Apskats: Mafia: Definitive Edition

Varētu būt labāk.

29.Septembris 2020 19:51
0

Kad biju sīks, vienmēr gribēju pamēģināt Mafia. Nekad vēlme arī nerealizējās, neskatoties uz to, ka biju liels Krustēva franšīzes fans, kā ietvaros arī izspēlēju uz filmu triloģijas pirmo iterāciju balstīto spēli – The Godfather. Atšķirībā no daudziem jo daudziem šī spēle man patika, bet varbūt ne tik ļoti tās stāsta kā pašas norises dēļ. Atvērtā pasaule, iespēja pielāgot un uzlabot savu tēlu, iekarot citu noziedzīgo ģimeņu teritorijas un tā tālāk. Tas bija GTA: San Andreas, ko es vienmēr biju vēlējies, – spēlējama gangsteru drāma, kas norit 20. gs. pirmās puses izskaņā.

Tikai šogad, kad visiem tās īpašniekiem (vismaz Steam platformā) tā tika atjaunināta ar augstākas izšķirtspējas tekstūrām un citiem nosacītiem “uzlabojumiem”, beidzot izmēģināju un piebeidzu Mafia II. Neskatoties uz acīmredzami lielāku kulta statusu, īsti nesapratu, kur ir tās sāls. Tukša un visai neticama, bet atvērta pasaule, kuras nozīme ir rodama tikai, lai mākslīgi palielinātu spēles banālā stāsta piebeigšanai nepieciešamo stundu skaitu.

Lai arī nepielīdzināma savā statusā trešajai franšīzes spēlei, cik saprotu, Mafia II savā ziņā arī ir melnā avs. Pirmā spēle esot labāka, tā man saka.

Ļoti labi! Kā reiz, 2K ir nācis klajā ar franšīzes pirmās iterācijas atsvaidzinātu versiju, kas turklāt būs pieejama par pieejamu cenu. Kas var būt labāks par to.

Zinu, ka Genotsiid jeb, kā viņu vajadzētu saukt tagad, – Genoveve, šo relīzi gaidīja daudz vairāk, taču galu galā spēles kods nonāca manās rokās. Te nu mēs esam.

Kas tas ir?

Mafia: Definitive Edition ir pilnīgi pārtaisīta Mafia franšīzes pirmā spēle. Tās nav tikai augstākas izšķirtspējas tekstūras, vairāk poligonu šur vai tur, bet gan spēles kapitālais remonts. Ja neskaita sižetu, Definitive Edition nesatur ne kripatas no 2002. gada oriģināla.

Ņemot vērā, ka Mafia ir trešās personas šūteris, vienkārši jauna krāsas kārta neietu cauri ar mūsdienu standartiem. Ja var tam ticēt, pēdējo astoņpadsmit gadu laikā daudz kas ir mainījies ne tikai grafikas, bet arī spēļu norises ziņā, kādēļ kaut kas no šī gadsmita sākuma šodien varētu likties arhaisks.

Miers?

Spēles sižets tiek atklāts ar iepriekš renderētu video (jā, zēni un meitenes, tas ir 21. gs), turklāt ne ar kaut kādu Square Enix stila 3D šedevru, bet uz spēles dziņa veidotu montāžu bez būtiskas konsekvences uz turpmāko sižetu. Tam seko pirmā aina, kurā spēles galvenais varonis kādā no “Zudušās Debess” pilsētas bistro uzsāk sarunu ar nepārliecinošā īru akcentā runājošu vīrieti, kas, cik var saprast, ir kaut kāda veida izmeklētājs.

Turpmākajās stundās Tomijs, spēles galvenais varonis, atstāsta veidā izmeklētājam un arī mums izskaidros spēles sižetu. Tik tālu viss ir labi.

Lai arī spēlei ir visai ievērojama izmēra atvērtā pasaule, kas pie visa ir arī visai skaista, spēles norises laikā tai ir triviāla nozīme. Ja neskaita atsevišķus sižeta punktus, Zudusī Debess spēlētājam nekad neatveras, jo visas misijas cita citai seko lineāri bez pārtraukumiem. Nav brīžu, kad Tomijam ir iespēja vienkārši pavizināties pa pilsētu – tam ir atvēlēts atsevišķs spēles režīms, kam sakara ar sižetu nav.

Kā tas izskatās?

Spēle ir skaista, taču darbojas uz problemātiska un slikti optimizēta dziņa, kas spēles pieredzi, traucoties cauri pilsētai lielā ātrumā, padara saraustītu. Tas ir diezgan liels klucis ļoti dzidrā medus mucā. Šī parādība ir novērojama uz iekārtas, kas spēli ataino ar vismaz 70 – 80 kadriem sekundē uz augstākajiem uzstādījumiem, kā arī liela daudzuma spēlētāju datoriem, kas ir ievērojami labāki par manu.

Neskaitot dažas zemākas izšķirtspējas tekstūras, vizuālajai reprezentācijai piesieties nevar. Sejas un tēlu ķermeņu valoda ir animēta ar mo-cap, pasaule ir sīki detalizēta ar dažādu sīku priekšmetu, putekļu un dūmu efektu, kā arī gaismas spēles palīdzību.

Būs asaras.

Izstrādātāji diezgan labi ir diferencējuši skaņu avotus, kādēļ šāvieni un balsis, kas dzirdamas no citas telpas vai ārpuses tik tiešām izklausās tā, kā tiem vajadzētu.

Kapitālais remonts Mafia audiovizuālajai daļai ir izdevies, taču kas notiek ar visu pārējo?

Kā tas liek justies?

Kā jau var noprast, Mafia II stāsts man nelikās visai saistošs – banāls noziedznieka ceļš pretim dziļākai noziedzībai. Ne dziļākas būtības, ne izaugsmes. Spēle sākas nekur un turpat arī beidzas. Vito nevienā brīdī nekļūst par krietnu un taisnīgu mafijas bosu vai tik tiešām ko citu. Pasaule nekļūst labāka vai sliktāka, nesot viņa svaru. Velns, spēles stāsts vienkārši beidzas ar prelūdiju potenciālai trešajai iterācijai.

Pirmā spēle šajā ziņā ir identiska, pat galvenie abu spēļu pavērsieni būtībā ir vienādi. Galvenā varoņa motivācija pievienoties noziedzīgai mafijas ģimenei nekad netiek skaidrota un visu spēli viņš vārtās šajā nenoteiktībā.

Galu galā abi, gan Vito, gan Tomijs, ir noziedznieki noziedzības pēc. Neviens no viņiem neiegūst dziļāku atskārsmi par to, ko viņi dara, par to kas nebūtu novērojama abu nespējā izlēmīgi nospiest ieroča gaili pirmajās abu spēļu stundās.

Pats spēles sižets atrisinās visai lēni un dubļaini. Ņemot vērā, ka spēli var pabeigt aptuveni 8 – 9 stundās un vismaz vienu trešo daļu no šīm stundām pavadām, strebjot no viena triviāla incidenta izrietošas sekas, nepamet sajūta, ka spēle stāv uz vietas vai labākajā gadījumā neciešami velkas.

Būtiska atšķirība gan ir tajā, ka pirmās spēles muļķīgais otrā plāna tēls – Paulijs – ir daudz patīkamāks un harizmātiskāks par otrās spēles šī amata ieņēmēju, un viņa neizbēgamais liktenis man rūpēja mazliet vairāk par Džo bojāeju.

Kukaiņi!

Spēlē ir daudz kukaiņu. Sākot ar nevainīgu problemātisku datora kontrolēto varoņu rīcību, beidzot ar laikā un telpā iesprūdušām sižeta ainām, spēle, šķiet, nepārstāj radīt barību smieklīgām Youtube videokolāžām.

Manuprāt, viens no smieklīgākajiem kukaiņiem ir novērojams misijā, kur Tomijam ir jāuzspridzina mauku māja, bet misijas beigu galā viņš nonāk baznīcā kādas bēru procesijas vidū. Nošaujot pēdējo pretinieku, automātiski sākas sižeta aina, kurā tas pats pretinieks, kuru Tomijs nošāva pirms pussekundes, Tomijam par pārsteigumu pie galvas pieliek ieroci.

Humors.

Otrs kuriozs ir novērojams pēdējā misijā, kur Tomijam ir jāpieveic viens no bijušajiem draugiem. Šaujot pa šo draugu, ik pa laikam ir dzirdami viņa izsaucieni ar aicinājumu Tomijam palīdzēt atkratīties no šāvēja (“Tommy, get this guy off me”). Laikam gan pasīvi agresīvs veids, kā pateikt, lai spēlētājs pārstāj šaut…

Nemaz nesākšu analizēt arī to, ka spēles izstrādātāji, šķiet, nav pazīstami ar Molotova kokteiļa nosaukuma etimoloģiju, ņemot vērā, ka spēlē degvielas bumbas ar Molotova vārdu jau ir pieejamas 1932. gadā – septiņus gadus pirms Molotova-Rībentropa līguma parakstīšanas un PSRS iebrukuma Somijā, un Vjačeslavs Molotovs vēl bija aizņemts ar Holodomora izraisīšanu Ukrainā.

Viss pārējais

Spēles norise ir visai kokaina. Ar tastatūru braukt nav jautri, tam labāk noderēs kādas konsoles kontrolieris – pavisam cita lieta. Šaušana ir primitīva, lai arī pretinieki reaģē atšķirīgi, vadoties pēc tā, kur tiem iešauts. Vertikālā un horizontālā pārvietošanās ir pielīdzināma betona kluča vilkšanai pa asfaltu, ko akcentē arī nelielā nobīde starp ievadītajām komandām un to izpildi ekrānā. Visas misijas pārsvarā ir ļoti gari koridori ar neretu pretinieku izvietojumu viegli paredzamās vietās.

Reizēm ne pa labi, ne pa kreisi.

Lielāko nožēlu izraisa tas, ka izstrādātājs ir acīmredzot pavadījis ļoti daudz laika, lai radītu šo visai ticamo un patīkamo pilsētu, taču praktiski tā ir novirzīta ne tikai otrajā, bet ceturtajā vai pat piektajā plānā, jo spēlētājs nevar pamest misiju, lai dotos to izpētīt, pat, to darot “Free Mode” režīmā, agrāk vai vēlāk jāatskārst, ka tajā nav, ko darīt. Neizcelšos atjautībā, sakot, ka, neskaitot jaunas tapetes, pakešu logus un parketa grīdu, tā būtībā ir tā pati 2002. gadā izdotā spēle.

Kopumā redzams, ka aiz spēles ir liels talants, taču tas tiek izmantots nevietā. Milzīgs potenciāls, rezultāts viduvējs. Šī spēle, visticamāk, vienkārši nogrims vēsturē, ņemot vērā to, ka tā izdota vien mēnesi pirms kaudzes lielu notikumu spēļu pasaulē.

226 skatījumi 2 komenti kudos

Raksta autors

2 Komentāri

1.Oktobris 2020 11:49
genotsiid Redaktors

Kā tev gāja līmenī, kur jāpiedalās autosacīkstēs? Atceros, ka 2002. gada spēlē tas bija pilnīgs murgs.

1.Oktobris 2020 17:50
0

@Genoveve Misija rīmeikā ir visai viegla, tādēļ pieļauju, ka izstrādātājs ir mazliet pielāgojis tās grūtības pakāpi.

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!