Domas par 2012. gada atvērtās pasaules tipa grāvēju un iespaidi, pie tā atgriežoties uzlabotajā versijā.

---

Kas kopīgs Dishonored, The Witcher, Mass Effect, The Elder Scrolls un Dragon Age? Tās ir sarežģītas un aizņem sasodīti daudz laika, tāpēc izvairos no tāda tipa spēlēm. Dodu priekšroku dažos vakaros pabeidzamiem piedzīvojumiem. Sērija Assassin's Creed ir izņēmums, jo vienu no tās daļām pat esmu pabeidzis.

Tā nebija mana izvēle, taču pirms dažiem gadiem, iegādājoties konsoli Nintendo Wii U (lietotu), dāvanā saņēmu pazīstamā Ubisoft slepkavas simulatora disku. Par spīti intereses trūkumam kādā jaukā vasaras dienā apgūlos dīvānā, paņēmu rokās iekārtas neparasto pulti un, skatoties tās ekrānā, iesāku Assassin's Creed III (AC3). Sev par brīnumu 15 stundas garo darbu pat izbaudīju un izgāju.

Tas, kas man patika visvairāk, bija nevis zagšanās krūmos, pretinieku pievilināšana ar svilpienu un klusa noslepkavošana, bet gan AC3 attēlotā ēra un vieta. 18. gs. Amerika ir interesants vēstures posms, kad plašās teritorijas pamatiedzīvotājus un nēģerus apspieda baltais cilvēks, vienlaikus liekot tiesiskos pamatus valstij, kas 200 gadus vēlāk bija sapņu zeme daudziem (parazīti gan parūpējās, lai ilgi tas tā neturpinātos). Īpaši atmiņā palika sākuma aina teātrī un futbola arēna spēles versijā par reālo dzīvi (vēsturiskie notikumi šeit ir simulācija).

[caption id="attachment_538" align="alignnone" width="700"] Atmiņā paliekoša vieta spēles sākumā[/caption]

Jā, pretrunīgs viedoklis, bet neiebildu pret retajām reizēm, kad AC3 sanāca pabūt ārpus sistēmas Animus. Alā meklēt baterijas nebija pārāk jautri, taču atgriešanās mūsdienās bija kā deva svaiga gaisa. Stāsts ar savām slepeno brālību sazvērestībām, pasaules galu (vai atceraties 2012. gadu?) un ļauno korporāciju tomēr īpašu iespaidu neatstāja. Savukārt kā galvassāpju izraisītāju atminos cīņas, kur jākomandē savs mazais karaspēks. AC3 arī pastāvīgi ir tendence spēlētājam vienlaikus uzgrūst pārāk daudz informācijas (pamācības, uzdevumu īpašie nosacījumi utt.).

Kopumā domāju, ka ir vērts vismaz izmēģināt šo Assassin's Creed daļu. Nevaru to salīdzināt ar jaunākiem vai vecākiem sērijas darbiem, jo neviens no tiem mani ilgāk par stundu nav aizrāvis. Tomēr iemesls šim rakstam ir marta beigās izdotā atjauninātā versija.

Domas par AC3 Remastered

Manuprāt, labākās ziņas par Remastered ir Switch versija. Dotu priekšroku tai. Diemžēl portatīvais variants iznāks tikai maijā, tāpēc iztiku ar PS4. Īsi sakot, ir apgrieztas dažas ainas un šis tas pielabots, taču lielas starpības spēlēšanas ziņā nav. Kaut ko līdzīgu jau piedāvāja The Ezio Collection. Toties grafiski ir izdarīts daudz, un PC versijas 17 GB ir pieauguši līdz 65 uz Sony konsoles.

[caption id="attachment_539" align="alignnone" width="700"] PC versija[/caption] [caption id="attachment_540" align="alignnone" width="700"] Tā pati aina Remastered uz PS4[/caption]

Pirmajā brīdī gan Windows versija uz maksimālajiem iestatījumiem nemaz tik atšķirīgi neizskatās. Varoņu modeļi man kaut kādā ziņā pat patīk labāk 2012. gada oriģinālā (nemaz nerunājot par 60 kadriem sekundē). Izmaiņas ir tajā, kā viss tiek zīmēts: tagad tiek ņemtas vērā materiālu fiziskās īpašības, tāpēc apgaismojums ir daudz ticamāks. Atbilstoši 4K ekrānu ērai ir uzpucētas raupjās vietas (piemēram, vairs nemanīju sešstūrainus roku pirkstus un izsmērētas tekstūras). Kopā ar normāliem atspīdumiem ūdenī (kāpēc to nebija iepriekš?) AC3 Remastered izskatās krietni modernāk, taču tik un tā ne pēc šīs konsoļu paaudzes spēles.

Diemžēl 40 GB pieaugums datu apjomā un visai augstā € 40 standartcena nav atrisinājusi tehniskās problēmas. Atvērtās pasaules spēļu novirziens ir bēdīgi slavens ar "gļukiem", un pēc 7 gadiem kaut kā tie parādās arī Remastered. Izņemot gadījumus, kad sabiedrotais kaut kur iesprūst, par laimi, nekā nopietna nav. Piemēram, cilvēki mēdz no gaisa iekrist krēslā un sniega kārtā bieži manāmi lieli trijstūra formas caurumi (sk. attēlu zemāk). Savādi ko tādu redzēt remāsterā.

[caption id="attachment_546" align="alignnone" width="700"] Ievērojiet trijstūra formas caurumu sniegā![/caption]

Neskaitot pamata spēli, AC3 Remastered iekļauj arī galeriju ar reklāmas klipiem un dizaineru skicēm, papildinājumu The Tyranny of King Washington un AC3: Liberation, kas ir pats lielākais bonuss un kas pelnījis atsevišķu nodaļu raksta beigās. Interesanti, cik daudz gigabaitus ietaupītu, ja sadaļā Extra Content nebūtu visādu treileru?

AC3: Liberation un secinājumi

Komplekts satur arī sākotnēji Sony portatīvajai konsolei PlayStation Vita izdotās daļas Liberation uzlaboto versiju. Tas, ka spēlei ir bijis daudz mazāks budžets nekā AC3, ir skaidrs no pirmajām minūtēm. Zemais poligonu skaits un prastās sižeta ainas ir visskaidrākā pazīme, kā arī salīdzinoši nelielais cilvēku daudzums Ņūorleānas ielās. Liberation ir jūtami vienkāršāka Assassin's Creed daļa, taču tas nebūt nav slikti.

[caption id="attachment_541" align="alignnone" width="700"] PS Vita paredzētā Liberation uz lielā ekrāna[/caption]

Netiek stiepta gumija – ainas ir īsas, stāsts nav pārlieku sarežģīts un uzdevumi ir ātri paveicami. Atsvaidzinoša pārmaiņa no AC3. Turklāt sieviešu dzimuma galvenā varone piedāvā jaunus spēles procesa elementus, piemēram, pārģērbšanos un vīriešu savaldzināšanu, lai tiktu vietās, kur parasti būtu jāpārrāpjas pāri sētai vai kāds jānoslepkavo. 35 minūtēs jau sasniedzu 10 % kopējo sinhronizāciju. Te atkal žēl, ka Switch versija vēl nav nopērkama: 9 stundās pabeidzama Assassin's Creed varētu būt ideāla spēlēšanai ārpus mājām.

Kopumā domāju, ka Remastered ir vērts izmēģināt, ja neesat pazīstami ar AC3 un Liberation, taču ne par uzlabotā izdevuma pilno cenu. Par divdesmitnieku var ņemt. Liekas savādi, ka jālejupielādē 65 GB un ka tehniskās problēmas pastāv vēl aizvien, 7 gadus pēc oriģināla izdošanas. Ja vēlaties redzēt, kā AC3 Remastered izskatās kustībā, noteikti noskatieties Strike veidoto video:

Par iespēju uzspēlēt pateicamies Gamestar.