Otrs viedoklis: Erica

Otrs viedoklis: Erica

10. septembris, 2019 • Autors: Genotsiid • 3 komentāri

genotsiid ievadvārdi

Autors Eking jau publicēja savas domas par brīnumdarbu Erica. Paldies viņam par rakstu! Tomēr septembra sākumā mums beidzot tika iedots arī kods (pēc tam, kad Eking jau bija jau nopircis “spēli”). Tiesa gan ne no PR aģentūras, kas Latvijā pārstāv zīmolu PlayStation. Acīmredzot ne Strike, ne arī draugi SideQuest.lv nav preses sarakstā, neskatoties uz agrāk solīto.

Raksts zemāk ir taisīts citai lapai, citai auditorijai (ne spēļu entuziastiem), tāpēc atvainojos, ja teksts liekas pārāk primitīvs. Erica ir sasodīti jocīgs produkts. Brīnos, ka tas vispār tiek reklamēts (negribīgi atzīstu: preses kodi ir daļa no mārketinga). Varbūt kādam tas liekas interesanti, tāpēc publicēju savu necenzēto apskatu arī šeit.

Spēles apskats: Erica

Lai gan tās darbināšanai ir nepieciešama spēļu konsole PlayStation 4, Erica nav gluži videospēle. Runa ir par Sony finansētu interaktīvo filmu. Tā ir pēc žanra trilleris par sievieti ar traumatisku pagātni. Sižeta attīstību nosaka lietotāja izvēles, optimālā gadījumā bakstot telefona ekrānā. Tomēr savādā vadība nav jocīgākā lieta saistībā ar Erica.

Platforma: PlayStation 4
Izstrādātājs: Flavourworks
Izdevējs: Sony Interactive Entertainment (nodrošināja kodu apskatam)
Žanrs: Adventure
Izdošanas datums: 19.08.2019.

Mūsdienu datorspēlēs lietotā 3D grafika nereti izskatās ļoti ticami, vismaz runājot par ainavām un foniem. Cits stāsts ir par cilvēku modeļiem un sejas kustībām: tās līdz galam nepārliecina – neatveido visas dzīvu būtņu nianses (labs piemērs tam ir nesenā The Dark Pictures Anthology: Man of Medan). Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka 8 personu sastādītā studija Flavourworks savam pirmajam interaktīvajam darbam ar nosaukumu Erica ir izvēlējusies filmētu materiālu ar īstiem aktieriem.

Šeit tiek pārstāvēts “spēļu” paveids FMV (Full Motion Video), kas savā aptuveni 30 gadu pastāvēšanas laikā nav guvis īpašu popularitāti. Tā klupšanas akmens ir ierobežotā mijiedarbība ar notiekošo un skaidrās savienojuma vietas starp klipiem – īpaši izteikti 1990. gadu produkcijai, kas vairāk bija kā reklāma datu nesēja CD-ROM ietilpībai nekā spēles. Erica maskē formāta limitus, tiekot pasniegta kā pilnmetrāžas filma ar pastāvīgiem iestarpinājumiem, kas prasa lietotājam kaut ko izdarīt. Turklāt tehniski tā ir viena no labākajām savā žanrā.

Jauns tehniskais standarts FMV spēlēm

Interaktīvās filmas sastāv no daudziem īsiem videoklipiem, kā parādīšanas secību nosaka lietotāja lēmumi. Atkarībā no izvēlēm daļa ainu vienā noskatīšanās reizē nemaz netiek atskaņotas. Tās veido nebūtiski lēmumi, kas tikai nedaudz izmaina, piemēram, dialogus, un pamatīgi sižeta pagriezieni, ietekmējot iznākumu.

Tādi darbojas, piemēram, 2016. gada brīnums Late Shift, un mehānismi tā apakšā ir skaidri saskatāmi. Atskaņošana mēdz ieķerties, šad tad ir asi lēcieni no viena kadra uz nākamo. Tehniskās dabas nepilnības bojā īstuma ilūziju. Turpretī – atšķirībā no sava 3 gadus vecā konkurenta – Erica ir ārkārtīgi plūstoša interaktīvā filma. Ainas gludi pāriet cita citā, radot patiesu iespaidu, ka skatāmies kaut ko veselu, nevis no maziem gabaliem kopā saliktu.

Vienalga, vai izvēlamies atbildi dialogā vai mijiedarbojamies ar kādu priekšmetu filmas pasaulē, viss notiek gludi. Izstrādātāji arī ir darījuši labāko, lai 2D un 3D objekti, ko aiztiekam, ticami iekļautos filmētajos un fotografētajos kadros. Par laimi, Erica nesatur daudzu neciestos pogu spaidīšanas paziņojumus. To vietā bieži tiek pārtraukta skatīšanās un likts lietotājam kaut ko paveikt, piemēram, attaisīt kasti. Tas nozīmē, ka nevis vērojam, kā galvenā varone kaut ko izdara, bet paši iesaistāmies. Neparastā veidā.

Erica izmanto Sony ballīšu spēļu sērijas PlayLink vadību. Proti, vispirms pieslēdzam viedtelefonu kopējam bezvadu tīklam vai pievienojamies konsoles izveidotam Wi-Fi piekļuves punktam (ja tā ar pasauli runā caur Ethernet vadu). Pēc tam bīdām pirkstu pa mobilās ierīces ekrānu, lai virzītu TV redzamo kursoru, vai imitējam kustības, piemēram, atveram atvilktni, zīmējot līniju uz leju. To visu var darīt arī uz standarta pults skārienjutīgā paneļa, taču mazā virsmas platība nopietni sarežģī procesu.

Pastāvīgie rīkojumi lietotājam mijiedarboties nozīmē, ka Erica nevar vērot ar vienu roku popkorna bļodā un glāzi garšīga cukurūdens, kas baro vēzi, otrā. Labākajā gadījumā iespējams bakstīt ekrānā un paralēli dzert tēju. Patiesībā diez vai gribēsiet vienlaikus ēst un “spēlēt”, jo šī nav tipiskā Holivudas filma.

Slimi murgi vai augstā māksla?

Erica stāsta par savādu sievieti Ēriku Meisoni, kura bērnībā redzēja savu tēvu mirstam, acīmredzot noasiņojot no brūces Delfu epsilona simbola formā, kas bija iegrebta vīrieša krūškurvī. Pēc kārtējās murgainās nakts, atceroties traģiskos notikumus, jauniete sava dzīvokļa durvju priekšā ierauga paciņu. Tās saturs – nogriezta cilvēka roka, kā vienā no pirkstiem ir gredzens ar stilizēto grieķu alfabēta burtu. Ērikas drošības labad jaukais seržants Bleiks sievieti nogādā uz psihiatrisko slimnīcu, kur viņa satiek sen neredzētus cilvēkus un atkal ierauga to pašu simbolu…

Uzreiz jāatzīst, ka raksta autors nav kinofilmu eksperts, kurš spētu dziļi analizēt Erica. Tomēr nav jābūt Ditai Rietumai, lai pateiktu, ka dzīvu aktieru sniegums ir nesalīdzināmi pārāks par jebko reāllaika 3D grafikā zīmētu. Poligoni nespētu tik pārliecinoši atveidot plašo emociju klāstu, ko piedāvā Erica. Ir situācijas, kur apšaubām ekrānā redzamo, it īpaši lasot varoņu sejas. Ir jāizvēlas starp dažādām piedāvātajām patiesībām, kam uzticēties. Atšķirīgas izvēles noved pie atšķirīgiem iznākumiem.

Saprast, kuras pareizās, nav viegli, jo Erica reti kas ir viennozīmīgs. Izņēmums gan ir nelāgā noskaņa, kas pastāvīgi jūtama fonā – angliski to vislabāk raksturotu vārdi “creepy AF”. Tāpat valda konstants apmulsums un visuresoši simboli, kas pastāsta ļoti daudz, ja spējat tos saprast. Ja neesat vismaz virspusīgi pazīstami ar slēpto simboliku un pasaules elites skaļi neapspriestajiem hobijiem (brīžos, kad tā nezog resursus pārējiem 99 %), neaiztieciet Erica! Visticamāk, lielāko daļu laika nesapratīsiet, kas notiek.

Daudz kas kļūst skaidrāks, otro reizi skatoties Erica, jo ievērojam nianses, ko iepriekš palaidām garām, taču ir jāizcieš pirmā. Kāds prieks ir skatīties filmu, ja pastāvīgi jāvaicā, kas, pie velna, notiek? Protams, māksla ir atvērta interpretācijai, tomēr recenzijas autora – kurš ir pētījis slepenās brālības, to rituālus un simboliku – labākais skaidrojums ir šāds: filma stāsta par prāta kontroles upuri, kurai salūst iekodētā programma (smalkāks izklāsts pateiktu priekšā pārāk daudz). Sviests, ne? Vai tomēr augstā māksla apgaismotajiem?

Secinājumi

Interaktīvā filma Erica ir tehniski viena no labākajām savā žanrā, piedāvājot neredzēti gludas pārejas starp video ainām. Kaut cik līdzīgu spēlei to padara mijiedarbošanās ar izvēlēm un priekšmetiem pasaulē. Tā gan ir jāveic neierastā veidā – ar viedtālruņa ekrānu. Diemžēl simbolu pārpilnais sižets reti kuram skatītājam būs saprotams, kamēr pastāvīgi neomulīgā noskaņa diez vai kādam radīs baudu. Ja gribas sakarīgāku interaktīvo filmu, kas arī notiek Anglijā, labāk izvēlēties Late Shift.


Secured By miniOrange