Par spēlēto šonedēļ, iespaidi no THE GAME AWARDS ceremonijas un mazliet par dzelžiem.

---

Sveiciens visiem. Tā kā gada nogalē sanāk paspēlēt vairāk tad mēģināšu pāriet uz nedēļas raksta formātu ne tikai nosaukumā, bet arī hronoloģijā 😊. Lai nesanāk pārspīlēti gari raksti.

Šoreiz tātad par iespaidiem no redzētā ikgadējā labāko spēļu apbalvošanas ceremonijā, par to, ko izdevās paspēlēt nedēļas laikā un kādas ir atziņas par šīm spēlēm, kā arī mazliet par sava iespējamā PC upgreida AMD jeb “sarkano” versiju 😊. Pirmkārt jāsaka, ka GAME AWARDS šovs atkal notika klātienē Los Andželosā Microsoft teātrī un tas jau ir forši. Protams, arī pats šovs nelika vilties un vismaz man personīgi divu galveno iemeslu dēļ: 1. Šoreiz tiešām bija daudz jaunu spēļu, “world premiere”, atrādīšana. 2. Dzīvā mūzika gan fantastiskā orķestra, gan pieaicināto dažādas raudzes mūziķu dēļ. Skaidrs, ka dzīvā mūzika manām ausīm jau bija ierakstā, bet Jūs domu sapratāt, tie bija dzīvi mākslinieki un dzīva performance, nekādu studijas ierakstu. Stings, Darrens Korbs ar Imagine Dragons un citi mākslinieki kopā ar speciāli šim pasākumam veidotu orķestri bija patiešām lieliski.

Šoreiz tika demonstrēti diezgan daudz spēļu CGI un gameplay, bet ar tiem jau ir pilns youtube, kā arī Eking ir nopublicējis nozīmīgākos strike.lv portāla aktivitāšu sadaļā. Mani pozitīvi nošokēja Star Wars Eclipse video, kas visdrīzāk neatspoguļo reālo gameplay kvalitāti, bet kas gan to tagad ņemsies apgalvot, kad next-gen faktiski tikai sāk atrādīt savas patiesās spējas, lai gan gads jau apkārt kopš jauno konsoļu iznākšanas. Jebkurā gadījumā Quantic Dream noteikti zina, ko dara, un ceru uz šedevru. Senua`s Saga Hellblade 2 arī pamatīgi aizķēra, jo, šķiet, ka atrādītais tomēr bija gameplay, lai arī pati spēle nesniedz lielu darbību brīvību, tomēr atmosfēra un grafiskais izpildījums raisa pamatīgu interesi. Pirmo daļu izgāju gan tikai ar otro piegājienu, bet beigās biju patīkami pārsteigts, nešaubos, ka otrā daļa būs vēl dinamiskāka, krāšņāka un aizraujošāka.

Forspoken apskatnieki slavē tikai grafikas dēļ, pārējais pagaidām nepārliecina un, ja stāsts nebūs izdevies, tad ir risks, ka spēle nesasniegs cerēto uzmanību. Man gan tieši grafika šķita tāda aizdomīgi neatbilstoša īstam next-gen, īpaši apskatot dažādos tēlus. Detalizācija it kā ir, bet kaut kas man nepatika. Nu pagaidīsim visu kopā un tad jau redzēsim. Grafika jau nav galvenais spēlēs. Ļoti patīkami pārsteidza A Plague Tale: Requiem. Pirmo daļu izspēlēju no A līdz Z ar milzīgu gandarījumu. Emocionāls stāsts, labi veidots gameplay, jā tas ir lineārs, bet šādās spēlēts tam tā jābūt, un otrā daļa lieliski turpina un ir mazliet ir krāšņāka par pirmo. Tad no visa pārējā vel šķita ievērības cienīgs paziņojums no Telltale par The Expanse stāsta pārvēršanu spēlē. Homeworld 3 ieintriģēja, jo esmu spēlējis vecās daļas un man tīri labi patika, cerams ar šodienas PC jaudām un grafiskiem skaistumiem būs cienījama stratēģija. Tad no co-op multiplayer spēlēm ļoti lielu uzmanību raisīja ARC Raiders. Bet iesaku pašiem pārskatīt visas demonstrētās spēles un saprast, kas visvairāk ieintriģēja.

Atsevišķa komentāra vērts, ir Keanu Reeves un Carrie-Anne Moss jeb NEO un TRINITY prezentētā THE MATRIX AWAKENS, kas mani pārsteidza nesagatavotu. Unreal Engine 5 tehniskā demonstrācija ar saukli “atšķiriet video no datorgrafikas” patiešām bija izcila, taču paziņojums, ka varat savās konsolēs jau lejupielādēt šo demo un paši izspēlēt nelielo sižeta daļu un pēc tam brīvi izpētīt visu megapilsētu vispār šokēja. Protams, es jau to izdarīju un atdzīšos, ka brīžiem ir praktiski neiespējami pateikt, kur tiešām ir video un kur jau 3d modeļi. Šis patiešām ir pirmais nopietnais next-gen demo. Arī megapilsēta ir ļaužu un auto pilna, katrs no statistiem-gājējiem ir veidots ar metahuman rīka palīdzību, automašīnu skaits uz ielām beidzot atbilst patiešām lielas pilsētas realitātei. Pilnvērtīgi izmantota Nanite tehnoloģija. Ar šī demo palīdzību iespējams nojaust, kas mūs sagaida nākotnes spēlēs, kad izstrādātāji iemācīsies pilnībā izmantot jaunā dziņa un moderno dzelžu iespējas. Iesaku izmēģināt, jo strādā, labi ne tikai uz PS5 un Series X, bet arī uz S. Zemāk saite uz Digitalfoundry detalizētu šī demo analīzi, ir vērts ieklausīties šajos argumentos.

Par pašām balvām runājot, nebija īpašu pārsteigumu, ja neskaita pašas galvenās balvas nonākšana Džozefa Faresa rokās par spēli It Takes Two, kurš no skatuves pat paspēja vairākas reizes pateikt F vārdu savas runas laikā. Vēl pretendentu sarakstā bija Deathloop, Metroid Dread, Psychonauts 2, Ratchet&Clank: Rift Apart un Resident Evil: Village. No vienas puses, šķiet dīvaini, ka tāda žanra spēle spējusi pārspēt visus AAA šūter, grinder, arcade monstrus, bet no otras puses raugoties, spēle patiešām ir izdevusies un jautra un iesaistoša co-op platformene un pats Džozefs jau no spēles izziņošanas arī ir bijis pietiekami atraktīvs tēls, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību. Tā kā iznākums ir pat diezgan likumsakarīgs.

Tagad nedaudz par savu šīs nedēļas spēlēšanas pieredzi. Nedēļa pagāja FH5 un Halo: Infinite zīmē. Ar Forza viss ir skaidrs, skaists baudījums, vācu aktivitāšu punktus, lai tiktu pie sezonas balvām, turpinu nosacītās misijas, īpaši nesteidzos ar visa izbraukšanu, iziešanu 😊, jo spēles pasaule ir tik skaista, ka brīžiem vienkārši ir jāapstājas kāda kalna galā un jāparotē kamera un jāizbauda. Ar sezonas misijām gan mēdz būt gļuki, jo dažas no tām nemaz nav pieejamas un no foruma saprotu, ka tā ir globāla problēma. Ar jaunāko HALO gan viss nav tik vienkārši. Pirmkārt bija gļuks jau iznākšanas dienā, proti, vienspēlētāja daļu varēju instalēt tikai no spēles iekšējā MENU, bet pēc lejupielādes nekas nenotiek, nestartējas 😊. Pārinstalācija palīdzēja, bet iespaids sabojāts. Tālāk viss kā jau HALO, Master Cheaf atgriežās, bla bla storyline un sākās šaudīšanās. Viss it kā prognozējami un samērā kvalitatīvi, jo prologs notiek iekštelpās. Ārkārtīgi gribēju nokļūt beidzot virszemes atvērtajā pasaulē, ar ko šis HALO pa īstam atšķiras no pārējiem. Un jā, ir atvērtā pasaule un, spriežot pēc kartes arī samērā liela tā būs, kad visi reģioni būs pieejami. Un viss jau būtu kārtībā, ja vien, turpinot spēlēt ilgāk, nesāktu parādīties arī trūkumi. Spēle šķiet pārāk krāsaina, un tas ar laiku atgādina multeni, prasītos pēc mērenākas krāsu paletes. Arī pasaules detalizācija tomēr ir tāda pašķidra, gribētos ko atbilstošāku next-gen (spēlēju uz PC ar max kvalitāti, 1440p izšķirtspējā). Bāc, un auto slīd kā pa ledu, nu tas gan ir neforši, ar fiziku te nav labi. Saprotu, ka visiem glaideriem tas tīri labi der, bet nu braucamrīki pārvietojas vienkārši smieklīgi. Arī tāda nianse, kad vienā no Banished iekarotajiem sargposteņiem izsaucu pelikānu ar auto, tas tiek nosviests tieši uz galvas kājniekam, kurš protam ir pagalam un man vairs nevar cīņā palīdzēt. Lai gan atzīmēšu arī foršās lietas. Ieroči ir pazīstami, ienaidnieki ir pazīstami, bet krietni detalizētāki, daži arī agresīvāki, daži tikpat stulbi. Izglābtie kājnieki smuki salec pie Šefmeistara mašīnā pat veseli seši. Ceru, ka trupinot spēli emocijas uzlabosies, pagaidām jūtas ir dalītas. It kā jā ir foršāk, bet neteikšu, ka galvas tiesu pārāka par 5. daļu. Jā, atvērtā pasaule, lai arī ne pilnvērtīga, tomēr atstāj pozitīvu iespaidu, bet vai ar to pietiek?

Vēl iemēģināju Chorus demo versiju uz PC. Atstāja labu iespaidu, drusku netiku galā ar vadību, spēlējot ar Xbox pulti, bet īsti nepietika laika iedziļināties. Ceru jau drīz atgriezties un izspēlēt līdz galam, tad varbūt būs vairāk emociju. Tā īsti nekam citam šonedēļ gan laika vairs nepietika. PS. Pirms raksta publicēšanas šodien kārtīgi iespēlēju THE Gunk. Lieliska piedzīvojumu platformene, krāsaina pasaule. Spēles mehānika ir pazīstama, bet atmosfēra lieliska un ja patīk tāda multenīga izpētes un neliela action spēle, tad iesaku iemēģināt. Jums nāksies izpētīt vēl neatklātu planētu un atbrīvot to no burbuļojošas masas, ko nāksies iesūkt ar galvenās varones protēzes mehānisko roku. Katrā gadījumā šī ir spēle, kurā ir ielikta izstrādātāju sirds un dvēsele, to var pateikt nekavējoties. Man ļoti patīk.

Nobeigumā par dzelžiem un skatījumu uz sava PC potenciālo upgreidu no AMD iespēju puses. Tā kā uz raksta tapšanas brīdi AMD tikai plāno izlaist procesorus un DDR5 atbalstošu platformu AM5, tad mēģināšu atrast kompromisu, no šodien labākajiem pieejamiem AMD CPU un mātesplates risinājumiem. Atmiņa būs vien jāizvēlas DDR4, bet mēģināsim piemeklēt jaudīgāko ar vismaz 4000 MHz frekvenci. Pēc iepriekšējā raksta iepazinos ar Eking komentārā minēto atzinumu par to, ka vismaz pagaidām DDR5 pieejamie moduļi nesniedz būtiskus ieguvumus ātrdarbībā, jo standartā tiek piedāvāti ar 4800 MHz frekvenci. Nākotnē gan sola ka frekvences sasniegs pat 8000 MHz un varbūt pat vēl vairāk. 2022.gads noteikti nesīs daudz jaunumus atmiņas jomā, jo pieslēdzoties arī AMD, RAM moduļu klāsts noteikti strauji paplašināsies un konkurence darīs savu gan tiecoties uz labāku veiktspēju gan zemākām cenām.

Un proti, interneta plašumos sasmeļos zināšanas par to, ka, ja naudas maks ir biezs, tad jāņem Ryzen 9 5900X, kas pieejams par 549 eiro, savukārt kā makam draudzīgāku kompromisu varētu izvēlēties Ryzen 7 5700G kas pieejams par nieka 374 eiro. Palikšu pie šīm divām izvēlēm, jo nav pamata apšaubīt vairāku nopietnu apskatnieku secinājumus. 9 Ryzen cenas ziņā atbilst iepriekšējā nedēļrakstā pieminētajam i7-12600K. Man ļoti iemīļotā salīdzināšanas lapa Userbenchmark paziņo, ka Ryzens ieņem 11. vietu, bet intel 3. pēc ātruma reitinga. Nav slikti, ja ņemam vērā, ka pirmais ir vien gadu vecāks. Nu ko meklēju Gigabyte mātes plati ar x570 vai B550 chipsetu jo abi ir savietojami ar 5000 sērijas Ryzeniem. Bet kāda ir atšķirība, man kā vidējam geimerim, kuru īpaši neinteresē virstaktēšanas iespējas? Būtībā īpašu atšķirību nav, X ir vecāks, B ir jaunāks, un, kā būtiskākais, tiek minēts VRM dizains, kas ir svarīgāk, ja mēģināsiet virstaktēt procesoru. Tomēr ar skatu nākotnē būtu jāizvēlas svaigākais risinājums. Skaidrs, ka izvēle ir krietni plaša. Meklēju atkal Dateks bodē, un redzu daudz dažādu ražotāju mātesplates un protams atrodamas arī daudz Gigabyte mātes plates cenu amplitūdā no 97 līdz 327 eiro. Intel risinājumā izvēlējos mātesplati 260 eiro vērtībā. Šoreiz mani pilnīgi apmierinātu Gigabyte Aorus Pro AC par 197 eiro, jo vēlos ātrākas RAM atbalstu (5400 MHz) un ir arī iebūvēts Wi-Fi . Salīdzinot ar vecāko brāli Master, kurš ir par 130 eiro dārgāks atšķirības nav ļoti būtiskas. Ir par vienu mazāk M.2 pieslēgvietas, proti, divas. Kā arī atšķirība USB Gen 2 portu skaitā, kas ir vēl nebūtiskāk. Tātad palieku pie lētākā risinājuma. Tā kā mātesplate uztur DDR4 virstaktētu RAM ar max 5400 MHz, tad dodos meklējumos, un varbūt iespējams atrast jau rūpnieciski virstaktētus modeļus.

Pati ātrākā pieejamā Kingston Fury 16GB divu moduļu komplekts ar frekvenci 5133 MHz, bet cena arī ir interesanta – 472 eiro. Tas ir par daudz un meklējam ko lētāku un atrodu G.Skill Ripjaws V ar 4600 MHz par 144 eiro, tas derēs. Nu ko, savelkot visu kopā, jaudīgākais risinājums sanāk 890 eiro vērtībā, varam mazliet ieekonomēt uz CPU rēķina un tad sanāk 715 eiro. Dārgākajā versijā pārsitu iepriekš pieteikto i7 risinājumu par 130 eiro, bet atpalieku no dārgākā i9 risinājuma par 216 eiro. Pagaidām manā sirdī uzvar intel 😊. Bet esmu gatavs komentāros uzklausīt visus argumentus un ieteikumus attiecībā uz citiem AMD risinājumiem.