Apskats: Watch Dogs 2
Kopīgs laikam ir tikai nosaukums
Tā kā rītdien, 29. oktobrī, tiks izdota jaunākā sērijas Watch Dogs daļa, ko kopš pagājušās sestdienas ar mokām piespiežu sevi uzspēlēt, iedomājos, ka varētu atgādināt, kāpēc man tik ļoti patika iepriekšējā, ar nelieliem labojumiem pārpublicējot senu apskatu. Sākotnēji tas Strike parādījās 2016. gada 16. decembrī.
Apskatītā versija: PC (Uplay)
Pirmā sērijas Watch Dogs daļa pārdošanā parādījās 2014. gada maijā. Tā piedāvā ticamu, dzīvu Čikāgas atveidojumu un drūmu stāstu par atriebību. Spēles atvērtajā pasaulē ir iespējams savā kontrolē pārņemt gandrīz katru pilsētas infrastruktūras elementu un uzzināt katra iedzīvotāja apkaunojošākos noslēpumus. Watch Dogs arī liek aizdomāties par privātumu un to, cik neprātīgi ir nodot atbildību par sevi korporāciju un valdības rokās.
Diemžēl drīz pirms spēles iznākšanas tapa skaidrs, ka tā nav tik ambicioza un tik grafiski iespaidīga, kā bija solīts daudzajos reklāmas materiālos. Arī tās ne sevišķi patīkamais galvenais varonis izpelnījās asu kritiku, kas daudziem lika novērsties no, manuprāt, citādi ļoti labās spēles. Tad nu, lai noskalotu iepriekšējās daļas rūgto pēcgaršu, divarpus gadus vēlāk Ubisoft piedāvā Watch Dogs 2 (turpmāk – WD2), kas ļoti atšķiras no tās priekšgājējas un patiks plašākai auditorijai.
Šoreiz uzmanības lokā ir saulainā pilsēta Sanfrancisko un kolorītais «haktīvistu» grupējums DedSec ar jaunpienācēju Markusu Holoveju (Marcus Holloway) spēlētāja rīcībā. Pierādījis savas spējas datorsistēmu uzlaušanas jomā, melnādainais varonis kopā ar cīņu biedriem sasniegumu atzīmē, kārtīgi piedzeroties. Pēc tam sākas īstais darbs – atklāt publikai korporāciju ļaunos plānus, apturēt dažādas shēmas, kas kaitē sabiedrībai, un darīt visādas muļķības, kas piesaista organizācijai jaunus sekotājus, tādējādi stiprinot tās ietekmi ikdienas notikumos.
Tātad WD2 īgnu vīrieti ar vēlmi atriebties un sauju psihopātu aizstāj ar savdabīgu jauniešu bariņu, kas vēlas izklaidēties un piedevām padarīt pasauli labāku. Katrs no DedSec svarīgākajiem aktīvistiem organizācijā pilda īpašu lomu un ir apveltīts ar savu īpatnējo raksturu. Savukārt galvenais antagonists nodarbojas ar jogu, un viņam – protams! – ir atkritumu maisa frizūra. Izstrādātāji ir pacentušies radīt mūsdienām aktuālus tēlus, aktivitātes un atsauces, kas liekas stilīgas jaunajai digitālo deģenerātu paaudzei (ja DedSec biedri vēl tītu cigaretes, tad vispār būtu trāpīts desmitniekā). Tomēr vispārējās noskaņas maiņa WD2 patiešām piestāv, kaut arī tā padara spēli līdzīgāku sērijai Grand Theft Auto.
Lai gan hakeru mītnēs izvietotos 3D printerus ir iespējams lietot pistoļu, automātu, bišu un citu šaujamieroču drukāšanai, tagad visus uzdevumus var paveikt arī bez letāliem paņēmieniem. Tai vajadzētu būt pašsaprotamai lietai, ņemot vērā DedSec ideju, taču prieks, ka par to nav aizmirsts žanrā, kur slepkavošana ir pamatlieta. Ja arī netīšām sanāk notriekt kādu kājāmgājēju, lielā ātrumā traucoties pa pilsētas ielām, nav nekāda uzspiesta morālā kompasa, kas sodītu.
Pašam mēģinot paveikt gan stāsta, gan brīvprātīgos uzdevumus ar kūpošiem stobriem, drīz vien top skaidrs, ka tā nav sevišķi prātīga un veselīga pieeja, jo Markuss mirst pavisam viegli. Tā kā mērķis parasti ir kaut ko uzhakot vai lejupielādēt, optimālais risinājums bieži ir vajadzīgo paveikt attālināti. Pie vairuma sistēmu vājo punktu ir jāpiekļūst fiziski, tāpēc vairs nepietiek pieslēgties kamerām un ar vienu pogas spiedienu izdarīt nepieciešamo – vai nu pašam ir jāielavās apsargātajās teritorijās, vai arī jāizmanto citi līdzekļi.
Šeit palīgā nāk 3D printerī drukātais radiovadāmais visurgājējs, kas spēj ielīst un uzlēkt vietās, kur cilvēks nevar, kā arī lidojošs drons. Pirmais ļauj fiziski piekļūt sadales kastēm un darbstacijām, Markusam bieži nesperot ne soli bruņotajās zonās. Ir ļoti patīkami pabraukt garām sargiem un aiz viņu muguras lejupielādēt vajadzīgo informāciju. Savukārt drons ļoti noder apvienojumā ar nu jau obligāto «pelēko redzi» apkārtnes izpētei un mīklu, kas tagad tiek projicētas uz sienām, risināšanai. Ar dažiem uzlabojumiem tas spēj arī mest sprāgstvielas, kas ļoti noder, kad kaut kas ir jāiznīcina.
Pirmās Watch Dogs intuitīvā viena taustiņa hakošana ir paplašināta – WD2 vienas funkcijas vietā izvēlnē tiek piedāvātas līdz pat četrām, kamēr īss spiediens iedarbina visbiežāk izmantoto. Apvienojumā ar krasi pārveidoto vadības izkārtojumu pie izmaiņām ir jāpierod, bet ar laiku tās kļūst pašsaprotamas. Piemēram, izvēloties kādu cilvēku, primārā darbība ir datu vai naudas nozagšana, bet ar uzlabojumiem iegūstam arī spēju novērst pretinieka uzmanību, izsaukt policiju vai uzrīdīt mērķim kādu no bandām, kas gandrīz jebkuru apsargātu teritoriju pārvērš par vardarbīgu izrēķināšanos starp dažādiem grupējumiem, ļaujot Markusam pēc mirkļa netraucēti piekļūt kārotajam priekšmetam.
Runājot par vācamajām mantām, kas ir katras atvērtās pasaules tipa spēles neatņemama sastāvdaļa, WD2 kartē ir vesela jūra simbolu, ko notīrīt. Par laimi, nav jākāpj nekādos skatu torņos, lai atklātu mantas un aktivitātes – pietiek vien pabraukt pa kādu no ceļiem, lai tās ekrāna stūrī parādītos cita pēc citas. Ir tik daudz darāmā un vācamā, ka bieži stāsts paliek otrajā plānā. Ir ļoti viegli aizrauties, piemēram, taisot «selfijus» (pašīšus?) ar dažādām ēkām fonā vai piedaloties motociklu un dronu sacīkstēs. Tiek piedāvāts arī iejusties Uber braucēja ādā, lai apmierinātu klientu nereti trakās vēlmes. Garlaicīgi nav.
Tā kā WD2 naudu sakrāt ir grūtāk nekā pirmajā daļā, jo transportlīdzekļi ir kļuvuši dārgāki, beidzot var pirkt drēbes, bet Markuss kautrējas no iedzīvotāju kontiem zagt lielas summas, tāpēc par lielo «piķi» ir jāpacīnās. Naudas maisi, krāsojumi automašīnām un izpētes punkti, kas nepieciešami uzlabojumu iegādei, parasti ir novietoti apsargātās teritorijās. Tāpat priekšmeti mēdz būt uz māju jumtiem. Šķiet, viena no grūtākajām lietām spēlē ir izdomāt, kā uz tiem nokļūt.
Virtuālā pasaule ir izveidota patiešām pārliecinoši, piedāvājot Sanfrancisko tik raksturīgās stāvās ielas, tramvajus, arhitektūru un ievērojamākās vietas. Šeit atrodams gan Zelta vārtu tilts, gan ķīniešu un finanšu rajons, gan tik atpazīstamais Embarkadero ceļš, kas iet gar pilsētas austrumu krastu. WD2 karte ir līdzīga īstajai, kaut daudz mazāka mērogā. Bez pašas pilsētas Sanfrancisko pussalas dienvidos ir atrodama arī Palo Alto un Silīcija ieleja, līča austrumu krastā ir Ouklenda, bet kaut kur pa vidu – Alkatraza.
Pirmās Watch Dogs Čikāga radīja ļoti dzīvas pilsētas ilūziju, pastaigājoties tās centrā, vērojot intensīvo satiksmi un iedzīvotāju aizņemtās dzīves. Kaut gan WD2 ir visādā ziņā pārāka (un daudz citādāka) par savu priekšteci, virtuālās pasaules atveides ziņā tā diemžēl piekāpjas. Vienkārša pastaiga centrā liek domāt, ka ir pastāvīga sestdiena, jo cilvēku un automašīnu ielās ir pārsteidzoši maz. Bez grūtībām ir iespējams traukties maksimālajā ātrumā, haotiski mainīt joslas, šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas un nekur neietriekties. Ir patīkami, ka iedzīvotāji runā savā starpā, apspriež DedSec jaunākās informācijas noplūdes un viņu vidū ir arī mūsdienās tik aktuālie homoseksuāļi un transvestīti, bet tie visi ir ārkārtīgi stulbi.
Mēģinot mierīgi apstāties stāvēšanai ielas malā, nepieskaroties ietvei, no gājējiem saņemam bailīgus bļāvienus un trīsstāvīgu lamuvārdu šalti (WD2 vispār ir pārāk daudz lamāšanās, starp citu). Tāpat nav iespējams lēni izripot no autosalona garāžas, nesaņemot līdzīgu attieksmi. Vēlaties iegriezt kādā pagalmā? Saņemsiet draudīgus skatienus un cilvēkus, kas iet malā tikai tad, kad viņiem brauc virsū, jo taurēšana vajadzīgo rezultātu nenodrošina. Sanfrancisko iedzīvotāji vispār ir ļoti nikni, neskatoties uz lieliskajiem laikapstākļiem. Vienā no uzdevumiem, kur tiek prasīts iznīcināt kādas bandas narkotiku kravu, sarga priekšā ar attālināti kontrolētu pacēlāju iegāzu vienu no kastēm okeānā, viņam tikai neizpratnē blisinot acis.
Ir vērts pieminēt WD2 transportlīdzekļu klāstu, kas lielākoties ir pārceļojis pa taisno no pirmās spēles. Ir pievienots vien aptuveni ducis jaunu braucamo. Galvenā atšķirība ir tā, ka auto tagad liekas daudz vieglāki svarā. Tas nozīmē, ka var precīzāk veikt pārgalvīgus manevrus, apstāšanās ceļš ir īsāks un sadursmes vairs nav tik sāpīgas. Arī bremzēšana ar dzinēju ir daudz spēcīgāka, spēkratiem veikli zaudējot savu ātrumu. Ir ļoti patīkami pasūtīt braucamo spēles lietotnē Car on Demand kādā no raibajiem krāsojumiem (mazāk jautri ir skriet pēc tā 200 metrus), un «rullēt» ir bauda, klausoties kādu no 6 radio stacijām vai savus atskaņošanas sarakstus.
Ja to neatslēdz, WD2 daudzspēlētāju režīms ir integrēts spēles pasaulē, kas nozīmē, ka jebkurā brīdī varat tikt pēkšņi iztraucēts, kad jūs kāds mēģina uzhakot vai arī pievienot savai komandai 2 cilvēku saspēlei. Uzdevumi vairāk vai mazāk ir tādi paši kā tie, kas sastopami vienspēlētāja režīmā, taču bez sižeta elementiem. Atgriežas arī Online Invasions, kur jāmēģina nozagt pretinieka dati, kamēr viņš jūs cenšas atrast un neitralizēt. Šo spēles veidu daudz interesantāku padara drona izmantošana un iespēja radīt haosu ielās, attālināti kontrolējot transportlīdzekļus.
Ir pievienots arī tiešsaistes režīms Bounty Hunter. Tajā lietotājs, kurš saceļ pārāk lielas nekārtības, tiek pasludināts par meklētu noziedznieku. Policija un līdz 3 citi cilvēki internetā tad cenšas viņu nomedīt, kamēr tas mēģina aizbēgt vai neitralizēt savus vajātājus. Ja negribas nekādus pārsteigumus, daudzspēlētāju iespējas var palaist arī manuāli.
Kopumā Watch Dogs 2 ir ļoti aktuāla atvērtās pasaules tipa spēle, kas krietni atšķiras no iepriekšējās sērijas daļas, par kuru tā vairumā lietu ir pārāka. Jaunās radiovadāmās mantiņas paver interesantas iespējas, un hakošana ir padziļināta. Prieks, ka tagad var paveikt uzdevumus, nevienu nenogalinot. Nozīmīgākais trūkums ir pasaules iemītnieku stulbums un ne tik pārliecinoša dzīvas pilsētas ilūzija. Neapšaubāmi spēle ir ieteicama katram žanra piekritējam un tiem, kuri vēlas produktu ar milzīgu daudzumu izklaides iespēju.