genotsiid TOP 5 lielākās vilšanās 2019. gadā
Kārtējais gads ir gandrīz galā. Kāpēc gan neatskatīties uz tā jaunumiem spēļu ziņā? Šoreiz sākam ar slikto.
Ir 2019. gada beigas, ko laikam vajadzētu kaut kā atzīmēt. Kurš vēlas redzēt kādu spēļu topu? Šķiet, teju katra ievērības cienīga interaktīvajai izklaidei veltīta lapa tos taisa. Neviens negrib? Žēl, bet tāpat dažus piespiedīsim sevi uzrakstīt. Uzņemos iniciatīvu, sākot ar saujiņu spēļu, ko personīgi gaidīju, taču vīlos, kad tiku pie galaprodukta. Jo zemāka vieta sarakstā, jo lielākas cerības uz spēli liku.
5. Left Alive
Jau paspējām nodēvēt Left Alive par šī gada sliktāko spēli (neskaitot neatkarīgo izstrādātāju nedarbus). Neesam vienīgie ar šādu viedokli, jo arī vairāki ārzemju kritiķi interneta plašumos mums piekrīt. Tomēr tops ir veltīts spēlēm, kas man lika vilties, un Left Alive piesaistīja uzmanību tikai aptuveni nedēļu pirms tās izdošanas marta sākumā.
Sagaidīju slavenās lavīšanās sērijas _Metal Gear Solid_spēcīgi iedvesmotu piedzīvojumu ar mekiem (mehiem?) un izdzīvošanas elementiem. Saņēmu pavirši izstrādātu produktu ar MGS līdzīgiem šriftiem, varoņu stilistiku un skaņu efektiem, bet praktiski neko no ietekmes avota augstās kvalitātes. Labās idejas vardarbīgi nomāc neticami sliktais izpildījums.
Cerībā, ka briesmīgs ir tikai Left Alive sākums, pēc uzjautrinošā 13 minūšu video (augstāk) publicēšanas nolēmu spēlei dot vēl vienu iespēju. Beidzot tiku līdz pirmā līmeņa beigām, kas noslēdzas ar pat diezgan baudāmu šaudīšanos no robota iznīcinātāja kabīnes un iepazīšanos ar laikam galveno ļaundari. Pēc tam ir jāiejūtas otrās varones ādā un jāuzveic vēl mokošāka teritorija. Šķiet, 4. līmenī pieliku punktu šim murgam. Neticiet video, kas reklamē spēli pirms tās iznākšanas!
4. Far Cry New Dawn
Man ļoti patika Far Cry 5, tāpēc cerēju, ka tās pēcapokaliptiskais turpinājums arī būs tīri labs. Kā izteicos savā apskatā, New Dawn nav slikta, taču solis atpakaļ no priekšgājējas. Tā apstiprināja teoriju, ka visas Ubisoft spēles pamazām sāk pārtapt par vienu un to pašu produktu. Atšķiras tikai tematika un pamatprocesu nianses. Nedaudz vēlāk The Division 2 bija vēl viens apstiprinājums minētajām aizdomām.
New Dawn bojā pievienotā ranga sistēma, kas mākslīgi sadala ieročus, pretiniekus un citus elementus klasēs, ierobežojot rīcības brīvību un pieliekot “graindošanu”, kaut arī iziešanai vajag veltīt aptuveni 3 reizes mazāk laika nekā priekštecei. Veselības stabiņš virs ienaidnieku galvas un skaitlīši, kas parādās augstāk pēc trāpīta šāviena, pārāk atgādina Tom Clancy’s The Division.
Kaut kas no Far Cry identitātes vēl ir palicis, ir šāds tāds patīkams jaunievedums, taču robežas starp citām _Ubisoft_sērijām ir pārāk izplūdušas. Ā, un cīņas ar pēdējiem pāris bosiem ir galīgi garām!
3. Dead or Alive 6
Kaušanās spēļu sērija Dead or Alive šogad beidzot iesoļoja tagadējā konsoļu paaudzē ar daļu, kas radīta speciāli tai. Protams, tas nozīmē labāku grafiku un jaunus efektus. Par laimi, manuprāt, lieliskais spēles process netika īpaši mainīts (ja neskaita dažus nesliktus jaunievedumus). Man reiz bija neveselīga aizraušanās ar Dead or Alive 5, iegādājoties to uz 3 dažādām platformām un nospēlējot vairākus simtus stundu. Nav šaubu, ka nepacietīgi gaidīju turpinājumu.
Marta sākumā pirmoreiz iedarbinot DOA6, jutos kā atgriezies mājās pēc ilgākas prombūtnes. Mājās, kur ir veikts pamatīgs remonts, dažas mēbeles ir samainītas vietām, kamēr citas – pazudušas pavisam, savukārt īres maksa ir ievērojami paaugstināta. Īsi sakot, pārmaiņas ir lielākoties negatīvas, ko jau izskaidroju savos iespaidos.
Jāatzīst, ka neesmu ieslēdzis spēli kopš marta. Palasot informāciju par atjauninājumiem, secinu gan, ka tērpu atvēršana to iegādei vēl aizvien ir loterija. Tiešsaistes sadaļai vismaz ir pievienota iespēja uztaisīt savu istabu, kur izveidot mačus un sarakstīties ar citiem sērijas entuziastiem (būsim godīgi – tikai viņi vēl spēlē). Arī solītā F2P versija jau kādu laiku ir pieejama. Tik un tā spēle man ir pamatīga vilšanās.
2. Ghost Recon Breakpoint
Ja sīki stāstītu, kāpēc GRB neatbilda manām cerībām, izklausītos, ka atkal runāju par Far Cry New Dawn. Kāds tur brīnums – vēl viena Ubisoft spēle ar atvērto pasauli un šaudīšanos! Ghost Recon gadījumā tomēr kritiens, kas pārvēršas ripošanā lejup no kalna, ir sāpīgāks. No renovētā dzīvokļa ir pazudušas ne vien pāris mēbeles, bet arī plīts un veļasmašīna. Tomēr katrā stūrī ir noslēpta pa konfektei, ko atrast un apēst, cukuram izdalot dopamīnu, taču neapmierinot apetīti.
Tā kā sērijas iepriekšējo daļu Wildlands spēlēju viens, ļoti noderēja tās trīs mākslīgā intelekta sabiedrotie. Bija tīrais prieks iepazīt virtuālās Bolīvijas bioloģisko daudzveidību, kamēr fonā skan kartelim veltītas dziesmas un uzjautrinošas sarunas atbilstoši tematikai. Patika brīvi izvēlēties reģionus un misijas, ko pievarēt. Nekāds pārsteigums, ka biju sajūsmā par Wildlands.
Turpretī Breakpoint ir gandrīz skumji spēlēt vienam, pretiniekiem piedevām atsaucoties uz manām darbībām kā kādas komandas paveikto, kaut arī tikai es gāžu virtuālos podus. Pārvietoties pa plašo teritoriju ar sauszemes transportlīdzekļiem ir pamatīgas mokas, it īpaši neesošās GPS un radio dēļ. Izvēles brīvība arī ir tikusi ierobežota, tās vietā dodot garākas sižeta ainas, kas ir tālu no aizraujošām. Kronis visam ir prasība vienmēr būt pieslēgtam internetam.
Trūkumus ir mēģināts kompensēt ar kaitinošiem bezpilota lidaparātiem visās malās un bezjēdzīgu “lūtu” katrā stūrī. Diemžēl Ubisoft ir padarījuši vēl vienu savu sēriju pārāk līdzīgu The Division. Liels potenciāls Ghost Recon raksturīgā taktiskuma faniem varēja būt skaļi reklamētajiem izdzīvošanas elementiem. Izrādījās gan, ka tie ir ļoti tāli no realitātes – nelielas skabargas pakaļā, bez kā varēja iztikt.
Priecīgā ziņa saistībā ar GRB ir tā, ka vairums kritiķu un pircēju nebija sajūsmā par galarezultātu, liekot _Ubisoft_saprast, ka nevēlamies saņemt vienu un to pašu spēli ietērptu citādākās drēbēs. Liela vilšanās Wildlands piekritējam.
1. Dangerous Driving
Kā sauc autosacīkšu sēriju, ko aizrautīgi spēlēju uz konsolēm GameCube, PlayStation 2 un PSP? Need For Speed? Nē, Burnout. Liels ātrums, 60 FPS, izplūdis ekrāns no nitro izmantošanas, cenšanās neavarēt un iespaidīgas sadursmes, detaļām šķīstot pa gaisu. Vienkāršas, taču aizraujošas sacīkstes bez nekādas atvērtās pasaules – formula, ko, šķiet, neviens vairs nepiekopj, izņemot krāpniecisku mobilo spēļu radītājus. Manuprāt, Criterion Games izstrādātās sērijas augstākais punkts bija Burnout 3: Takedown un tās portatīvais pseidoturpinājums Legends.
Ai, kāds prieks bija dzirdēt, ka neliela studija no Anglijas ar zināmiem vārdiem priekšgalā veido abu minēto darbu garīgo pēcteci! Neticis pie apskata koda un nolēmis sagaidīt fizisko versiju, nedēļu pēc iznākšanas un vairāku kritiķu viedokļu dzirdēšanas iegādājos Dangerous Driving disku. Sukakurvamaķ, kā biju vīlies! Jā, izvēlnēs ir pareizais šrifts, avārijām ir pazīstami kameras leņķi, ir visādas nianses, kas tuvas katra Takedown fana sirdij, bet viss pārējais – pakaļā.
Lai cik arī piemīlīgs un iespaidīgs neliktos fakts, ka Dangerous Driving ir 7 cilvēku veikums, galarezultāts ir drausmīgs. Vismaz bija tad, kad rakstīju savus iespaidus un filmējām video. Lasot par mēnešu gaitā izlaistajiem atjauninājumiem, uzzināju, ka beidzot ir pievienots tiešsaistes režīms. Labi, taču diemžēl tā ir lieta, kas man šķita kā mazākais no daudzajiem trūkumiem.
Es varētu tagad vēlreiz ielikt disku konsolē un pārliecināties par labojumiem, taču nav ne mazākās vēlmes to darīt, jo aprīlī redzētais šķita neglābjami slikts. Brīnījos par ārzemju spēlētāju saudzīgajiem viedokļiem attiecībā pret spēli. Morāle līdzīgi kā Left Alive gadījumā – nepietiek ar pāris vecajiem purniem, senām idejām, vienādiem šriftiem un dizainu, lai radītu labu darbu, ir jābūt arī augstai kvalitātei. Gaidīju ko stipri baudāmāku.
5 lielākās vilšanās – skumjš sākums gada noslēguma svinībām, ne? Laikam jau. Diemžēl tie ir tikai sīkumi. Vislielākā vilšanās šogad bija atklāsme, ka lapas radītājiem tā sen vairs nerūp. Vismaz tāds iespaids man ir radies, tā arī nesagaidot publisku atvainošanos par mājaslapas iepriekšējās versijas sabrukšanu, tā arī nesaņemot praktiski nekādus uzlabojumus dizainā un funkcionalitātē, beigās atstājot ko līdzīgu blogam, kur vairs nevar, piemēram, redzēt aktualitātes Latvijas YouTube radītāju kanālos, šībrīža Twitch tiešraides. Pats skumjākais, manuprāt, ir pazaudētais darbs un nespēja apmeklētājiem izveidot savu saturu – ne aktivitāšu, ne žurnālu sadaļas vairs nav.
Bēdīgo gan tagad varam grūst malā, jo nākamais raksts, ko drīzumā saņemsiet, ir Eking 2019. gada iecienītāko spēļu tops. Droši vien vēlāk būs iespējams lasīt arī citus pozitīvus rakstus par aizvadīto un gaidāmo. Jāatceras, ka visu šeit darām savā brīvajā laikā (vai “strādājot”), nesaņemot par to nekādu finansiālu atlīdzību, tāpēc vienmēr priekšā ir citas prioritātes. Ceru, ka patika šeit izlasītais un nākamgad saraksts nebūs tik garš.