Kad 7 cilvēku komanda ar maziem līdzekļiem cenšas atgriezties vecajos labajos laikos...

---

Autosacīkšu sērijas Burnout pirmā daļa veikalos parādījās tālajā 2001. gadā un pārsteidza pasauli, apvienojot pagājušā gadsimta spēļu automātu tipa braukšanu (Checkpoint!) ar tolaik neredzēti iespaidīgām avārijām. Galvenā ideja ir veikt riskantus manevrus, lai piepildītu stabiņu Boost. Kad tas izdarīts, turot nitro pogu nospiestu, var vienā piegājienā iztukšot krājumus un dabūt jaunu Boost devu, ja gana bīstami brauc – paņēmiens Burnout.

Atceros, ka aizraujošo žanra racing darbu spēlēju kopā ar fenfen uz konsoles GameCube. Bija jautri, taču ne pietiekami, lai vēlāk Burnout vietējā veikalā nesamainītu pret kaut ko citu. Izmēģinot to vēlreiz (šoreiz caur Xbox emulatoru uz savas modificētās Xbox 360), biju pārsteigts, cik labi atmiņā ir palikušas nedaudzās, taču atšķirīgās trases un ka spēle nav nemaz tik slikta pat šodien. Mērķis bija pārliecināties, ka neskatos uz pirmo Burnout ar rozā brillēm.

Paņēmiens Burnout ir pārsaukts par Heatwave, bet pārējais nemainās

Spēles turpinājumu Point of Impact esmu mēģinājis samērā nedaudz, taču tas ir labāks visās jomās. Burnout 2 arī pasauli iepazīstināja ar Crash – režīmu, kur speciāli jāsasit pēc iespējas vairāk transportlīdzekļu, iebraucot krustojumā un vērojot ķēdes reakciju. Dumjā, bet izklaidējošā izprieca turpmākajās sērijas daļās kļuva krietni nozīmīgāka. Ar Point of Impact noslēdzās Burnout kā tīri sacīkšu spēļu ēra.

Pēc agrākā izdevēja Acclaim bankrota sērija nonāca Electronic Arts rokās. 2004. gadā veikalos parādījās pirmie sadarbības augļi – Burnout 3: Takedown. Krietni palielinātais budžets nozīmēja licenzētu mūziku un daudz vairāk satura. Tomēr vislielākā atšķirība bija spēles procesā: turpmāk vienlīdz svarīgi ar sacenšanos par vietu uz pjedestāla bija likt pretiniekiem avarēt – paņēmiens Takedown. Spēlēju kā apsēsts uz savas PS2 Slim, vēlāk izmēģinot arī visas pārējās Burnout.

3. daļa bija tik nozīmīga, ka iedvesmoja daudzus pakaļdarinājumus un jūtami mainīja sēriju Need For Speed. Turpinājums Revenge vēl nedaudz modificēja formulu, bet netika tik pozitīvi uzņemts. Manuprāt, Burnout zelta laiki gan beidzās ar atvērtās pasaules brīnuma Paradise izlaišanu. Izskatās, ka neesmu vienīgais ar tādu viedokli.

Atdzīvināt mironi, pavirši

Lēcieni ir baisi – auto pēc piezemēšanās mēdz strauji pagriezties pa labi vai kreisi

Neesot apmierināti ar EA izvēlēto virzienu, pāris Burnout radītāji un kripatiņa citu senu darbinieku aizgāja no studijas Criterion Games, lai 2014. gadā uztaisītu paši savējo, ko sauc par Three Fields Entertainment. Pēc pāris mazāku spēļu izveidošanas – tai skaitā Crash Mode veltītās Danger Zone 1 un 2 – izstrādātāji nu piedāvā Burnout 3: Takedown garīgo turpinājumu Dangerous Driving. Labais, vai ne?

Pacietos ar spēles iegādi, jo gribēju fizisko versiju, ko nekur Latvijā nevarēja dabūt pat pusotru nedēļu pēc izdošanas. Patīkama dāvana nedaudz dārgākajam diskam ir par brīvu iekļautā Danger Zone 2. Pirmoreiz redzu ko tādu un gribētu, lai visi tā dara – bonuss nav kods lejupielādei. Tā vietā, ieliekot disku konsolē, PS4 izvēlnē parādās divi instalatori. Tas nozīmē, ka, pārdodot savu eksemplāru, nākamais pircējs neko nezaudēs. Un no sava diska pavisam noteikti atbrīvošos.

Ir iemesls, kāpēc stāstīju par Burnout vēsturi un savu lielo pieredzi ar to. Nē, neesmu pats radījis nevienu spēli vai piedalījies kādas tapšanā. Nē, nenodiršu nabaga Dangerous Driving izstrādātājus, kas ir nieka 7 cilvēku komanda, bet viņu darbs man izskatās pēc sūdīga pakaļdarinājuma. Pārsvarā mobilajiem tālruņiem paredzētā sērija Asphalt jeb Burnout atgremojums ar free-to-pay elementiem ir kaut kas vienā līmenī, taču nemaksā € 25. Apzinos, ka studija ir maza un ka no sākotnējās komandas ir palikuši vien daži cilvēki, bet rezultāts ir jebkurā gadījumā vājāks par jebkuru iepriekšējo ar tās galvenajiem darbiniekiem saistīto produktu.

Arvien biežāka parādība vēlāk spēlē

Automašīnu fizika Dangerous Driving atgādina kartona kasti uz riteņiem (vai drīzāk magnētiem). Ārkārtīgi viegla stūrēšana satiekas ar neiespējami labu saķeri. Kad parādās kāds asāks līkums, protams, ir jāpiespiež bremze un jādrifto. Diemžēl sānslīdes ir grūti nosaukt par kontrolētām, liekot pastāvīgi berzties pret visuresošajām margām. Turklāt pierasti gludās rīvēšanās vietā ir tāda kā ķeršanās robos, kas ir ārkārtīgi mulsinoša. Tas viss ir kombinācijā ar bezgalīgu skaitu tehnisku problēmu, it īpaši tuneļos. Nekad nav bijis tik slikti.

Pat Burnout 1 ir labāka

Dangerous Driving ir tikai divas interesantas idejas. Pirmā: izbraucot cauri tuneļiem, var nokļūt no vienas vides uz citu, kas reizēm atgādina ceļošanu no viena gadalaika uz citu, pavisam mainoties apkārtnei un klimatam. Otrā: režīmos ar vairākiem apļiem trasēs parādās arvien vairāk lūžņu no agrākām avārijām. Diemžēl tuneļi nozīmē neciešamu attēla raustīšanos un risku momentāni zaudēt, ja avarējat, kad kā policists dzenaties pakaļ noziedzniekiem, lēni dauzot nost iedaļas no viņu veselības stabiņa. Savukārt sasistie auto var būt kā skabarga pakaļā, padarot spēli neadekvāti grūtu, tajos pastāvīgi triecoties.

Burnout vienmēr ir cietusi no gumijas bantes efekta, kad nekādi nevar atrauties no pretiniekiem. Dangerous Driving algoritms ir pilnīgi nesaprotams, strādājot nekonsekventi. Vienīgais, ko esmu uztvēris: ja spēlētājs neizmanto nitro, to nedara arī mākslīgais intelekts... jeb – drīzāk – mākslīgais idiots. Pārējie auto bieži šaudās apkārt zigzagā kā pinbola bumbas, reizēm "palidojot" garām ar, šķiet, divreiz lielāku ātrumu un nepakļaujoties nekādiem fizikas likumiem. Kartona kastes cienīgais svars gan nozīmē, ka uztaisīt Takedown neprasa nekādu piepūli.

Daži satelīti ir interesantākais, ko trasēs redzēsiet

Acis man atvērās, šodien uzspēlējot pirmo Burnout. Arī tur braukšana neliekas lieliska, taču pretinieki pārvietojas ticami, tāpat arī pārējie satiksmes dalībnieki. Piemēram, furgoni nevis žagojoties veic līkumus, bet gan gludi. Satiksme ne tikai mirkšķina tālās gaismas, kad traucaties braukšanai pretējā virzienā, bet griežas malā, lai nesadurtos ar spēlētāja auto. Un, kad gadās avarēt – tīri paša vainas dēļ, nevis tāpēc, ka neredzējāt, kas aiz stūra –, rezultāti izskatās daudz tuvāki dzīvei. Runa ir par 2001. gada spēli!

Dangerous Driving arī aizmirstiet par labām trasēm! Te gandrīz visi ceļi ir slapji (pat tuksnesī) un ar divām joslām katrā virzienā. Nekādu luksoforu, nekādu krustojumu. Fonā ir tikai neizteiksmīgas (kaut glītas) dabas ainavas, uz ko jāskatās pārāk ilgi – pilnīgi aizmirstami. Retu reizi ir redzama kāda māja, bāka vai benzīntanks, bet nekas pat ciematam līdzīgs. Vai tiešām arhitektūra prasa tik daudz resursu? Kur ir palikušas pilsētas?

Katram mākonim – sūdraba maliņa

Vai ir maz kas labs, ko pateikt par Dangerous Driving? Ir. Tā izskatās glīti, it īpaši ņemot vērā izstrādātāju komandas izmēru. Kad pierod pie neveiklās vadības, tehniskajām ķibelēm, dīvainajiem pretiniekiem un spēles procesa īpatnībām, šad tad braukšana un grūstīšanās ir tīri jautra. Režīmu arī netrūkst, lai gan tikt cauri karjerai ir pamatīgs pārbaudījums pacietībai. Pabeidzot sacīksti, uzstādītais rezultāts tiek salīdzināts ar citiem cilvēkiem pasaulē tabulas formā. Ar to labais tikpat kā beidzas.

Izvēlnes atgādina Burnout 3: Takedown un Legends, kvalitāte gan ne

Jūsu baudījumu lielā mērā noteiks tas, vai konsoļu gadījumā spēlēsiet uz Pro vai X modeļa. Lai iegūtu 60 kadrus sekundē – pašsaprotama lieta šim žanram –, ar kastes bāzes modeli nepietiek – vajag dārgo. Piemēram, uz standarta PS4 Dangerous Driving strādā ar tikai 30 FPS, turklāt ar pastāvīgu rīstīšanos – drausmīgi. Ja vēlaties savām sacīkstēm muzikālo pavadījumu, izvēlnē tiek piedāvāts pieslēgties ar Spotify Premium kontu, citādi jāklausās klusumā (izņēmums: viena dziesma izvēlnē).

Jā, licenzēt mūziku ir dārgi, taču gan jau kaut kādas labas vietējās grupas, kurām tā vien vajag pasaules uzmanību, par lētu samaksu varēja iekļaut. Spotify ir uzņēmums, kas čakarē industriju un tirgu, ne velna nemaksājot izpildītājiem. Kura normāla firma strādā bez peļņas? Labi, ka pakalpojumam vēl pagaidām ir kaut kādi konkurenti, neļaujot tam kļūt par monopolu. Principa pēc vairs to nelietoju. Konsolē iekļautais mediju atskaņotājs vismaz man izglāba situāciju.

Mūzika nav vienīgā lieta, kas Dangerous Driving trūkst. Šobrīd nepastāv arī nekādu iespēju spēlēt kopā – ne uz viena ekrāna, ne padodot pulti, ne tiešsaistē. Crash Mode arī neietilpst komplektā, ja vien jums nav fiziskā versija ar Danger Zone 2 dāvanā. Diemžēl Dangerous Driving liekas kā kārtējais nepabeigtais produkts, par ko tiek iekasēta nauda tagad, ar cerību, ka viss tiks salabots ar atjauninājumiem. Ir grūti sagaidīt brīnumus no tik maza izstrādātāja, bet tāpat arī tik milzīgu soli atpakaļ salīdzinājumā ar tā agrākajiem darbiem.

Spēle pirkta par saviem līdzekļiem šeit.