Apskats: Snack World: The Dungeon Crawl - GOLD

Dienasgrāmatas ieraksti par to, kā Fen centās apskatīt Snack World.

23.Marts 2020 15:23
Fen

Pirmā diena – 24. marts, relatīvi silts, bez nokrišņiem.

Atgriezos mājās no garākās darbadienas nedēļā. No miega pamodināju Nintendo hibrīdkonsoli un ar uzcenotā kontroliera labo sviru izvēlējos no spēļu klāsta Snack World.

Lai arī nelieku lielas cerības, izstrādātājs – Level – 5 – ir zināms kā dažu šedevru autors. Varbūt nebūs tik slikti.

Spēlei startējoties, uzreiz pamanu stūrainus tēlus, zemas izšķirtspējas tekstūras, ausīm liek novīt apnicīga mūzika. Nekas, ir redzēti sliktāki piemēri. Galu galā audiovizuālais noformējums nav saturs. Taču drīz saprotu, ka kļūdos.

Pēc sava varoņa izveides, kas sava lomu spēlēm nepiedodamā opciju trūkuma dēļ varētu arī nebūt, tieku iemests spēles pasaulē. Stāsts, kas robežojas ar neesamību, jau no pirmajiem mirkļiem liek izmantot spēles fast forward opciju. Acīmredzot izstrādātājam stāsts arī nelikās pietiekami interesants, ja tāda ir iebūvēta.

Sadedzināt ar liesmām

Pēc netipiski garas vārdu apmaiņas ar našķu karalistes karali un dažiem citiem jampampiņiem dodos pirmajā piedzīvojumā. Vārds “došanās” tiek lietots pārnestā nozīmē, jo tehniski man nekur nav jādodas, vien jāizvēlas misija un jātur poga, pēc kā atrodos pirmajā spēles zonā.

Komandiere Pelnrušķīte, kas pirmajās ‘misijās’ mani pavada, saka, ka man jādodas slānīt meža iemītnieki. To es arī daru. Lai arī varu grozīt kameru, mans skats uz spēles norisi ir ierobežots izometrijā, kas raksturīga tādām spēlēm kā Diablo III.

Tieku pārsteigts, cik ilgi manis ievadītās komandas pārtulkojās norisē spēlē. Kamēr mans varonis gaida manas komandas, saņemu nepelnītus belzienus no pretiniekiem, kurus atšķirt citu no cita to neizteiksmīgā dizaina dēļ nav iespējams.

Kā izrādās, katram pretiniekam ir savas vājības, tādēļ esmu spiests mainīt ieročus. Labi, ka man jau sākotnēji ir dots zobens un kaujas cirvis. Labi vairs nav tas, ka ieroču maiņas komanda reģistrējas ar vēl lielāku nobīdi kā uzbrukuma komandas. Reizēm šis komandas pat nereģistrējas, un esmu spiests tās atkārtot. Jautri. Vēl jautrāks ir fakts ir tas, ka gandrīz katra pretinieku grupa ir vāja pret sava veida ieroci, pat neskatoties uz to, ka tie ir vieni un tie paši pretinieki.

Nekas. Pabeidzu garlaicīgu un ārkārtīgi lineāru līmeni, pēc kā misija beidzas. Saņemu kaut kādus labumus, kuru nozīme man nav skaidra.

Pēc pirmā līmeņa pretēji savai gribai aizmiegu. Varbūt darbadiena bija par garu, varbūt spēle bija par garlaicīgu. Sieva mani ievīsta segas kokonā.

Otrā diena – 15. aprīlis, relatīvi silts, ārā plosās mēris. Labi, ka man darbs ir no mājām. Varu izmantot brīžus, kad man nekas nav jādara, lai turpinātu apskatīt šo spēli, kuras spēlēšanai man vajadzēja trīs nedēļas, lai saņemtos.

Esmu uzpumpēts, dodos nākamajā misijā. Šī līmeņa dizains ir tieši tikpat neizteiksmīgs. Tā galā nonāku tempļa pakājē. Ar mani sāk runāt spēles jampampiņi, taču, tā kā to teikto izlaižu ar fast forward opciju, man nav ne jausmas, ko viņi no manis grib. Pēc šīs vārdu apmaiņas atgriežos pilsētā un pamanu, ka misiju sarakstā ir parādījusies misija ar uzrakstu “boss”. Beidzot! Kaut kas interesants.

Sākot šo misiju, man ir iespēja izvēlēties vienu no trim minētajiem jampampiņiem par savu komandas biedru. Izvēlos pirmo, kas pagadās, un dodos uzbrukumā.

Tieku nomests turpat, kur beidzās iepriekšējā misija. Dodos augšup pa kāpnēm un nonāku templī, kas varētu būt ģenerēts uz nejaušības principa, bet varbūt arī ne. Šeit princips ir līdzīgs – atkal jāslāna pretinieki, taču, tā kā šeit ir sienas, konstanti esmu spiests grozīt kameru, jo tās leņķis ir tāds, ka aiz visām sienām no viena skatu punkta nav iespējams redzēt.

Kaut kāda iemesla dēļ nonāku bosa kambarī. Boss – Medūza – ar spēlētāju tiek iepazīstināts Borderlands stilā ar palēninātu kameras panēšanu pāri Medūzas aprisēm. Jā, tā ir šāda veida spēle.

Ir labākas spēles, ko spēlēt, klausoties podkāstus

Ņemot vērā telegrafēšanu, kas nepieciešama, lai šajā spēlē kaut ko izdarītu, no pretinieka saņemu vairākus postošus triecienus, jo vienkārši nespēju no tiem izvairīties laikā. Apvienojumā ar to, ka Medūza ir kā sūklis, kas uzsūc visus manus nožēlojamos triecienus ar apbrīnojamu absorbcijas spēju, cīņa velkas.

Kad no Medūzas veselības stabiņa ir palikusi trešdaļa, mans ierobežotais veselības dziru krājums ir beidzies un tieku pārsteigts ar izšķirošu sitienu. Protams, esmu beigts. Mans AI “palīgs” bezjēdzīgi skraida riņķī.

Aizmetu kontrolieri un aizmiegu.

Trešā diena – 19. aprīlis, relatīvi silts, mēris uzņem apgriezienus.

Labi, šodien esmu nolēmis piebeigt nelaimīgo Medūzu. Lai to izdarītu man vajag izmantot sentēvu metodes – graindot. Dodos cauri sākotnējiem līmeņiem vairākas reizes. Lai arī cik kaitinošs šis process nebūtu, esmu piektajā līmenī. Izvēlos resnāko no jampampiņiem un dodos uzbrukumā.

Beidzot uzvaru tārpu veceni ar relatīvi nelielām pūlēm, pēc kā seko kārtējā našķu karalistes garlaicīgo tēlu verbālā caureja.


Pēc šī ieraksta es sapratu, ka es vairs šo spēli nevēlos spēlēt. Tā nav EA vai Bethesda apmēru katastrofa, bet katrs šīs spēles stūris tā vien kliedz par vienaldzību no izstrādātāju puses. Šķiet, šis ir produkts, kas samests kopā tikai ķekša pēc.

Viss, kas veido Snack World, ir neizteiksmīgs un vietām gaužām nepatīkams, ieskaitot spēlētāja tēlu, kura pielāgošanai ir vien pāris opcijas, pasauli, kuru raksturo vien pāris dažādi motīvi, ieskaitot pludmali un džungļus, stāsts, kas varētu arī nebūt, cīņas norisi, kas sastāv no dažu pogu, kuru spiešana tiek reģistrēta ar nokavējumu vai netiek reģistrēta vispār, nospiešanu.

Jēlais humors, kas kvalitātes ziņā ir vēl sliktāks par Borderlands līmeni, ja tam var noticēt, korelācijā ar spēles zemo kvalitāti ir kā spļāviens patērētāja sejā. Snack World ir lēts Level-5 pagātnē izstrādātās 3DS platformai domātās Fantasy World, kas, salīdzinot ar šo spēli, ir daudz labāka pieredze, anēmisks klons.

Ne katrs štrunts ir jāpielāgo citām platformām un jāpārdod par pilnu cenu. Tam bija jāpaliek kā 3DS domātam shovelware priekš maziem bērniem, kuri tāpat no tā neko nesaprot. Nē, pat bērniem īpaši domāto spēļu vidū ir krietni labāki produkti.

Kaut ko tādu varētu sagaidīt no mobilajiem telefoniem domātajām bezmaksas spēlēm, ne produkta, par kuru izstrādātājs grib 50 eiro.

67 skatījumi 0 komenti kudos

Raksta autors

0 Komentāri

Nav pievienots vēl neviens komentārs, bet Tu vari būt pirmais!

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!