Maija interesantākā spēle: Blood & Truth

Maija interesantākā spēle: Blood & Truth

23. maijs, 2019 • Autors: Genotsiid • 1 komentārs

Varbūt kāds ievēroja, ka Strike.lv neparādījās maija karstāko spēļu raksts. Diemžēl laika un motivācijas trūkuma dēļ tas netika izveidots, tomēr autora genotsiid klusībā visvairāk gaidītais mēneša jaunums ir Blood & Truth. Iespējams, arī citiem šis asa sižeta grāvējs 29. maijā pārdos virtuālās realitātes briļļu komplektu PlayStation VR. Turklāt to izstrādā komanda, kas reiz radīja genotsiid iecienīto atvērtās pasaules sēriju The Getaway (tās vēsture zemāk).

Paniekošanās ar Nintendo Labo VR Kit lika saprast, cik aizraujoša var būt virtuālā realitāte, tāpēc izraisīja vēlmi savās rokās dabūt arī Sony salīdzinoši nedārgo sistēmu. Jebkuram jaunam PSVR komplektam šobrīd tiek līdzi dots tehniskais paraugdemonstrējums, ko sauc VR Worlds. Bieži vien par tā labāko daļu tiek atzīta spēle The London Heist, kur jūs iejūtaties Londonas gangstera ādā, iesaistāties bankas laupīšanā un busiņā bēgat no vajātājiem.

Izmantojot pultis PS Move, ir iespējams, piemēram, vienā rokā turēt pistoli un ar otru ievietot šaujamajā jaunu aptveri. Sarunas laikā var no galda pacelt cigāru un šķiltavas, lai izbaudītu neveselīgas izklaides, pēc tam tabakas izstrādājumu iemest sarunas biedram sejā. Mijiedarbība ar virtuālo pasauli ir pavisam citā līmenī, kad to mēģina caur VR brillēm. Protams, šaušana arī ir nesalīdzināmi saistošāka.

Nu 30 minūšu garais paraugs ir pārtapis par 6–8 stundas ilgo Blood & Truth, kas ir tuvākais “AAA pieredzei”, ko līdz šim esam redzējuši platformai PSVR. Šoreiz tiek piedāvāta arī krietni lielāka brīvība – kaut gan spēle notiek kā uz sliedēm, bieži var izvēlēties konkrētus punktus, uz kuriem ar vienu pogas spiedienu doties. Arī mirkļos, kad ir jāsēž vienā vietā, gandrīz vienmēr ir kaut kas, ko pabakstīt, piemēram, radio automašīnā. Saprotams kompromiss.

Īsi sakot, Blood & Truth ir Holivudas asa sižeta grāvējs, ko var baudīt no galvenā varoņa acīm. Fakts, ka tas notiek Londonā un ka par izstrādi atbild The Getaway radītāji, nozīmē obligātu pirkumu raksta autoram.


Spēļu sērija The Getaway

Londona, opeļi, rasisms un… latvietis?

Droši vien katram no mums patīk kāda spēle, filma vai grāmata, kas tika gandrīz vienbalsīgi kritizēta un kas, objektīvi skatoties, nav sevišķi izdevusies. Manā gadījumā tā ir Team Soho izstrādātā sērija The Getaway vecajai konsolei PlayStation 2.

Tālajā 2002. gadā 5 miljonu britu mārciņu budžets spēlei bija iespaidīgs sasniegums, taču ne tik ievērojams kā fotoreālistiskā īstas pilsētas adaptācija. The Getaway piedāvā tam laikam neredzēti plašus 16 km² Londonas, kā aizņemtajās ielās iesaistīties liela ātruma pakaļdzīšanās atpazīstamās automašīnās un asiņainās apšaudēs gansterfilmu labākajās tradīcijās. Apbrīnojami ir arī izstrādātāju centieni videospēli pielīdzināt kino, no ekrāna aizvācot grafisko lietotāja saskarni un pamācības (tām ir paredzēta instrukciju grāmatiņa kastē). Nav arī tolaik tik raksturīgo aptieciņu – lai atgūtu veselību, jāatspiežas pret sienu un jāatpūšas.

Izklausās lieliski, vai ne? Diemžēl – un daudziem tas nebūs nekāds pārsteigums – praksē liela daļa interesanto ideju nedarbojas sevišķi labi. Oriģinālā veselības atjaunošanas sistēma drīz vien kļūst ārkārtīgi kaitinoša, kad 50. reizi pusminūti jāklausās galvenā varoņa stenēšanā. Londona ir forša, bet ne tad, kad kaut kur jāmēģina aizbraukt, vadoties pēc pagrieziena rādītājiem vien, kas nereti aizved pa vienvirziena ceļiem. Jā, sižeta ainas ir burvīgas, taču kāpēc tās pirmajā reizē nevarētu izlaist? Licencēto auto klāsts ir pieklājīgs, bet aizdomīgs ir Mondeo, A4, «3. sērijas» un «bulku vāģu» trūkums.

Tad vēl jāpiemin neveiklā vadība. Staigājot nevar ar labo analogo sviru grozīt kameru vai tēmēt, darbojas tikai kreisā. Tā kā manuālais režīms ir pārāk lēns un nav nekāda krustiņa vai punkta, jālieto automātiskā tēmēšana, kam ir savs raksturs. Arī tā tomēr netiek līdzi dumjo pretinieku neiespējami ātrajiem refleksiem. Kameras problēmas arī ir regulāra parādība. Šķiet, spēlēt The Getaway ar kaut kādu meistarību ir teju neiespējami, jo liekas, ka viss ir salipināts kopā ar puņķiem.

Arī tad, kad beidzot saprotam, kur jādodas, braukšana bieži ir mokoša. Londonas ielu intensīvā satiksme nozīmē, ka pastāvīgi jāmēģina izspraukties pa vidu divām joslām, izvairoties no visādiem stabiem un sētām. Varētu traukties pa ietvi, slepkavojot gājēju pēc gājēja (kuri parasti paši izskrien uz ceļa), taču tajās ir daudz citu dažādu šķēršļu. Pēdējais, ko The Getaway vēlaties, ir kaut kur ietriekties – divi trīs sitieni ir pietiekami, lai vairums auto paliktu tikpat kā nebraucami un beigās savādi aizdegtos. Nepalīdz arī policija un bandas, kas kā odi pastāvīgi uzbrūk. Atšķirībā no 3. personas skata apšaudēm braukšanā gan ir sasniedzama zināma meistarība.

Ja jau The Getaway ir tāda kaka, kur slēpjas spēles šarms? Nekur citur, kā tās stāstā, tēlos un dialogos. Sižets daudzējādā ziņā atgādina Gaja Ričija (Guy Ritchie) režisētās kriminālfilmas. The Getaway galvenais varonis Mārks Hemonds (Mark Hammond) nokļūst visai neapskaužamā situācijā, kad viņa acu priekšā tiek noslepkavota sieva un nolaupīts dēls. Dzenoties pakaļ pāridarītājiem, kādreizējais noziedznieks drīz vien ir spiests atgriezties pie dzīvesveida, ko bija pametis. Lai atgūtu savu bērnu, nabaga vīrietis dara visu, ko viņam liek, sanaidojot vairākas Londonas bandas citu pret citu. Pabeidzot stāsta pirmo pusi, varam to iziet arī no detektīva Frenka Kārtera (Frank Carter) skatu punkta (vairāk spēļu vajadzētu piedāvāt šādu iespēju).

Saturiski The Getaway ir nepārprotami cienīga vecuma ierobežojuma «18+». Ja kokniju akcentā izrunātie augstākās pakāpes lamuvārdi, asiņainā vardarbība un spīdzināšanas ainas neliekas gana nopietnas lietas, vienā sižeta fragmentā Mārks, uzdodoties par montieri, apšauj veselu policijas iecirkni. Tomēr tas, kādēļ The Getaway nevarētu tikt izdota mūsdienās, neskaitot arhaisko vadību, manuprāt, ir tās politnekorektums.

Tiek nodirsti gan aziāti, gan melnādainie, tāpat pasmejoties par galveno ļaundari, kurš nespēj samierināties ar Londonas multikulturālismu. Nekā šokējoša šeit nav, taču tagad, kad katra diena arvien vairāk sāk atgādināt Orvela redzējumu par nākotni, Sony, baidoties kādu apvainot (kaut tā ir katra paša problēma), diez vai ļautu ko tādu publiski izdot. Žēl, jo sērijas otrā daļa šajā ziņā latiņu paceļ augstāk.

The Getaway: Black Monday iznāca 2004. gadā un ir visādā ziņā krietni pārāka par priekšgājēju. Vairs tik bieži un ilgi nav jāpavada laiks, atpūšoties pret sienu, pagriezienu rādītāji ir padarīti gudrāki, pauzes laikā var apskatīt karti, mašīnas ir izturīgākas, Londona izskatās vēl labāk utt. Diemžēl tā laika kritiķu skatījumā Black Monday bija novecojusi un «tāda pati kā pirmā daļa». Protams, vēl aizvien bija lielas problēmas, kā arī dažas jaunas (kaitinošas lavīšanās sekcijas), tomēr kopumā turpinājums bija daudz spēlējamāks.

Savukārt sižets liekas mūsu platuma grādiem manāmi interesantāks. Kultūra bieži atspoguļo sava laika sabiedrības sāpes, tāpēc nav brīnums, ka Black Monday stāsta galvenais elements ir jaunais austrumeiropiešu kriminālais grupējums, kura džinsos un džemperos tērptos locekļus neuztrauc britu klasisko bandu principi un tradīcijas. Tā priekšgalā ir Viktors Skobels – 90. gadu sākumā no Igaunijas izraidīts krievu uzņēmējs, kuram tagad pieder ietekmīgs koncerns. Spēles galvenie varoņi, kuru šoreiz ir trīs, nepatīkamā veidā iepazīstas ar šī cilvēka varu.

Black Monday varbūt nav pirmās daļas gangsteru stāsta šarma, toties tai ir kāds «latvietis» vārdā Levijs jeb Līvajs Stratovs (Levi Stratov), kurš kopā ar čigāniem zog automašīnas un tālāk tās realizē Austrumeiropas tirgū (laikam nekas, ka stūre ir otrā pusē). Agri spēlē redzama neaizmirsta sižeta aina, kurā šis tips tiek nopratināts. Dzirdam vairākas satriecošas frāzes, piemēram: Ringin’ any bells? – Yes, the big one on the end of my fucking dick! Tas viss ir tik absurdi, ka nevar nesmieties.

Lai gan abām The Getaway daļām stāsts, varoņi un situācijas ir lieliskas katra savā veidā un atšķirīgas, Londona ir tā pati (ja neskaita mazus atjauninājumus). Vēl aizvien ir patīkami atvērt Free Roam režīmu, nozagt kādu Vauxhall un «izmest līkumu» virtuālajā pilsētā. Var apskatīt, piemēram, Bekingemas pili, Bigbenu, Parlamenta ēku un Tauerbridžu.

Jārēķinās gan, ka valdošos parazītus, kuri tur dzīvo, novākt nevar – ārpus stāsta režīma reti kurā ēkā iespējams ieiet. Cik lasīts, izstrādātāji pilsētu atveidoja ļoti ilgi, tādējādi vairākkārt atliekot The Getaway izdošanu un palielinot budžetu. Tā kā tagad detalizētus 3D modeļus var iegūt daudz vieglāk, brīnums, ka vairāk studiju neizmanto šādu iespēju. Labprāt redzētu gangsterspēli Rīgā.

Par spīti solījumiem The Getaway 3. daļu tā arī nekad nesaņēmām (genotsiid 2019. gada piezīme: Blood & Truth reiz bija sērijas nosaukums). Viens tehniskais demo un treileris – tas arī viss. Interesanti, kāds noziedzīgais grupējums būtu centies pārņemt Londonu turpinājumā? Varbūt pakistānieši?

Galu galā The Getaway kā spēle ir visai nebaudāma, taču atsver savus trūkumus ar angļu gangsterfilmas harismu. Tikmēr uzlabotais turpinājums Black Monday ļauj pasmieties par to, kā 2004. gadā britu acīs varēja izskatīties latvieši. Virtuālā Londona vēl aizvien ir īpaša.


Secured By miniOrange