Mērkaķošanās darba laikā

Mērkaķošanās darba laikā

17. jūnijs, 2019 • Autors: genotsiid • 0 komentāri

Dievs svētī kapitālismu! Nav nozīmes, cik lietderīgs ir jūsu darbs un cik daudz laika reāli pavadāt strādājot – galvenais, lai līgumā minētie vai citādi atrunātie pienākumi tiek veikti noteiktajās diennakts stundās. Parasti tas nozīmē, ka deviņos ir jāierodas birojā, tad plkst. sešos jāpamet telpas. Diemžēl bieži gadās, ka visi tobrīd uzdotie pienākumi ir izdarīti un ir jāgaida nākamie, taču prom doties nedrīkst. Atliek vien “laist luni”. Kāpēc gan to nedarīt ar videospēlēm?

Brīdinājums: Ne raksta autors, ne mājaslapas, kurā tas publicēts, uzturētāji neuzņemas atbildību par lasītāja atlaišanu no darba gadījumā, ja tas notiek, iedvesmojoties no šeit minētās informācijas.

Liela daļa satura, kas parādījās Strike.lv vecajā versijā (pirms datubāzes bojāejas) tika radīta garlaicības brīžos, kad lielais, varenais priekšnieks bija devies projām agrāk, lai darītu savas lietas. Tādējādi varēju vismaz sev iestāstīt, ka rakstus netaisu par brīvu. Vakara maiņa zvanu centrā vai stāvēšana aiz letes veikalā ir drošs veids, kā izniekot savu dzīvi, un tikai neliels piemērs situācijām, kas ir kā radītas blakuslietu darīšanai.

Par laimi, profesijas maiņa un beidzot sakarīgi priekšnieki nozīmē, ka vairs nekādas ākstīšanās nav. Ar vienu izņēmumu. Izmantojot laipno iespēju no vietējās Nintendo pārstāvniecības aizņemties Switch spēli Donkey Kong Country: Tropical Freeze, nolēmu atkal uzrakstīt kaut ko līdzīgu Wolfenstein II iespaidiem, taču šoreiz mēģinot spēlēt darba stundu laikā. Ilgi gan bija jāgaida atbilstoši apstākļi – tie parādījās tikai tad, kad atradu vēl vienu iespēju piepelnīties.

Jaunā haltūra liek atcerēties vecos sliktos laikus, tomēr telpu kompleksa pieskatīšana par 2 eiro stundā (protams, ka nelegāli), ar ārkārtīgi zemu nosēdēto stundu pret paveiktā darba attiecību ir gandrīz ideāla citām papildu ienākumu iespējām, kas izpildāmas attālināti, un, jā, arī spēlēm. Gandrīz.

Jau no bērnības mīļais pērtiķis

Pirmā Donkey Kong Country (DKC) daļa, kas tika izdota tālajā 1994. gadā platformai SNES, ir interesanta ar to, ka superdatora ģenerēta 3D grafika tika konvertēta uz divām dimensijām. Rezultāts: līdz tam laikam no mājas spēļu konsolēm neredzēti labs vizuālais sniegums. Arī audio puse ir satriecoša: komponists izspieda maksimumu no skaņas procesora. Vēlāk tika paveikts vēl viens iespaidīgs sasniegums – DKC tika pielāgota pārnēsājamajai konsolei Game Boy Color.

Tieši portatīvā versija bija tā, ar ko jaunais genotsiid iepazina slaveno Nintendo pērtiķi. Ar plati atvērtu muti brīnoties par 160 x 144 pikseļu ekrānā redzamo, es jau tad sapratu, ka acu priekšā ir ļoti labs 2D platformers. Super Mario pamatideja virzīties no kreisās uz labo pusi (ar izņēmumiem) paliek nemainīga, tāpat iespēja uztaisīt power-up, savākt dzīvības un atrast paslēptas zonas, tomēr DKC ir daudz foršāka.

Telpiskums izpaužas ne tikai grafikā, bet arī spēles procesā: plakanu platformu vietā ir mainīga augstuma virsmas un nogāzes, kas vislabāk jūtamas trakajos braucienos ar ogļraktuvju vagoniņu. Noskaņu daudzveidīgajos līmeņos – no pērtiķa necilās būdas līdz pirātu kuģiem – papildina tādi efekti kā lietus un mainīgs dienas laiks, kamēr uztraukumu kāpina, piemēram, liānas, kas šūpojas vējā, kustīgas mucas, kas aizšauj tālu prom, un bīstami pretinieki.

Tomēr nekad neizgāju DKC. Spēle ir ne pa jokam grūta, kad jāmēģina koordinēt precīzs lēciens, izvairīšanās no pieskaršanās lapsenei un ielēkšana kustīgā mucā. To pašu formulu uz SNES turpināja vēl divas daļas, kam krietni vēlāk sekoja Wii spēle Donkey Kong Country Returns.

2010. gada darbs beidzot iepriekš uzzīmēto 3D nomaina pret reāllaikā ģenerētu grafiku trīs dimensijās, taču citādi ļoti neatšķiras no priekšgājējām. Lielākās izmaiņas, kas nāk prātā – vairāk telpisku elementu, piemēram, pīlāri, kas gāžas, un muļķīga kustību vadība paņēmienam, kas tipiskā Wii stilā liek kratīt pulti. Ir pievienotas veselības iedaļas, taču par augsto grūtības pakāpi nav aizmirsts.

Ģimenes jaunākais primāts

Beidzot nonākam pie Tropical Freeze – pagaidām jaunākās DKC daļas, kas pirmoreiz parādījās 2014. gadā uz Nintendo konsoles Wii U. Kā jau daudzi neveiksmīgās platformas darbi, arī šis tika vēlāk izdots uz Switch, tikpat kā bez izmaiņām. Lielākā atšķirība – pacelta izšķirtspēja jeb 1080p uz TV ekrāna. Tomēr īpaši patīkami izskatās 720p 60 kadros sekundē uz Switch displeja. Ne katra konsoles spēle darbojas 1:1 pikseļu attiecībā portatīvajā režīmā, tāpēc Tropical Freeze ar savām spilgtajām krāsām un aso attēlu ir bauda acīm.

Pirmoreiz to ieslēdzu kādā vēlā februāra vakarā, kad man bija haltūra ārzemju studentu pilnā naktsklubā. Pāris stundas gaidot kādas dziedātājas uzstāšanos, nolēmu nosist laiku ar Switch rokās. Pirmie iespaidi: izskatās smuki, visādas jaunas idejas DKC formulā, piemēram, rāpšanās pa zāles apaugušām klintīm, un iepriekšējā sērijas daļā nepieejamie pērtiķi Dixie un Cranky Kong, kuri krietni palīdz pārlēkt pār nāvējošajām aizām un šķēršļiem.

Sākums bija samērā viegls pat ar biežajiem pārtraukumiem, kas ir neizbēgama lieta, ņemot vērā, ka esmu darbā un kaut kas it kā arī ir jādara. Dzīvē tas nozīmē, ka bez apstājas ilgāk par 5 minūtēm paspēlēt nevar, līdz ar to īsta iedziļināšanās notiekošajā nav iespējama. Tas ir pilnīgi pieņemami, ja darbība risinās pa gājieniem, piemēram, tradicionālam JRPG vai SRPG (Fire Emblem utt.), bet DKC prasa ātrus refleksus un lielu uzmanību.

Tropical Freeze ir savas sērijas vārda cienīga un apveltīta ar lielu daudzveidību. Neko sliktu nevar teikt, izņemot mazliet pārāk slideno, jutīgo, neprecīzo vadību – sauciet to, kā vēlaties, bet nejauši nokrist no platformas ir pārāk viegli, vienam mazam uzsitienam pa kreiso analogo sviru iegāžot pērtiķi bezdibenī. Intensīvā koncentrēšanās un ķibeles ar primāta kontroli nozīmēja, ka tovakar pēc vairākkārtējas nāves apstājos pie Tropical Freeze otrās salas sākuma un tālāk nespēlēju.

Mazliet mierīgāk ķērcot

Aptuveni mēnesi vēlāk divreiz nedēļā sāku piestrādāt vietā, ko jau minēju. Salīdzinoši niecīgais reālā darba apjoms bija ideāls, lai dotu Tropical Freeze vēl vienu iespēju. Ar vienu aci skatoties kamerās un ik pa laikam arī kaut ko izdarot, turpināju spēlēt un tiku līdz bosam 4. pasaules beigās, ko tā arī neuzveicu. Tā kā cīņa notiek ūdenī, kas sarežģī mērkaķa vadību vēl vairāk, pēc neskaitāmām nāvēm padevos.

Arī ceļš līdz bosam zivij bija bezdibeņu, brūkošu platformu un citu šķēršļu pilns, kas lika pastāvīgi atsākt no iepriekšējā kontrolpunkta. Jā, nu bija daudz vieglāk koncentrēties nekā iereibušu cilvēku pilnā klubā, taču arī ar 75 % manas uzmanības Tropical Freeze bija par maz. Tās krāsainais, bērniem draudzīgais paskats slēpj visai cietsirdīgu spēli, kas pārbaudīs katra lietotāja 2D platformeru žanra prasmes.

Kādu laiku vēlāk atkal palaidu Tropical Freeze, taču šoreiz sāku no jauna zemākā grūtības pakāpē, ko sauc Funky Mode un kas ir unikāla Switch versijai. Īsi sakot, izvēloties pērtiķi Funky Kong, tiek iedotas 5 veselības iedaļas divu vietā, bet ņemot Donkey Kong – trīs. Ja piecreiz mirstat, līmeni var izlaist, kamēr kolekcionējamie priekšmeti, piemēram, burti KONG, nav katru reizi pēc nāves jāsavāc atkal.

Funky Mode ir ideāla visiem, kuri vēlas izbaudīt Tropical Freeze dīkstāves brīžos, taču padarot spēli maķenīt vieglāku. Žēl, ka nesāku ar to jau uzreiz: noteikti jau sen būtu jaunāko DKC daļu izgājis. Otro reizi spēlējot, atklāju, ka dažiem līmeņiem ir alternatīvā izeja, kas līdz bosam ved pa citu ceļu, pa vidu piedāvājot iet iepriekš neredzētus posmus. Forši.

Secinājumi

Profesijas, kur darbadienās ir jāatsēž noteikts stundu skaits, piedāvā plašas iespējas nosist laiku. Viens no veidiem, kā laist luni, ir videospēles. Savu haltūru laikā uz Switch mēģinot Donkey Kong Country: Tropical Freeze, sapratu, ka krāsainais 2D plaformers ir neiespējami grūts, ja tam nevelta lielāko daļu savas uzmanības. Līdz ar to mierīgā naktsmaiņā, ar atvieglināto grūtības pakāpi Funky Mode Tropical Freeze ir pat visai baudāma. Savukārt darbos, kur pastāvīgi ir kaut kādi apkārtēji traucēkļi, labāk būtu spēlēt ko gājienos balstītu.


Secured By miniOrange