, ka nākamajā stāsta iešanas reizē jau tēmēju uz diviem tālākiem pārbaudījumiem/sasniegumiem – nekādu veselības atjaunošanas līdzekļu un nostaigāt mazāk par 14 000 soļiem. Protams, bija jāizvēlas Klēras 2nd Run variants, jo tas ir manāmi īsāks un tikai šai varonei pieejamais granātmetējs ir kā radīts pretekļu Licker pieveikšanai, bet divi tā šāvieni uz brīdi apstādina Tyrant.

Jā, maģiskā pistole ir lieliska, padara citādi draudīgos zombijus par izsmieklu, taču pret lielākajiem pretiniekiem nav sevišķi efektīva. Iespēja automātiski mazliet atjaunot veselību (no kritiska stāvokļa līdz ciešamam) padarīja vieglāko grūtības pakāpi par īsto izvēli šim virtuālajam skrējienam, tiecoties ne reizi nelietot augus. Spļaudieties, cik gribat, bet tēmēšanas palīdzībai, manuprāt, konsoļu spēlēs vajadzētu būt ieslēgtai pēc noklusējuma! Grūtības pakāpē Assisted man vairs katrs trešais šāviens nebija garām, jo RE2 pavadīja.

… un pēc

Azartam sitot augstu vilni, nolēmu orientēties ar interneta ceļvežiem un tikt pie dažām vieglākām trofejām, tai skaitā iznīcināt visas 15 figūriņas, lai saņemtu nenodilstošo nazi (parastais vairāk par 3 pašaizsardzības manevriem nepieļauj). Doma bija tēmēt vēl augstāk: pabeigt spēli grūtības pakāpē Hardcore, turklāt ar “S+” novērtējumu, tātad tikai 3 reizes saglabāties (lietojot tintes pudelītes, protams), neizmantot bezgalīgos ieročus (tikai mūžīgais nazis ir atļauts) un iekļauties 3 stundās. Balva par sasniegumu būtu portatīvais ložmetējs vai raķešmetējs ar neierobežotu munīcijas daudzumu. Diemžēl jau daži mēģinājumi skaidri lika saprast, ka spēka fantāziju šķaidīt visu savā ceļā tik drīz nepiepildīšu.

RE2 augstākajā grūtības pakāpē, kas izslēdz automātisko saglabāšanu un nogalina ar diviem uzbrukumiem, ir ārkārtīgi spraigs piedzīvojums – lika man pacelt balto karogu jau tad, kad pirmoreiz atgriezos policijas iecirkņa vestibilā. Tas prasa visas jūsu līdz šim uzkrātās zināšanas, visu pieejamo resursu izmantošanu, pulksteņmeistara precizitāti un, vēlams, ceļvedi blakus, lietojot katru iespēju paskriet garām tur, kur to var izdarīt, ar dēļiem aizsist iespējami daudz logus un nošaut ikvienu zombiju, kurš varētu stāties ceļā otro reizi. Piemēram, bēdīgi slavenā bibliotēka obligāti iepriekš ir jāiztīra no guļošajiem miroņiem, tāpat arī plaukti laikus jāpabīda pa labi, lai būtu kaut kādas izdzīvošanas izredzes, kad uzrodas Tyrant. Skarbi.

Spēles trofeju stabiņā sasniedzis 80 % un droši vien ilgtermiņa atmiņā iededzinājis līmeņu izkārtojumu, atzīstos, ka ar Resident Evil 2 jauno versiju labi pavadu laiku, bet jūtu, ka esmu atdūries pret savu spēju robežām. Ir azarts turpināt izkopt prasmes un kādu dienu atkal mēģināt pieveikt Hardcore pārbaudījumu, bet šīs baisās piedzīvojumu spēles daudzie action elementi tā vien lūdzas pēc tastatūras un peles sniegtās precizitātes. Nu ko, gaidām Ghost Survivors (piezīme: papildinājums jau ir pieejams un ir ellīgi grūts)!


Secured By miniOrange