Apskats: Sword Art Online: Alicization Lycoris

Alises liķieris

6.Augusts 2020 10:19
Fen

Savos gandrīz 30 gados par spīti tam, ka pirmo datoru un konsoli ieguvu vien tīņu gados, esmu spēlējis ļoti daudz dažādu žanru spēles. Minētā dēļ esmu redzējis daudz, sajutis daudz un rezultātā arī mazliet degradējies līdz cinismam un nicinājumam, ko ne viens vien lasītājs var nojaust, lasot manus apskatus.

Līdzīgas attiecības man ir arī ar japāņu kultūru. Lai arī neesmu gluži tāda līmeņa vecmeistars, kādus nereti var apskatīt interneta joku lapās un forumos, kas veltīti šīs kultūras mīlētāju apsmiešanai, šo to varu pastāstīt arī par japāņu animāciju.

Sword Art Online (SAO) attiecīgo sabiedrības daļu, kad Reki Kavaharas komikss pirmo reizi tika serializēts animācijas seriāla formā 2012. gadā, pārņēma kā vētra. Ideja par virtuālās realitātes ķiveri, kas lietotāju var ievilkt pilnīgi realizētā “četru dimensiju” fantāzijas pasaulē, bija patvērums daudziem, kuri nebija mierā ar īsto pasauli (isekai). Doma, ka kaut kas tāds varētu kādreiz eksistēt, ir fascinējoša, kādēļ arī no tās izrietošais produkts – SAO – savā laikā bija daudzsološs.

Neviens, kurš ar topošo franšīzi bija pazīstams tikai animācijas seriāla līmenī un to uzlūkoja ar “eskeipisma” brillēm, nevarēja paredzēt, līdz kam šī ideja deevolucionēs laika gaitā.

Krūtis, pēcpuses un šaurās biksēs apspīlētas nepilngadīgu meiteņu vulvas, kas sekoja visai naivajām, bet tāpat skatāmajām divām sezonām, man personīgi bija šoks, kas tajā pat laikā bija pelnīts. Lai arī fanu appuišošana jeb tā sauktais “fan service” daudz piezemētā formā ir bijis neatņemams SAO elements jau no sākta gala, tikai sākot ar Gun Gale Online – SAO trešo sezonu –, varēju baudīt ar incestuāliem un citiem parafīliskiem apakštoņiem piesātinātu harēma anime, kā to vienmēr vēlējos. /s

Sword Art Online: Alicization Lycoris (SAOAL), lai arī ko tas nenozīmētu, ir mana pirmā ekspedīcija SOA videospēļu pasaulē, bet tā noteikti nav pirmā šāda veida spēle, ko esmu spēlējis.

Kā jau minēju šo apskatu atverošajā rindkopā, līdz šim esmu spēlējis lielu daudzumu videospēļu, no kurām lielāko daļu veido japāņu lomu spēles (JRPG). Daudzas no tām ir ļoti labas, bet lielākā daļa objektīvi ir sliktas. Diemžēl jāsaka, ka SAOAL ietilpst otrajā sarakstā. Sliktums neizriet ne tikai no tā, ka SAOAL nepiedāvā ne kripatas inovācijas savas norises ziņā, šajā ziņā eksistējot gandrīz vai kā klons Tales of franšīzes spēlēm (turklāt aizņemoties viskaitinošākos šīs franšīzes momentus), bet arī no daudziem citiem elementiem, lielākiem un mazākiem.

Pilnībā ignorējot tehniskās problēmas, kas spēli mocīja pirms relīzes un arī lielā mērā līdz šai dienai, vislielākais mīnuss šai spēlei ir stāsts. Kā jau minēju, SAO franšīze jau kādu laiku skatītājus piesaista galvenokārt ne vairs ar “eskeipisma” fantāziju, bet ar fanu appuišošanu, piedāvājot lielas krūtis un pretrunīgus seksuālus toņus (ecchi). Pārējo laiku franšīze piedāvā tematiku, ko savas nenobriedušās pretenciozitātes (edgy) dēļ mēs varētu sagaidīt trešās klases līmeņa domrakstos.

Minētais nepārtulkojas tikai sižeta trivialitātē, bet arī banālā fantāzijas pasaulē, kādu mēs esam redzējuši simtiem reižu iepriekš, tajā skaitā vairākas reizes arī SAO universa ietvaros. Spēles iedomātā pasaule praktiski ir kopija mūsu pasaulei, tikai tādiem vienumiem kā mērvienības ir piemeklēti citi nosaukumi. Mums ir mūsu zaļās pļavas un meži, mums ir mūsu alas un zirnekļu monstri.

Ja kāds ir lasījis manu Ghost of Tsushima apskatu, tad banāla pasaule nav pasaules gals. Ja spēlē ir vismaz viens cits interesants elements, kas spēli pastāvīgi padara jautru visu laiku, kamēr spēlētājs to spēlē, tad tādi elementi kā garlaicīgs galvenais tēls – SAO galvenais tēls (Kirito) ir viens no aizmirstamākajiem un garlaicīgākajiem, kāds pastāv industrijā, jo ir slimīgs siāmas dvīnis tādiem kulta varoņiem kā Naruto vai Ičigo, kā arī viņa dizains ir pilnīgi neiedvesmojošs – vai neiedvesmojoša spēles pasaule ir otršķirīgi.

Problēma ir tāda, ka arī spēles cīņa nav pārlieku interesanta vai laba. Nav sajūta, ka kāds sitiens vispār sadurtos ar pretinieku, kā arī nav nekāda gandarījuma par paveikto, jo uzvaras tiek panāktas, spaidot vienu pogu. Pārējie uzbrukumi vai funkcijas, kas “noraktas” zem vairāku pogu kombinācijām, vispār nav nepieciešami un cīņu nekādā veidā nepadara vieglāku vai interesantāku. Ievadītās komandas, ņemot vērā, ka spēlēts tiek 60 kadru režīmā, pat labākajos brīžos tiek pārtulkotas ar ievērojamu nobīdi, kādēļ izvairīšanās no pretiniekiem ir mocības.

Pat ja cīņai kāds dziļāks slānis, tad tas tā arī paliks nezināms, jo veids, kādā spēle spēlētāju iepazīstina ar cīņas sistēmu, ir drausmīgs. Visas nianses tiek uzgāztas uz spēlētāja galvas kā atkritumu spainis pirms vienas īsas cīņas spēles sākumā, kādēļ, gaidot ielāpu, kas spēli padarīja mazliet lietojamu, jau tās biju aizmirsis.

Atšķirībā no daudzām PS4 spēlēm, ko esmu apskatījis līdz šim, SAOAL spēlēju uz datora, kādēļ man bija iespēja “izbaudīt” spēli, spēlējot arī ar tastatūru. Salīdzinot ar kontrolieri, uz kuru es biju spiests pāriet, tastatūras ievade ir murgs. Pirms ielāpa spēles kameru nebija iespējams pavērst, nespiežot labo peles klikšķi, lēkt ir “X”, “Esc” neko nedara utt. Šī ir vienspēlētāja spēle savā būtībā, bet tastatūras kontroles iespējas ir vēl sarežģītākas kā lielai daļa MMORPG spēļu, liekot izmežģīt katru plaukstas locītavu.

Spēlē bez galvenās sižeta līnijas ir arī blakus uzdevumi. Tajos, protams, nav ieguldītas nekādas pūles vai doma, jo galvenokārt tie ir tā saucamie “fetch” uzdevumi, kas sastāv no “aizej un [ievieto uzdevumu šeit]”. Ar tiem pēc nelielas cīņas, cenšoties saprast, kur man tieši jāiet – jo spēles kartē nav atzīmes par to, kā sauc atsevišķas vietas, kādēļ uzdevuma aprakstā ietvertais vietas nosaukums bija pilnīgi bezjēdzīgs un nekādā veidā nepalīdzēja – nolēmu savu laiku vispār netērēt.

Atgriežoties pie spēles tehniskajām problēmām, vēlos minēt, ka šī apskata rakstīšanas brīdī būtisks uzlabojums spēles katastrofālajā optimizācijā nav veikts. Ja pirms relīzes spēles pasaules ielāde aizņēma vismaz 3 minūtes, tad šobrīd tās ir pārdesmit sekundes, kas ir vienīgais vērā ņemamais uzlabojums. Kadru skaits, kas raustās kā puņķis uz drāts, ir drausmīgs pilsētās un citos dīvainos brīžos, neskatoties uz to, ka SAOAL izskatās ievērojami sliktāk par spēlēm, kas uz manas sistēmas strādā perfekti. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ spēle patērē starp 5 un 8 GB atmiņas jebkurā brīdī. Ņemot vērā visu līdz šim minēto, es gan neteiktu, ka spēles tehniskais stāvoklis ir tas, kas manu iespaidu par to sabojāja visvairāk.

Kaut kam, kas izskatās kā no iepriekšējās konsoļu paaudzes, nebūtu vajadzīgi 8 GB atmiņas.

Rezumējot domu, spēlei, ļoti labi apzinoties, kas ir SAO, neķēros klāt ar augstām cerībām, kādēļ arī nejutos vīlies, redzot, kas ir tās vēderā. Neskatoties uz visu, es neteiktu, ka spēle ir absolūta izgāšanās, jo tai noteikti ir sava fanu niša, kas, lai arī pati nav diez ko augstās domās par SAOAL, to labprāt spēlēs. Pārējai spēlētāju publikai noteikti jau šobrīd ir pieejamas spēles, tajā skaitā arī pašu Namco Bandai Tales of sērija, kas SAOAL pārspēj vairākkārt visos iedomājamos veidos.

226 skatījumi 0 komenti kudos

Raksta autors

0 Komentāri

Nav pievienots vēl neviens komentārs, bet Tu vari būt pirmais!

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!