Tikai mirāža?

---

Lai arī cik ilgi es to nespēlētu, man nerodas neviens kvalitatīvs apzīmētājs šai spēlei. Gaidīju to ar degsmi, jo man nebija iespējas to izbaudīt, kamēr tā vēl bija nosacīti “svaiga”. Tagad, to beidzot saņemot, jūtos tikai mazliet labāk kā Ausmeņa kebabā. Es neietu tik tālu, lai spēli sauktu par vilšanos, taču neatstāj sajūta, ka par nedaudz sauso un nepamatoti izslavēto kebabu, kurā acīmredzami ļoti taupīts uz izejvielām, es samaksāju mazliet par daudz.

---

Šīs bija domas, kuras mani neatstāja pirmās pārdesmit stundas, ko pavadīju, spēlējot Tokyo Mirage Sessions #FE Encore. Nepabeidzis spēli un nesaredzot, kā kaut kas manā izpratnē par to, ko redzu un jūtu, varētu mainīties, biju gatavs savas domas izlikt papīrā. To izdarījis un gandrīz piespiedis pogu “publicēt”, es sapratu, ka es nevaru un nedrīkstu padoties.

Tas jau sākotnēji iezīmē spēles galveno problēmu – ritms. Tokyo Mirage Sessions (šī apskata ietvaros saukšu to tā) izstrādātājs nav spējis piedāvāt sabalansētu pieredzi.

Tokyo Mirage Sessions ir lēna savā pieejā. Gan stāsts, gan spēles norise sevi no labākās puses neparāda vismaz līdz divdesmit piektajai spēles stundai. Pie šīs robežlīnijas mēs atvadāmies no miegainības, kas mūs ir pavadījusi līdz šim, un varam sākt spēlēt īsto spēli.

““Uz papīra” Tokyo Mirage Sessions ir kā sapņa piepildījums tādiem fanātiem kā es – Fire Emblem un Shin Megami Tensei hibrīds, kas savieno vislabāko no abām pasaulēm. Patiesība gan ir neizteiksmīgāka, jo, cenšoties panākt kaut ko no abiem, ir sanācis ne īsti šis, ne arī tas.”

Šīs bija manas domas aptuveni divdesmitajā spēles stundā, taču tad es vēl neapjautu vienu spēles niansi. Sižetam nav tik lielas nozīmes. To caurvij jokaini notikumi, kuri šķietami traģisko aizkadra stāstu pārvērš sirreālā piedzīvojumā ar japāņiem raksturīgām dīvainībām. Dzērusi mātes figūra, kas par spīti pasaules bojāejai galveno varoni un viņa draugus iedrošina kāpt uz skatuves vai filmēties filmās? Ir. Tsundere meitenes un zēni, kas vienā brīdī ir auksti un nepielūdzami, bet nākamajā kaķa tērpā piedalās bērnu TV šovā? Ir.

Paspēlējot spēli ilgāk un atskatoties uz visām dīvainībām lielākā laika griezumā, jāsaprot, ka Atlus šo nav domājis kā nopietnu piedzīvojumu. Tas ir kā allaž iedzērušais, bet lādzīgais radinieks, kurš neko neuztver nopietni. Galvenā ir kopaina, ne detaļas. Tas gan neatsver to, ko minēju par spēles ritmu. Mēs nevaram attaisnot sliktu grāmatas ievadu ar teicamu nobeigumu, tad kādēļ to darīt, runājot par spēlēm.

Kā spēle darbojas?

Tokyo Mirage Sessions būtībā ir klasiska japāņu lomu spēle – mums ir mūsu trīs varoņu grupa, mums ir mūsu pa gājieniem notiekošās cīņas, mums ir mūsu japāņiem raksturīgais stāsts par draudzību.

Viens no spēles elementiem, kas man personīgi patika visvairāk, ir cīņas. Cīņu sistēma, būdama pietiekami kompleksa, sagādā jaunas vēsmas arī spēles vēlākajos posmos. Jaunu mehānismu un detaļu atklāšana tikai spēles otrajā pusē neļauj Tokyo Mirage Sessions galvenajai sastāvdaļai samaitāties.

Pamatā spēlētāja varoņi ir tie, kas veic uzbrukumus, bet viņiem palīdz tā sauktās mirāžas. Šīs mirāžas ir kaut kas līdzīgs tam, ko Shin Megami Tensei spēlēs mēdz saukt par ēnām, personām vai demoniem, taču Tokyo Mirage Sessions tie ir Fire Emblem varoņi. Atšķirībā no Shin Megami Tensei spēlēm varoņi nevar mainīt tiem piemītošās mirāžas. Ko spēlētājs var izdarīt, ir uzlabot savus ieročus, kurus tie iegūst, saplūstot ar šīm mirāžām, tādējādi atslēgšanai padarot pieejamus jaunus uzbrukumus. Tas izklausās dīvaini, bet spēlē tas šķiet daudz loģiskāk.

Izstrādātājs utilizē Fire Emblem raksturīgo ieroču trijstūri, kur lidoņi ir vāji pret lokšāvējiem, zobenu lietotāji ir vājāki pret cirvju cirtieniem un tā tālāk. Tas ļauj varoņus sadalīt klasiskajās “DPS”, dziednieka jeb atbalsta un “tanka” lomās. Tāpat mums ir Shin Megami Tensei vājību ekspluatācijas sistēma (šajā spēlē saukta par sesiju sistēmu), kas ļauj kombinēt garas uzbrukumu ķēdes un iznīcināt vairākus pretiniekus vienā gājienā.

Tokyo Mirage Sessions otrajā pusē spēlētājam kļūst pieejami dueti, kas sesiju garumu ļauj divkāršot, pat trīskāršot, kādēļ reizēm ir pat žēl noskatīties, kā nabaga pretinieks tiek sakapāts ar vairākiem desmitiem cirtienu, belzienu un cita veida uzbrukumiem. Tāpat spēlētājs vēlākajos spēles posmos var uzlabot savu varoņu mirāžas. Tas ir kas līdzīgs klašu maiņai no Fire Emblem, kur, sasniedzot konkrētu līmeni, varonis var iegūt uzlabotāku klasi.

Ārpus šīm cīņām Tokyo Mirage Sessions nav daudz miesas. Izpaliek Persona un tagad arī Fire Emblem sērijai raksturīgā attiecību veidošana un tajā nav iespējams pavadīt brīvo laiku, nodarbojoties ar muļķībām kopā ar saviem virtuālajiem draugiem. Ja spēlētājs nav aizņemts, virzoties pa spēles stāsta sižeta līniju, tas var izpildīt kādu no daudzajiem blakus uzdevumiem.

To Atlus ir centies balansēt, blakus uzdevumus padarot īpaši jokainus. Palīdzot saviem draugiem sasniegt to neparastos mērķus izklaides industrijā, spēlētājs tiek apbalvots ar visai interesantām īsfilmiņām.

Šis būtu arī mans otrais kritikas punkts – spēlētājam nav daudz lietu, ko darīt ārpus galvenā sižeta. Jau minētās blakus nodarbes ir jauks, ja ne pārlieku romantizēts un virspusējs, ieskats dažu tēlu ceļā uz izklaides industrijas zvaigznāju. Tas gan nav ne tuvu pielīdzināms Persona 5 vai Fire Emblem: Three Houses blakus nodarbēm, kas sākas ar dažādām mini spēlēm un beidzās ar sirdi plosošu personīgo stāstu izzināšanu.

Lai arī Tokyo Mirage Sessions norises vieta – Tokija (jā, zinu) – pārsteidz ar patīkamu un funkcionālu dizainu, pilsēta šķiet tukša. Tajā gluži vienkārši nav, ko darīt, un tā šķiet kā nevajadzīga ekstra, kas ar nepieciešamību to konstanti šķērsot ir tikai lieks laika patēriņš.

Runājot par spēles tehnisko pusi, tā ir teju perfekta. Vismaz Nintendo Switch iekšējā glabātuvē ielādētā spēles versija strādā ar nemainīgu kadru skaitu, un pat vissarežģītākās ainas tiek ielādētas pāris sekunžu laikā.

Spēli caurvij animētas īsfilmiņas, kas iezīmē varoņu ceļu pretim slavai, kas, lai arī sava izteikti saskatāmā trīs dimensiju modeļu pielietojuma dēļ nav mana tējas krūze, objektīvi izskatās labi. Tajās ir vērā ņemama horeogrāfija, kas liecina par to, ka liela daļa rūpju spēles izstrādē ir ieguldītas šajās filmiņās. Īsfilmiņas pavada arī īpaši Tokyo Mirage Sessions sacerētas j-pop dziesmas, kuras (atkal, lielākoties nav manā gaumē) ir kvalitatīvi atstrādātas un rada vismaz kaut kādu atmosfēru.

Kas spēlē trūkst?

Manuprāt, ar Tokyo Mirage Sessions Atlus nav eksperimentējuši vispār, un tā ir lielākā vilšanās, ja ne vienīgā, jo spēle, būdama visās nozīmēs ļoti kompetenta, tajā pat laikā ir kaut kas, ko esam redzējuši jau simtiem reižu.

Spēle ir pārlieku liesa un tai problēmas ar ritmu. Ja neskaita jau uzskatītās, man citu problēmu ar spēles norisi nav, taču, ja no tās tiktu izgriezti liekie elementi – iespēja brīvi pārvietoties pa dažām Tokijas daļām, garais ievads -, tā būtu krietni patīkamāka pieredze. Atlus ir izstrādājuši līdzīgas spēles – Devil Survivor – ar lielāku veiksmi, tādēļ zinu, ka tas viņiem ir iekšās.

Ja ir iespējams ignorēt šīs nepilnības, Tokyo Mirage Sessions ir pat visai laba spēle, kuru noteikti ieteiktu iegādāties, ja nav nekā cita, ko spēlēt.

Par apskatītās spēles kopiju īpaši pateicamies Nintendo Latvijas pārstāvniecībai.