Reizēm ir patīkami atpūsties no mūsdienu sarežģītajām spēlēm un atgriezties senākos, vienkāršākos laikos, paralēli nodarbinot prātu ar kādu interesantu pārraidi skaņas formātā.

---

Sarežģītas sistēmas un mehānismi, gari stāsti, milzīgas pasaules – mūsdienu ievērojamākās videospēles piedāvā ļoti daudz. Vienlaikus tās arī prasa pamatīgu apjomu lietotāja uzmanības, laika un enerģijas. Šie ilgus gadus izstrādātie produkti labi atspoguļo dzīvi 21. gadsimtā – pārāk daudz informācijas, pārāk daudz darāmā, pārāk daudz stresoru. Lielās videospēles ir vēl viena lieta, kas cīnās par pastāvīgi aizņemto un nogurušo cilvēku brīvo laiku.

Vienai tādai veltot pusstundu dienā, ir sajūta, ka sperts tikai neliels solis kopējā piedzīvojumā. Turklāt iesākot 15 un vairāk stundas garu, sarežģītu videospēli, tad to pametot pusratā citu prioritāšu dēļ, vēlāk ir grūti atgriezties. Spiešana uz New Game galvenajā izvēlnē ir vienīgais loģiskais risinājums. Protams, pastāv izņēmumi, taču galu galā šis hobijs ir tikai veids, kā nosist laiku.

Gribētu teikt “veids, kā atpūsties”, bet, godīgi sakot, grafiski un finansiāli iespaidīgajiem € 60 brīvo resursu melnajiem caurumiem bieži ir pretējs efekts. Tie ir kā vēl viens darbs, taču bez taustāma atalgojuma. Acīmredzot izdevējiem baidoties par maģisko skaitli piedāvāt pārāk maz satura, vienas un tās pašas idejas tiek izstieptas un izretinātas līdz 15 un vairāk stundām, šķiežot lietotāja laiku. Atmiņā paliekošākais šī gada piemērs tam ir Days Gone.

Sky Force tās pirmsākumos

Glābiņš bezjēdzībai ir podkāsti. Ja nezināt, tie ir kā radiopārraides, taču internetā. Pieejami jebkurā laikā un par gandrīz jebkuru tēmu. Podkāsti ir iespēja izglītoties – klausīties informāciju par pasaules aktualitātēm (spēļu jomā labs piemērs ir Giant Bombcast), saņemt alternatīvo mediju viedokļus par nedēļas ziņām vai dzirdēt interesantus dzīvesstāstus no slaveniem cilvēkiem (piemēram, Joe Rogan Experience).

Diemžēl pat primitīvas videospēles apgrūtina informācijas uztveršanu, ja tās ik pēc dažām minūtēm rāda kārtējo dialogu vai sižeta ainu (prātā nāk Marvel Ultimate Alliance 3). Par laimi, € 60 produkti nav vienīgais interaktīvās izklaides līdzeklis. Pastāv arī mazākas spēles – nebaidos šajā gadījumā lietot deminutīvu “spēlītes” –, kas ideāli sader ar podkāstiem. Beidzot atradu iespēju jums pastāstīt par Sky Force.

Kad retro satiekas ar mūsdienu idejām

Sky Force ir spēļu sērija, ko radījusi poļu studija Infinite Dreams un kas dienasgaismu pirmoreiz ieraudzīja uz plaukstdatoriem (vai atceraties tos?) un pirmajiem viedtālruņiem. Ideja ir dikti līdzīga 1980. gadu darbam 1942, tā turpinājumiem un kloniem. Tas nozīmē: pa ekrānu kustinām savu iznīcinātāju, kamēr no augšas uz leju tiek rullēts fons, imitējot kustību uz priekšu. Ik pa laikam kadrā parādās ienaidnieka vienības, sākot no parastām lidmašīnām līdz pat tankiem, lāzeriem un milzīgiem bosiem. Mērķis ir šaujot iznīcināt pēc iespējas vairāk pretinieku un izdzīvot, izvairoties no lodēm.

Reloaded divatā uz Xbox One

Ja tas neizdodas, daži naidnieku šāvieni – lidaparāts uzsprāgst, liekot sākt līmeni no jauna. Protams, kā jau vecmodīgā spēlē, katra darbība pieskaita punktus rezultātam. Ja nepalaižat garām nevienu ienaidnieka vienību, tiek palielināts reizinātājs, nozīmējot lielāku skaitli līmeņa beigās. Sky Force neģenerē saturu nejauši – viss ir izplānots katrā līmenī. To skaits un izkārtojums ir atšķirīgs katrā daļā.

Pirmoreiz sēriju iepazinu, šķirstot pakalpojuma Xbox Game Pass katalogu. Jau pēc programmatūras ikonas sapratu, ar ko ir darīšana, un nebiju vīlies, kad lejupielādēju un izmēģināju Sky Force Reloaded. Atkal un atkal spēlēt motivēja ne tikai ģeniāli vienkāršais process, bet arī uzlabojumu un līmeņu atslēgšanas sistēma. Lai tiktu pie grūtākiem posmiem, vispirms ir jāpabeidz iepriekšējie un jāsavāc prasītais medaļu skaits, ko piešķir par visu cilvēciņu izglābšanu, pretinieku iznīcināšanu (par 70 un 100 %) un izvairīšanos no lodēm.

Uzlabojumi tiek atslēgti par līmeņos savāktajām zvaigznītēm. Pat zaudējums nozīmē vismaz kaut kādu atalgojumu. Dzeltenās vienības var tērēt, piemēram, papildu stobru atslēgšanai un stiprināšanai, kā arī aizsardzības līdzekļiem. Jā, kādā brīdī ir atkal un atkal jāpārspēlē tās pašas situācijas, taču ne tik bieži, lai sāktu apnikt. Jautrība nebeidzas.

Acu un roku kopdarbs, smadzenes atpūšas

Atkal atklāju savu ideālo, atkarību izraisošo podkāstu spēli, sērfojot Nintendo Switch iebūvētajā interneta veikalā un ieraugot, ka Sky Force Anniversary ir akcijas cena. Daudz nebija jādomā par nieka € 4,99. Kāpēc tā ir tik laba, lai fonā kaut ko klausītos? Tāpēc, ka spēlēšanai pietiek ar divām smadzeņu rievām. Pēc pāris stundām lidošanas un šaudīšanās rokas pašas spiež pogas, balstoties uz acu dotajiem signāliem. Nekas nenovērš uzmanību no interesantās un/vai vērtīgās informācijas, ko gūstam ar savām ausīm.

Mazliet jāpiedomā ir bosu cīņās vēlākos līmeņos, bet, iegādājoties uzlabojumus, arī tās ir pabeidzamas autopilotā. Grūtības pakāpe tad pieaug ļoti pamatīgi, taču arī tā nav liels šķērslis labi trenētajam acu un roku duetam. Tur ir iespējams sasniegt stāvokli, ko saucu par “zen momentu” – brīdi, kad valda 100 % koncentrēšanās uz ekrānā notiekošo, atslēdzoties no apkārtējās pasaules, taču domas tik un tā brīvi lido un uztver visu, kas podkāstā tiek runāts. Pēdējoreiz atminos sevi sasniedzam stāvokli, spēlējot _WRC 7_Montekarlo trases sniegotajos kalnos.

Droši vien jogas entuziasti (jogisti?) iebilst manis izdomātajam jēdzienam, taču citādāk neprotu momentu izskaidrot. Jebkurā gadījumā tas ir foršs, un pārāk garajām, pārlieku sarežģītajām € 60 spēlēm to neizdodas panākt. Tām sanāk tikai uzdot jautājumu, kāpēc izniekoju savu laiku. Turpretī vecmodīgās neatkarīgo izstrādātāju spēlītes bieži ir vienkāršas, intuitīvas un – pats galvenais – izklaidējošas. Rokām ir ko darīt, kamēr smadzenes nodarbina kaut kas vērtīgāks.