SākumsPasākumiUzdevumiVeikalsSpēlesLīderiJauns
Decoration background

Brīvdienu pārdomas: mikrotransakcijas

methylphosphonofluoridatemethylphosphonofluoridategrupāStrike.lvStrike.lv2020. g. 9. febr. 14:16
Brīvdienu pārdomas: mikrotransakcijas

Brīvdienu pārdomas: mikrotransakcijas

Nesen, pārlapojot interneta resursus, uzdūros satraucošai ziņai: Nintendo ievieš abonementu vienai no sevis publicētajām bezmaksas mobilo telefonu spēlēm.


Šī spēle ir Fire Emblem Heroes, un es pats to reizi no reizes mēdzu palaist savā mobilajā telefonā, taču nekad sevišķu prieku no šīs darbības neesmu guvis.

Pašai par sevi šai ziņai sevišķas nozīmes nav, jo bizness ir bizness – sava laime ir jākaļ pašam. Nedaudz gan ievemt savā mutē liek apstāklis, ka šī nav pirmā Nintendo spēle, kurai ir ieviests šāds modelis; aizvadītajā gadā divām citām Nintendo izplatītajām mobilo telefonu spēlēm tika ieviesti līdzīgi abonementi.

Savā būtībā varbūt šāda veida abonements ir pat labāka pieeja savu bezmaksas spēļu monetizācijā, jo viegli ietekmējamiem cilvēkiem zūd iespējas lielus daudzumus savus vai mammas sūri pelnītos santīmus ieguldīt nelikvīdos aktīvos. Ja svarīgākie maksas “labumi” ir pieejami ērtā paciņā par zemu ikmēneša maksu, idejiski impulsīvu pirkumu skaitam vajadzētu samazināties.

Visi trīs pārkāpēji.

Vai tas tā ir, to mēs uzzināsim tikai laika gaitā, taču jāņem vērā, ka nevienam mākonim spēļu industrijā, skatoties ilgtermiņā, nav zelta maliņas.

Galu galā tas vispār nav abonements, kas mani satrauc, bet gan uzvedības trends, kas vērojams Nintendo pēdējo pāris gadu izdarībās, kopš tā laida klajā savas pirmās mobilajiem telefoniem domātās spēles.

Ja pārlūkojam Nintendo darbības pārskatus par 2018. un 2019. saimniecisko gadu, tad redzam, ka abos gados kompānija no mobilo spēļu franšīzēm vien ieņēmumos ir guvusi vidēji 33 – 36 miljardus jenu, kas ir gandrīz 300 miljoni eiro gadā. Lai arī tie tikai nepilni 4% no visiem Nintendo ieņēmumiem, tīrā kompānijas peļņa pēdējos gados ir vidēji 169 – 196 miljardi jenu. Tas nozīmē, ka mobilo spēļu bizness Nintendo divu gadu griezumā veido gandrīz ceturto daļu no tīrās peļņas. Bez šiem ienākumiem Nintendo būtu par 300 miljoniem eiro mazāk, ko izdalīt saviem darbiniekiem prēmijās un ko ieguldīt jaunu spēļu un tehnoloģiju izstrādē.

Tas pats par sevi ir labi, jo ne vienu vien priecē redzēt savas mīļākās spēļu kompānijas veiksmi, taču nosliecei uz vieglu peļņu ir savas ēnas puses.

Par piemēru ņemot gandrīz jebkuru lielo spēļu izstrādātāju vai izplatītāju, tad šķietami nevainīgas papildu iespējas, kuras pieejamas apmaiņā pret nelielu samaksu, ir novedušas līdz būtiskai “premium” spēļu monetizācijai – dažāda veida grūti ignorējami progresa paātrinātāji ir teju visās mūsdienu spēlēs, kas ir absurdi, ņemot vērā izstrādes izmaksu stabilo sarukumu tehnoloģiju attīstības gaismā. Ar atsevišķiem izņēmumiem Nintendo savās “premium” spēlēs apmaiņā pret naudu piedāvā tikai papildu saturu, piemēram, jaunus varoņus, tērpus vai tamlīdzīgus vienumus.

Ņemot vērā, ka lielāko daļu Nintendo ieņēmumu veido tieši Switch domāto spēļu tirdzniecība, man rodas bažas, ka ar laiku arī Nintendo izstrādātajās un izplatītajās “premium” spēlēs varētu parādīties pa mikrotransakcijai. Kur kādreiz visi Super Smash Bros. franšīzes spēļu tēli bija pieejami bezmaksas, tad tagad aktuālajā franšīzes spēlē liela daļa no tēliem ir pērkami par atsevišķu samaksu.

Es paralēles nevilktu vismaz pagaidām ar Konami, jo Nintendo vēl turpina diezgan labi pelnīt ar savām “premium” spēlēm, taču tas ir tikai viena valdes priekšsēdētāja maiņas vai globālas krīzes attālumā, kad pie šiem rīkiem kompānija arī varētu pieķerties.

Nintendo ir parādījuši savu alkatības pusi, kādēļ triljons jenas, ko kompānija gūst, pārdodot spēles priekš savas Switch konsoles, tā varētu viegli divkāršot, pat trīskāršot, spēlēs radot mākslīgus šķēršļus, kurus daļai spēlētāju pārvarēt ļautu tikai maksas “risinājumi”.

Grūti iedomāties, kas notiks ar spēlēm, kurās progress neizbēgami saistāms ar “vanity” priekšmetu ieguvi, piemēram, Animal Crossing. Mobilajiem telefoniem domātā franšīzes spēle ir starp tām trim, kas piedāvā maksas abonementus, līdz ar to ūdeņi jau ir iztaustīti. Vai Nintendo iespēju izmantos, drīz uzzināsim, jo franšīzes jaunākās “premium” spēles relīze no mums ir vien nepilnu divu mēnešu attālumā. Starp spēles ESRB brīdinājumiem gan nav iekļauta mikrotransakciju elementu klātbūtne, kas varētu būt arī viltus atvieglojums cerīgākajiem.

Kamēr regulatori strādā ar “pārsteiguma mehānismiem” spēlēs, šī cīņa gandrīz nekādā mērā neskar mikrotransakcijas, jo, pat ja tiktu aizliegti azartspēlēm analogu mehānismu iekļaušana visiem pieejamās spēlēs, tas nerisinātu to, ka izstrādātāji apzināti sakropļo spēles nolūkā gūt peļņu. Ja tie nebūs “pārsteiguma mehānismi”, tad tās būs virtuālās naudas vienības, progresa paātrinātāji vai no pamata spēles izgriezts saturs, ko aizliegt iekļaut savās spēlēs nevienam nevar.

Kādēļ nedarbojas “vienkārši nepērc”, “man netraucē”, “davai, boikotējam”?

Kaut kādas sakritības dēļ Oskars no konsoles.lv iedomājās par šo tēmu neilgi pirms manis, tādēļ man ir tā iespēja paskatīties, ko par to domā līdzcilvēks no Latvijas spēļu “žurnālistikas kolēģijas”.

Oskars norāda uz to, ka mikrotransakcijas, protams, ir sliktas un ka cīņa pret tām ir iespējama, kolektīvi ignorējot vai nu mikrotransakcijas, vai arī spēles, kurās tādas ir, kopumā, jo patērētājā ir spēks. Tas, ko Oskars ideālista garā apsauc par kolektīvo spēku, ir boikots, kas dzīvē nedarbotos. Kā pats savā rakstā norāda, EA no mikrotransakcijām vien esot nopelnījuši miljardu.

Šis miljards tomēr nerodas no zila gaisa – tā pamatā ir cilvēki, kuriem par mikrotransakciju ietekmi uz spēļu kvalitāti ir nospļauties. Šiem cilvēkiem, kam piemērs praktikumā ir tādi konsoles.lv lietotāji kā “Matisz” un “Andris”, spēle ir produkts, kam nolūks ir izklaidēt, turklāt izklaidēt ne kā mākslas darbam, bet visvienkāršāko baudas receptoru kairinātājam – kā alkoholam vai masturbācijai.

"Ja Lembis saka, ka nezog, tātad nezog!"

Boikota pamatā ir ideja, ka lielākā daļa cilvēku piekrīt nepieciešamībai kaut ko mainīt. Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka pietiekami lielai daļai mikrotransakcijas nemaz nešķiet kā problēma, boikots izgāžas jau pašā pamatā, jo tajā piedalītos maza minoritāte, kuras balsis izstrādātāji, kuru ausis ir aizbāztas ar minēto miljardu dolāru, nekad nesadzirdētu.

Kā primitīvai, tā pārlieku piesātinātai uztverei par spēlēm ir savas ēnas un arī gaišās puses. Kā jau norādīju kādā no saviem rakstiem par spēlēm, no vienas puses mums ir cilvēku masas, kurus vienkārši varētu aprakstīt kā patērētājus un kuriem nekas ārpus trulas izklaides neinteresē, no otras – mums ir ar neizdabājamām vēlmēm apsēsti kaklmataiņi, kuri par katru sīkumu aiz interneta anonimitātes plīvura draud izvarot izstrādātāju ģimenes.

Vienprātība ar Oskaru man ir uzskatā, ka mikrotransakciju postošā daba katrā atsevišķā spēlē nav jūtama tik izteikti, taču kopumā spēļu kvalitāte ar katru nākamo gadu to dēļ būtiski sarūk. Lai šīs mikrotransakcijas būtu iespējams kaut kā iestūķēt spēļu procesā, izstrādātājam ir jāziedo lietotāja pieredzes kvalitāte, mākslīgi pagarinot spēles procesus ar dažādiem līdzekļiem.

Lai arī konsoles.lv lietotājiem Andrim un Matīsam, spēlējot LOL, NBA vai FIFA, mikrotransakcijas nebojā dzīvi, tendences, kuras izstrādātāji aizņemas no šāda veida spēlēm, tiek pārņemtas spēlēs, kuras nedz Andris, nedz Matīss nekad mūžā nespēlētu. Viena lieta ir tas, ka ir jāignorē konstanti mirgojošas reklāmas joslas, pavisam otra ir tas, ka spēles process tiek apgrūtināts līdz tam, ka no tās spēlēšanas nav nekāda prieka. Arguments, ka var arī nespēlēt, īsti nedarbojas, jo daudzos gadījumos alternatīvu nav un patērētājs ir spiests izlīdzēties ar produktu, no kura prieka nebūtu pat rūdītākajam fanam. Cilvēks, kuram neinteresē sporta spēles, tās nekad nespēlēs tikai tādēļ, ka viņa mīļākā lomu spēļu franšīze tiek noskalota mikrotransakciju podā.

"Kamēr manu klēti neviens netricina, manis pēc visa pasaule varētu nodegt."

Reducēt problēmu līdz pieprasījumam ir primitīvi, jo tā tas nemaz nav. Kā genotsiid ir piesaucis, problēma ir sabiedriskais spiediens uz indivīdu jeb FOMO – fear of missing out. Šo fenomenu pēdējos gados sabiedrībā ļaunprātīgi proliferē izstrādātāji, nemitīgi laižot apritē spēles ar šo nepieciešamību ekspluatējošiem stimulantiem. Ja kāds gadījumā neizdabā šiem stimuliem, tad ir liela iespēja, ka tas neizturēs līdzcilvēku spiedienu. Ja visi spēlē jaunāko Call of Duty, tad cilvēks, lai tam būtu, ar ko spēlēt, ir spiests iegādāties jaunāko franšīzes iterāciju, kaut arī vecajai būtībā nav nekādas vainas. Tikai visapņēmīgākie spēs noturēties pretim stimuliem iegādāties jaunāko spēli.

Pieprasījums nerodas tikai no nelaimīgajiem patērētājiem, bet arī no izstrādātājiem un izplatītājiem, kā arī no līdzcilvēkiem, kas uz riņķi cits citu motivē pirkt labāko un jaunāko, nosoda par atturību vai nabadzību. Šis pieprasījums ir kā badā mirstoša cilvēka palīgā sauciens, uz kuru tiek atbildēts, to apsūdzot kaut kādā noziegumā, tā vietā, lai uzņemtos atbildību par to, ko mēs pieļaujam kā pieņemamu. Pie tā, ka cilvēks zog, jo ir badā, protams, daļēji ir vainīgs pats cilvēks, bet tajā pat laikā pie tā ir vainīga arī sabiedrība, kas to ir uzaudzinājusi, noskatījusies, kā tas aiziet neceļos, un pēc tam tiesājusi par izmisumā izdarītu noziegumu.

Ja šis ir "virziens, kurā dodas Strike", tad ir gaidāmas labas lietas. Manuprāt, augstvērtīgs materiāls, kurā tiešām ir jūtams, ka ieguldīts laiks un darbs.

Ļoti žēl, ka arī Nintendo tagad ļaujas alkatībai un piesārņo ar savu zīmolu apveltītās spēles, iekļaujot tajās manipulatīvas sistēmas, kas šķidrina pamata saturu. Kaut gan mani neaizrāva mobilajiem paredzētais brīnums Mario Kart Tour (nespēlēju to ilgāk par trim stundām), uzķēros uz eShop reklamētas F2P Switch spēles āķa. Protams, tā ir tā pati, par ko jau esmu daudz stāstījis un plānoju turpināt.

Būtu interesanti, ja Matizs (tas pats NecroBob, kurš reiz skaitījās Strike redaktors) izteiktos arī šeit. Viņa konsoles.lv komentāram piekrītu daļēji. Jā, mikromaksājumi/transakcijas (ja gribam izmantot svešvārdu) ir loģiski free-to-play darbos, bet pilnas cenas produktos, manuprāt, tiem vietas nav. Arī ne vizuāla rakstura.

Fen, man šķiet, ka FOMO primāri saprotam nedaudz citādāk. Personīgi jēdzienu vairāk attiecinu uz ierobežotas pieejamības priekšmetiem spēles ietvaros. Proti, ja, piemēram, nedēļas laikā, kamēr piedāvājums ir spēkā, lietotājs "negraindo", lai mēģinātu izpildīt visus nosacījumus un iegūtu minēto mantu "savā īpašumā", viņš pēc tam nožēlo savu pasivitāti un vēlāk nevar piedalīties nākamajā ierobežotajā pasākumā. Tad vēl ir pats nelabais – kāršu paciņas/laupījuma kastes ar salīdzinoši izdevīgiem piedāvājumiem, kas pazūd pēc dažām dienām, psiholoģiski piespiežot tērēt eiro. Protams, tevis minētais sociālais faktors arī ir ļoti spēcīgs: klana pārējie locekļi pastāvīgi izdara spiedienu. Šo visu esmu "izbaudījis" un vēlos tuvā nākotnē aprakstīt.

@genotsiid piekrītu, ka pilnīgā izolācijā mikrotransakcijas bezmaksas spēlēs neatstāj tādu iespaidu uz industriju. No šīm spēlēm neviens neko labāku arī īsti nesagaida. Neskatoties uz to, dažādas sakritības pieejā, kā mikrotransakcijas iesaistīt bezmaksas un maksas spēlēs, liek domāt, ka izstrādātājiem patīk eksperimentēt un bezmaksas spēlēm analogu monetizāciju iekļaut maksas spēlēs ar dažādu rīku palīdzību. Tādēļ, manuprāt, ir zināma pārklāšanās, un bez ietekmes pielaidība pret mikrotransakcijām bezmaksas spēlēs nepaliek arī maksas spēlēs.

Par fomo - jā, es to uzskatu par bailēm lietot neaktuālu produktu. Lai arī kas tas īstenībā nebūtu, vislielākā ticamība ir tam, ka tas ir vājais posms, ko izstrādātāji ekspluatē spēlētājos.

@Fen Tava komentāra pēdējo rindkopu droši var attiecināt uz jebkuru produktu, un it īpaši mūsdienu patērētāju sabiedrībā. Es domāju, ka spēļu izstrādātāji vienkārši iet līdzi laikam un par to man viņus grūti vainot, bet atbalstīt to cenšos pēc iespējas mazāk. Atzīšos gan, ka grēkoju ar CoD battle pass :(