SākumsPasākumiUzdevumiVeikalsSpēlesLīderiJauns
Decoration background

Apskats: The Last of Us Part II

genotsiidgenotsiidgrupāStrike.lvStrike.lv2020. g. 12. jūn. 10:01
Apskats: The Last of Us Part II

Apskats: The Last of Us Part II

Sāpīgu sitienu sērija.


Vai esat izgājuši 2013. gada asa sižeta grāvēju The Last of Us? Tad labi, jo tā turpinājums The Last of Us Part II (turpmāk – TLoU2) pieņem, ka esat pavadījuši vairāk nekā desmit stundas, redzot, kā pakāpeniski attīstās abu galveno varoņu savstarpējās attiecības, un ka nepacietīgi gaidāt atrisinājumu atmiņā palikušajam nobeigumam. Nekāda iepriekšējo notikumu atstāsta 5 minūtēs Naughty Dog jaunajā darbā nav, tāpēc ķerties klāt nākamajai lielajai PS4 ekskluzīvajai spēlei bez priekšzināšanām nebūtu prātīgi. It sevišķi tāpēc, ka tādā gadījumā TLoU2 daudzajiem sitieniem trūktu spēka.

Izdzīvošanas cena

Otrā daļa ir tiešs turpinājums. Darbība notiek 5 gadus pēc oriģināla noslēguma. TLoU2 galvenā varone Elija un citi pazīstami tēli kopā ar padaudz izdzīvotājiem mitinās nelielā pilsētā Vaiomingas štatā. Ikdiena paiet, palīdzot kopienai ar mājasdarbiem, socializējoties, izklaidējoties un dodoties patruļās, lai attīrītu apkārtni no inficēto grupām. Diemžēl ilgi mazpilsētas dzīve neturpinās, jo notikumi kādā vētrainā ziemas dienā piespiež Eliju doties ceļojumā uz ASV ziemeļrietumiem, lai atriebtos pāridarītājiem.

Pēc vairāk nekā 28 ar TLoU2 pavadītām stundām redzot nobeigumu, jutos emocionāli traumēts. Nopietni. Spēle ir ļoti cietsirdīga. Dažādos veidos. TLoU2 ir gulbja dziesma novecojušajai PlayStation 4 aparatūrai, kā sagaidāms no Sony studijas ļoti vēlu konsoles dzīves ciklā. Grafika ir ārkārtīgi detalizēta, ticama, reizēm satriecoši skaista, turklāt kadru skaits uz bāzes modeļa ir pārsteidzoši stabils. Ir jūtamas daudzās virsstundas un miljoni, kas ir ieguldīti darba izstrādē.

Jaunais inficēto tips, kas sviež bumbas un izdala sporas

Niansētais vizuālais attēlojums TLoU2 gadījumā gan nozīmē, ka katrs ar sprāgstošu bultu vai bises skrotīm izšķaidītais pretinieks, katrs nogalinātais suns un pārgrieztā rīkle ir atveidoti šausminoši pārliecinoši. Piedevām spēle mums pastāvīgi atgādina, ka piespiedu kārtā nogalinām dzīvus cilvēkus – tādus pašus izdzīvotājus kā Elija. TLoU2 lieliski parāda, cik nežēlīga var būt pasaule pēc civilizācijas sabrukuma, kur māte daba pamazām pārņem vecās pasaules kārtības paliekas.

Kā sīki izklāstīju TLoU2 ieskatā, sagruvušās ēkas un ar garu zāli pāraugusī vide apvienojumā ar daudz gudrāku mākslīgo intelektu paceļ spēles procesu krietni augstākā pakāpē salīdzinājumā ar pirmo The Last of Us – īsts lēciens nākamajā paaudzē. Ievērojami plašākie līmeņi ir kā radīti jaunatklātajai varoņu mobilitātei, kas lutina ziņkārīgos – vienalga, vai tikai meklējam papildu resursus vai vēlamies uzzināt ko vairāk no citu izdzīvotāju atstātiem dokumentiem. Aizņemoties ideju no Uncharted: The Lost Legacy, TLoU2 vienā brīdī arī piedāvā nelielu atvērto pasauli.

Maza atvērtā pasaule pirmajās stundās

Īsi izsakoties par spēles procesu, tas ir pirmklasīgs. Lavīšanās zālē un veiksmīga ienaidnieku likvidēšana nepamanītam sniedz gandarījumu, kamēr atklāti konflikti liek sirdij sisties straujāk. Patīkami, ka sabiedrotie beidzot ir noderīgi un ka viņu spējas līdzīgi kā citus grūtības pakāpes iestatījumus var smalki pielāgot savām vēlmēm. Ir padomāts, lai jebkurš varētu spēlēt TLoU2.

Ar to arī patīkamais beidzas. Laiks apspriest sižetu.

Spēle, par ko runās vēl ilgi

Iedomājieties slepkavu, kurš turpina sist un spārdīt savu upuri, kaut arī sen ir zaudēta samaņa – aptuveni tāds ir TLoU2 stāsts. Tā vēstījums ir vienkāršs, taču pasniegts maksimāli šokējoši un izstiepts mokoši ilgs. Ieslīgt detaļās droši vien nozīmētu izbojāt pārsteigumu. Izstrādātāji nav melojuši, sakot, ka šī nav izklaide. Te nav labo un slikto varoņu. Naughty Dog ir parūpējušies, lai visu iesaistīto rīcība tiktu pamatota.

Augsta kontrasta režīms – viena no iespējām, kas padara TLoU2 pieejamāku

Manuprāt, pārlieka iegrimšana detaļās ir lielākais sižeta mīnuss. Vairāk nekā 25 stundu garums vienspēlētāja trešās personas skata piedzīvojumam, kā žanrs nav RPG, ir par daudz. TLoU2 prasītos kaut kāds Director's Cut, kas samazinātu attiecību veidošanas sekciju garumu, ieskaitot tās pavadošos konfliktus, kas – lai gan aizraujoši un visādi citādi augstākā līmeņa – sāk apnikt. Tomēr nekad nekļūst garlaicīgi, jo spēlei atgriež enerģiju kārtējais sižetiskais belziens zem jostasvietas.

Domāju, ka TLoU2 redzētais tiks apspriests vēl gadiem ilgi. Spēlētājā tiek stimulētas visādu veidu emocijas, piemēram, mīlestība, bailes, prieks, greizsirdība, līdzjūtība, naids. It sevišķi naids. Ir daži brīži, kad gluži vienkārši gribēsiet mest pulti malā un nepiedalīties ekrānā redzamajā, ar skumjām balsī uzdodot jautājumu: “Kāpēc... kāpēc tā notiek?” Jā, var apgalvot, ka TLoU2 ir spļāviens sejā daudziem faniem, tomēr vienlaikus tā ir spēle, kas uzdrošinās iet turp, kur dodas tikai retā.

Dažādus pretinieku grupējumus var sakūdīt citu pret citu

Vērts pieminēt “progresīvās” lietas, kas ir ievietotas TLoU2, lai, visticamāk, izdabātu visādiem reketieru grupējumiem. Jā, spēles režisors ir norijis daudzas feminisma un LGBT tiesību aizstāvju zilās tabletes, bet, par laimi un pretēji bažām, galaprodukts tādēļ nav pavisam sabojāts (ja to, jūsuprāt, jau neizdarīja sižets). Gluži kā svaigi pļauts mauriņš kādā zombiju filmā mītiskās un bioloģiski nepamatotās “vienlīdzības” vārdā ievietotie elementi traucē vien tad, kad par tiem aizdomājas, bet par labu spēlei arī nenāk.

Galu galā TLoU2 stāstu nevar vērtēt viennozīmīgi. Nav šaubu, kas tas ir ļoti atšķirīgs no ierastajiem un bezgala šokējošs. Neesmu gluži priecīgs par piedzīvoto, bet augstu novērtēju Naughty Dog atļaušanos darīt ko citādāku, izraisot spēcīgas emocijas, ko parasti no spēlēm negūstam. Savs viedoklis par sižetu jums būs jāveido pašiem, taču esiet gatavi sāpēm! Starp citu, šoreiz daudzspēlētāju režīmu, kur tās remdēt, nav.

Kopumā

The Last of Us Part II ir vardarbīga spēle, kas salīdzinājumā ar savu priekšgājēju piedāvā nākamo paaudzi gan grafikas, gan procesu ziņā. No vecās PlayStation 4 tiek izspiests vizuāli labākais iespējamais rezultāts, un tiek lieliski apmierināts vairums vēlmju izpētīt un izložņāt pandēmijas izpostītu pasauli, klusi zagties un skaļi slepkavot. Tomēr spēles ievērojamākā sastāvdaļa ir tās nežēlīgais un pārāk izstieptais stāsts, ko droši vien atcerēsieties vēl ilgi. Jautājums gan paliek jūsu ziņā, vai slavēsiet to par uzdrošināšanos darīt ko citādāku, vai arī ienīdīsiet izstrādātāju lēmumus.

Žanri: action-adventure, survival horror
Spēlētāju skaits: 1
Platforma: PS4
Izstrādātājs: Naughty Dog
Izdevējs: Sony Interactive Entertainment
Izdošanas datums: 19.06.2020.
Par apskata kodu paldies: PlayStation Latvija

Paldies par lielisko apskatu. Neko lieku nepateici, lai neizbojātu spēles dāvāto pieredzi.

Cik esmu redzējis viedokļus visapkārt internetā, rodas iespaids, ka izstrādātāji, veidojot spēles "vērtību", ir pārlieku paļāvušies uz emocionālajiem amerikāņu kalniņiem. Tāpat kā t.s. jump scare šausmu filmās tas ir visai lēts veids, kā sasniegt skatītāja/spēlētāja emocionālo "investīciju" sižetā. Lai arī man personīgi patīk tēlu attīstība, pieļauju, ka 25 stundas vienam vai pat diviem tēliem ir stipri par daudz un varētu nogurdināt. Tā kā pats neesmu spēlējis šo spēli, nekādu sevišķi pamatotu viedokli par stāstu sniegt nevaru, taču ievērojamais uzsvars, kāds dažādu mediju apskatos tiek likts uz sižeta nogurdinošo ietekmi uz spēlētāju, liek domāt, ka nav panākts veselīgs balanss starp norisi un stāstu.

Man personīgi storijs patika.

Tam, ka spēle bija nedaudz izstiepta, liekas, vaina nebija storijā, bet gan tizlajās gameplay mehānikās, kur tu lēkā no mapes uz mapi un katrā ir kaut kāds objective javeic - mid game vienā brīdī aknās iesēdās. Atmiņā stāv, ka pirmā daļa bija lineārāka.