Apskats: Road Redemption

Pēcapokaliptisks cirks uz diviem riteņiem.

5.Marts 2020 19:00
genotsiid

Ne viens vien žanrs vai tā paveids ir atstāts vēstures grāmatām, mūsdienās atzīts par pārāk nepopulāru lielo izdevēju skatījumā. Point-and-click piedzīvojumi, kosmosa kuģu FPS, autobraukšanas cīņu spēles un daudzi citi mūsu iecienītā hobija novirzieni, šķiet, nevienam vairs nav aktuāli. Aizmirsto žanru faniem atliek vien cerēt uz neatkarīgajiem izstrādātājiem un naudas vākšanu platformā Kickstarter, lai redzētu to atgriešanos.

Lai gan mazajām studijām parasti izdodas radīt ko mūsdienām vizuāli adekvātu, diemžēl nereti rezultāts ir tālu no cerētā spēles procesa ziņā. Tiek pievienotas jaunas idejas un imitētas smalkas iedvesmas avota nianses, bet izpildījums gluži vienkārši ir galīgi garām, visticamāk, resursu trūkuma dēļ. Atdzīvinot vecu žanru, 2017. gadā tika izdots garīgais turpinājums raksta autora iecienītajai motobraukšanas/kautiņu spēļu sērijai Road Rash. Vai sanāca kārtējā izgāšanās?

Deviņdesmito krāsas nomaina bezcerība

Lai gan Road Rash ietekme ir skaidri jūtama, spēlējot mūsdienīgo Road Redemption (turpmāk tekstā – RR), runa ir par visai atšķirīgiem darbiem. Pamatdoma – braukt ar motociklu pa lielākoties šosejām, vienlaikus izvairoties no satiksmes un fiziski iespaidojot citus sacensību dalībniekus – ir palikusi nemainīga, taču citādāks ir gandrīz viss pārējais.

32 bitu Road Rash, kas dienasgaismu ieraudzīja 1994. gadā konsolei 3DO, skaidri noteica sērijas turpmāko jokaino stilu, ko raksturo karikatūras un uzjautrinošas vārdu apmaiņas. Tas nenoliedzami padara šaušalīgo spēles ideju vieglāk sagremojamu. Turklāt nekas tā nekliedz “deviņdesmitie” un “MTV paaudze” kā 25 minūtes humora pilnu video, kas parodē baikerus un policistus, fonā skanot grandžam. Savukārt RR dodas citā virzienā.

Darīšana ir ar daudziem ļoti pazīstamu stilu. Civilizācija ir vairāk vai mazāk sabrukusi, ielās valda cietsirdīgas motociklistu bandas, ieskaitot spēlētāja vadīto Jackals. Pēc neilga pamiera starp vardarbīgajiem grupējumiem kāds slepkava nogalina lielākā ieroču karteļa līderi. Tiek izsludināta 15 miljonu atlīdzība tam, kurš nelieti notvers vai nonāvēs. Protams, teju visa valsts dodas mērķim pakaļ. Tas nozīmē, ka ir jābrauc caur ienaidnieku teritorijām un pamiers tiek izbeigts.

Izklausās pazīstami? Ja ne, ir ieteicams iepazīties ar filmu sēriju Mad Max. RR ir ne tikai varoņi ar austrāliešu akcentu, bet spēles izstrādātāji Steam lapas aprakstā pat piemin kinolenti ar Melu Gibsonu galvenajā lomā. Jā, ar oriģinalitāti RR neizceļas. Pēcapokaliptiskā tēma ir adekvāts iemesls notiekošajam, bet tā nešķiet konsekventi izveidota: parasto satiksmes dalībnieku uz ceļiem ir pārsteidzoši daudz, kamēr braukšana pa debesskrāpju jumtiem dažos līmeņos liekas pavisam nesaprotama (kaut arī citādi interesanta variācija).

Roku rokā ar “mēdmeksisko” tematiku RR satur arī lietas, kas 90. gadu sākumā bija tabu – lamuvārdus un asiņainu vardarbību (toreiz kaušanās ar policistiem spēlē jau bija riskants lēmums). Nu beidzot braucēji mirst un galvas lido, tās nocērtot ar zobenu.

Cīņas nākamajā pakāpē

Jā, RR piedāvā arī dekapitāciju – Road Rash neredzētu kautiņu mehānismu, kas ir īpaši efektīvs pret motobraucējiem bez ķiveres. Uz lielāko vairumu pretinieku paņēmiens gan nedarbojas, jo vispirms no viņiem ir jānodauza galvas aizsardzība, pārslēdzoties uz citu ieroci. Road Rash satur visādus sitamos rīkus, bet to lietojums nekad nav bijis tik specifisks kā RR. Cīņu sistēmas sarežģītība ir otrā lieta, kas garīgo turpinājumu atšķir no iedvesmas avota.

Šoreiz ideja “viens der visam” īsti nedarbojas, vismaz ne vēlākos līmeņos. Aptuveni kampaņas vidū nonākam bandas SIGMA teritorijā, kā tehnoloģiski attīstītie biedri izmanto enerģijas bruņas, ko ar parasto ieroci ir grūti izslēgt – jālieto zobens vai elektrošoks. Pastāvīgā pārslēgšanās starp sitamo un spridzināmo lietu kategorijām kļūst tik bieža, ka beigās ir vienkāršāk izmantot veco labo spērienu, lai liktu pretiniekiem nobraukt no ceļa un avarēt. Atcerieties, ka jākaujas ir, vienlaikus braucot ar motociklu, veicot nereti asus līkumus un izvairoties no satiksmes!

Ja tas viss vēl neizklausās pēc cirka mākslinieka priekšnesuma uz motorizēta transportlīdzekļa, tad RR iepazīstinātie šaujamieroči pieliek punktu šai diskusijai. Tēmēšana nav automātiska – šeit nav Pursuit Force vai Days Gone risinājuma! Tā vietā jums ir jākustina stobrs ar labo analogo sviru vai peli bez jebkādas palīdzības no spēles motocikla stūrēšanā, kamēr tēmējam. Arī šaujamieročus varētu ignorēt tāpat kā auksto ieroču tipus, bet RR kampaņas beigas ir ļoti grūtas bez bises, automāta, pistoles u. c. letāliem instrumentiem.

Trāpīt un nenobraukt no ceļa nav viegla lieta

Gandrīz lieki piebilst, bet meistarību pēc stundas vai divām ar spēli neiegūsiet. Izstrādātājiem vajadzētu piedomāt par dažādu procesu automatizāciju, kamēr darām citus. Vismaz iespēja ieslēgt/izslēgt palīdzību pamatīgi atvieglotu RR baudīšanu.

Īsi pieminot braukšanu, tā ir gandrīz tikpat prasta, cik bija pirmajās Road Rash uz Sega MegaDrive. Ir pievienots nitropaātrinājums un prasība paturēt vēl vienu pogu asāku līkumu veikšanai. Tātad vairāk vai mazāk divdimensiju braukšana 3D pasaulē, kas ir pilnīgs murgs, ja gadās kaut kur iesprūst.

RR galvenā odziņa

Kā jau neatkarīgo izstrādātāju darbiem pierasts, “gļuku” netrūkst un nepamet sajūta, ka līmes vietā kā saistviela ir izmantotas gļotas. Tehniskās problēmas apvienojumā ar sarežģīto vadību, visticamāk, jūs pamatīgi nokaitinās. Iespējams, sāksiet runāt krievu valodā. Taču droši vien gribēsiet spēlēt vēl un vēl, katru reizi mēģinot tikt tālāk. RR spēj izraisīt atkarību, jo tai ir kaut kas, par ko Road Rash varētu tikai sapņot.

Kā apgalvo viens no ielādes ekrāniem, darīšana ir ar t. s. rogue-lite. Pamata vienspēlētāja režīms ir kampaņa spēļu automātu stilā (prātā nāk Outrun). Ir jāmēģina tikt līdz beigām ar vienu dzīvību. Par laimi, veselības stabiņu var papildināt, nositot ienaidniekus, atrodot īpašus savācamos priekšmetus vai iegādājoties atjaunošanu starp līmeņiem par pagaidu dolāriem. Piedāvājumā ir arī citi bonusi, kas ir spēkā tikai līdz nāvei.

Katram posmam ir nejauši izvēlēts uzdevums: finišēt pirmajā trijniekā, pabeigt braucienu noteiktā laikā, izdzīvot vai nogalināt konkrētu skaitu pretinieku. Ir arī viena modifikācija “Halucinogēnā zona”, kur no gaisa krīt un sāk pēkšņi braukt automašīnas. Daži spēles tipi ir vairāk izklaidējoši vai grūtāki par citiem, piemēram, Time Trial ir kā pastaiga parkā, kamēr Takedown nākas kārtīgi pasvīst.

Ik pēc dažiem līmeņiem ir cīņa ar bosu. Ja neizdodas pilnībā izpildīt prasības, sods ir sāpīgs – tiek atņemti 25 % no dzīvības stabiņa. Pēc nāves tiek parādīts prasmju “koks”, kas piedāvā nopirkt paliekošus uzlabojumus, piemēram, garāku veselības stabiņu vai vairāk pieredzes punktu, kas ir “apgreidiem” nepieciešamā valūta. Ja to netērējat, EXP netiek uzkrāta, tāpēc ir jācenšas pabeigt vismaz pāris līmeņus.

Var atslēgt arī jaunus motociklus ar atšķirīgu specifikāciju un – pats galvenais – iespēju sākt no 3., 6. vai 9. līmeņa, palielinot izredzes pabeigt sižetu. Ar nožēlu gan jāatzīst, ka – vismaz Switch versijā – trases nav nejauši ģenerētas, jāiztiek ar duci iepriekš sagatavotu variantu, kas toties ļauj labāk apgūt līkumus.

Viss pārējais

Ko darīt, kad aizraujošais rogue-lite režīms ir pabeigts? Var turpināt to pārspēlēt ar citiem motociklistiem, piemēram, pacifistu Santa Klausu, lai atslēgtu arvien vairāk uzlabojumu. Tiek piedāvāts arī režīms Campaign+, kas ir par standartu vēl grūtāka variācija, par katru neizpildītu prasību noņemot 40 % no veselības stabiņa apjoma. Uff...

To visu var baudīt kopā ar trim citiem cilvēkiem uz viena ekrāna, taču, zinot, cik saraustīti RR parasti darbojas uz Switch, autors pat neuzdrošinājās mēģināt. Galvenā izvēlne piedāvā arī iespēju izbraukt katru trasi atsevišķi un uzstādīt labāko laiku standarta sacīkstēs. Tad nonākam pie 5-pret-5 tiešsaistes režīma. Diemžēl mēģinājums atrast kaut vienu citu braucēju bija neveiksmīgs. Interesanti, ka daudzpēlētāju režīmam ir savi atslēdzamie priekšmeti.

Runājot par grafiku un skaņu, RR viss ir neizteiksmīgs, viduvējs. Pēcapokaliptiskā tēma nāk standartaprīkojumā ar brūngani pelēku pasauli. Šeit to tikai šad un tad papildina sniegoti līmeņi un jau minētie debesskrāpju jumti. Skaņa ir apmierinoša, tāpat kā oriģinālā mūzika, bet stipri atpaliek no Road Rash. Jāatzīst, ka ir grūti sacensties ar grupām Soundgarden un Therapy? skaņu celiņā.

Secinājumi

Kopumā Road Redemption ir tuvākais darbs klasiskajai sērijai Road Rash, kas šobrīd ir pieejams tirgū. Runa tomēr ir par visai atšķirīgām spēlēm, ko vieno tikai pamatdoma braukt ar motociklu un kauties. Garīgais turpinājums krietni papildina cīņu sistēmu, padarot vadību visai āķīgu. Rezultāts ir grūti kontrolējams visādu mehānismu kopums, kas noteikti sadusmos, tomēr aizraujošais vienspēlētāja režīms noteikti iedrošinās mēģināt izkopt savas cirka mākslinieka dotības. Spēle ir iesakāma tiem, kuri nebaidās pamatīga pārbaudījuma koordinācijai.

Žanri: vehicular combat, racing
Spēlētāju skaits: 1–10
Platformas: PS4, Switch (apskatītā versija), Xbox One, Windows
Izstrādātāji: Pixel Dash Studios, EQ-Games
Izdevējs: Tripwire Interactive
Pirmās izdošanas datums: 04.10.2017.

276 skatījumi 1 komenti kudos

Raksta autors

1 Komentārs

9.Marts 2020 19:57

Saprotu ka apskatītā spēle ir priekš switch bet tāpat izskatās briesmīgi. Tad jau ķīniešu un korejiešu p2w pubg kloni ir Crysis ekvivalents salīdzinot ar šo.

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!