Apskats: Little Nightmares (2017)
Remāsterēts apskats. Ņammīga gaļiņa
Kā jau Eking minēja februāra spēļu rakstā, rītdien tiks izdota Little Nightmares II. Par godu notikumam un 3 miljoniem pārdotu eksemplāru nolēmu vēlreiz publicēt mazliet rediģētu sākotnēji 2017. gada 2. jūnijā izdoto apskatu spēlei Little Nightmares.
Apskatītā versija: PlayStation 4
Zviedru uzņēmums Tarsier Studios vislabāk pasaulei ir zināms kā vairāku ģimenei piemērotu spēļu izstrādātājs Sony konsolēm, sniedzot tādus piemērus kā LittleBigPlanet 3 un Tearaway Unfolded. Ņemot vērā studijas vēsturi, nebūtu brīnums, ja jūs uz tās jaunāko darbu Little Nightmares (turpmāk – LN) neliktu augstas cerības.
Tumša multiplikācijas stila grafika ar graudainu filtru un trausla būtne, kam jāpalīdz pārvarēt dažādi nāvējoši šķēršļi, ir pazīmes, kas ļoti atgādina slaveno Limbo. Tikmēr antisanitāras, miklas telpas un resni miesnieki, no kuriem jāslēpjas pagaldē, šķiet kā kārtējā šausmu žanra ābeces skaitīšana. Tomēr būtu žēl, ja daudzi LN palaistu garām maldinoša pirmā iespaida dēļ, jo tas ir nudien interesants piedzīvojums!
Bērnu cīsiņi
Valodnieki smejas, dzirdot par gaļas pārstrādes uzņēmuma "Rīgas Miesnieks" produktu "Bērnu cīsiņi", tomēr acīmredzamā stila kļūda nosaukumā viņiem droši vien liek arī nedaudz notrīsēties. LN piedāvā iedomāties pasauli, kur pastāvētu ne vien bērnu cīsiņi, bet arī bērnu šķiņķīši, žāvējumi un citas "ņammīgas" cilvēka izcelsmes delikateses. Vismaz tā es to saprotu...
Lieta tāda, ka spēle nekad nav pilnīgi viennozīmīga. Nav pat skaidrs, kas tad LN nelielais, trauslais un dzeltenā lietusmētelī tērptais galvenais varonis īsti ir. Zināms ir vienīgi tas, ka viņam ir milzīgs izsalkums, ko tas ir gatavs kliedēt ar svešinieka pamestu nezināmas izcelsmes gaļas gabalu, reiz tādējādi iekļūstot lamatās. Aptuveni piecas stundas ilgās spēles laikā netiek pateikts neviens vārds, tā vietā pasniedzot stāstu ar dažādām galvenokārt nepatīkamām ainām un nelielām vizuālām niansēm, kas ne vienmēr šķiet loģiskas. Tomēr kas par naratīvu šeit ir!
Kā jau ar jebkuru cienījamu mākslas darbu pieņemts, LN apskatītās tēmas var interpretēt dažādi. Piemēram, korpulentu aristokrātu tikšanās kuplā skaitā nekurienes vidū, lai mielotos ar miesu, kas iegūta no par tiem zemākiem radījumiem, man radīja asociācijas ar sātaniskiem rituāliem, kuros sabiedrībā pazīstami indivīdi slepenībā izrīkojas ar bezvēsts pazudušiem cilvēkiem (starp citu, katru gadu to ir miljoniem). Kāds cits varbūt spēlē saskatīs satīru par tušņiem, kuri nedomā par savu ēdienkarti.
Visuredzošā acs
Lai gan manis izteiktā versija par notiekošo daudziem varētu šķist vājprātīga, to atbalsta LN plaši izmantotā simbolika. Ir ietvertas tādas nu jau par klišejām kļuvušas lietas kā acs piramīdas ietvarā, sasisti spoguļi, manekeni un žilbinošā gaisma. Interesantas šķiet tādas nianses kā, piemēram, slepenās biedrības sociālā hierarhija. Radījums, kurš atbild par galvenā varoņa un viņam līdzīgo būtņu sagūstīšanu un sagatavošanu apstrādei, ir akls. Miesnieks jau spēj redzēt, taču neko vairāk par gaļas blāķu pārvēršanu garšīgos izstrādājumos neprot. Savukārt valdošie parazīti ieņem sabiedrībā svarīgus amatus, bet savās slepenajās tikšanās pārvēršas par mežoņiem. Piramīdas augšgalā gan ir persona, kas apzinās visa "sviesta" patieso domu un izmanto zemākos slāņus.
Spēlētajiem, kuri nav tik zinoši simbolikas jautājumos, LN sižets, visticamāk, liksies ļoti mulsinošs, taču arī viņi tiks kārtīgi izklaidēti. Patīkami, ka šeit atšķirībā no citām šausmu žanra pārstāvēm ļoti maz tiek izmantotas prastas biedēšanas metodes. Nebūs tā, ka pēkšņi ekrānā izleks kāds ķēms, kas liks izkrist no krēsla. LN šausmas ir vairāk psiholoģiskas. Tās veido skaņa un attēls, meistarīgi izmantojot klusumu un spriedzi, gaismu un ēnu. Tāpat spēles vardarbība ir salīdzinoši maiga, iztiekot bez šķīstošām asinīm un izmētātām ķermeņa daļām – LN bez īpašām problēmām var rādīt 10 gadīgam bērnam.
Nolaižoties atpakaļ uz zemes
Runājot par vienkāršākām lietām, LN spēles process ir tās vājākais elements. Skraidām pa slēgtu pasauli, lavāmies gar ienaidnieku mugurām, rāpjamies pa plauktiem, risinām ne visai sarežģītas mīklas, lecam pāri aizām. Tā kā pārvietošanās notiek trīs dimensijās, vadība ir daudz piņķerīgāka nekā, piemēram, divdimensionālajā Inside. Ir viegli nokrist no milzīgas caurules, kad kamera tiek atvilkta tālu, lai parādītu kādas vietas mērogu. Domājams, vairums spēlētāju saskarsies ar brīžiem, kurus nāksies atkārtot reizes desmit, jo būs kāda jaukšanās ar kontrolēm.
Liela problēma ir paļaušanās uz t. s. mēģinājuma un kļūdas metodi, kad vairākkārt jāspēlē tas pats mirklis, līdz izdomā veidu, kā to atrisināt, jo gandrīz katra kļūda ir nāvējoša. Šeit daudziem papildu galvassāpes var sagādāt nekonsekventais kontrolpunktu izvietojums, kas liek atkal un atkal atgriezties, piemēram, pie kādas milzīgas telpas ieejas, kas nozīmē vēlreiz atkārtot spraigo slēpšanās un izvairīšanās pārbaudījumu. Diemžēl netiek piedāvāts nekāds vieglais režīms tiem, kuri vēlas, lai viņus izved cauri LN stāstam "aiz rociņas".
Piezīme: šādi arī apskata rezerves kopija beidzas. Nezinu, vai aizmirsu toreiz saglabāt dokumentu, kad tika uzrakstīta secinājumu rindkopa. Kurš toreiz būtu domājis, ka lapa ies bojā? Kā ir, tā ir💁
