Nioh 2 apskats

Yokai, kodama un odachi.

13.Marts 2020 19:00
Marex.K

Šie ir tikai daži no japāņu folkloras un kultūras elementiem, ar kuriem tiekam iepazīstināti spēles gaitā. Man ļoti patika pirmā daļa, tādēļ ar lielu nepacietību gaidīju atgriešanos Japānas vēstures un mitoloģijas lappusēs.

Pirms dažiem gadiem apskatīju Nioh pirmo daļu, diemžēl viss par to uzrakstītais ir zudis, jo apskata kopiju nesaglabāju savā cietajā diskā un strike.lv avārija izdzēsa vienīgo. Tā bija laba mācība arī man, līdz ar to tagad katru apskatu dublēju arī pie sevis. Bet ko nu tur daudz par pagātni, pievērsīsimies gaišajai nākotnei un otrās daļas apskatam. Esmu nospēlējis ap 30 h un, lai arī neesmu spēli izgājis, tomēr varu diezgan droši dalīties ar pozitīvajiem iespaidiem.

Nioh 2 tiek atspoguļoti notikumi pirms Nioh, tātad, lai arī turpinājums, tas pēc būtības ir prīkvels. Spēles stāsts un notikumi norisinās Japānā ap 1555. gadu tā saucamajā Sengoku periodā, kurš Japānas vēsturē izceļas ar politiskajām spēlēm un nepārtrauktiem militārajiem konfliktiem. Japāna ir sadalīta provincēs un katru kontrolē klans ar savu vadoni galvgalī. Tam pa vidu vēl iejaucas arī yokai jeb dēmoni. Galvenais varonis tiek iemests tam visam pa vidu, un mums nākas cīnīties gan ar dēmoniem un pārdabiskajiem spēkiem, gan ar klaniem par ietekmi kādā no reģioniem.

Jau pašā spēles sākumā parādās pirmā lielā atšķirība no pirmās daļas. Tur galvenais varonis bija konkrēts tēls vārdā Viljams, savukārt, otrajā daļā mēs varam paši izveidot savu tēlu. Būtībā pirmo spēles stundu vien var viegli pavadīt, tikai veidojot savu varoni, jo iespēju ir ļoti daudz. Īpaši atzīmēšu lielāko pielāgošanas bonusu – matu krāsu var mainīt bez maksas. Koei Tecmo, Team Ninja, Dead or Alive. Paralēles paši savilksiet.

Geimplejs nav mainījies, un šī vēl joprojām ir tā saucamā souls tipa spēle, kurai patīk Tevi sodīt par mazākajām kļūdām un pārāk vieglprātīgu pieeju kādam no pretiniekiem. Salīdzinot ar pirmo daļu, tā ir kļuvusi pat vēl grūtāka, jo ir ieviesti jauni mehānismi, bet, manuprāt, tas tikai padara spēles procesu un līmeņu izpēti aizraujošāku. Mūsu varonim piemīt arī pārdabiskas spējas, kuras ir mantotas no dēmoniem, un par iemeslu tam ir varoņa māte, kura bija dēmons, bet tēvs – parasts cilvēks. Līdz ar to šīs pārdabiskās spējas neizbēgami ienes pārmaiņas cīņu gaitā.

Pirms iedziļināties spēles mehānismos ir jāsaprot dažas pamata lietas. Spēlētāja tēlam ir jābalansē starp četriem dažādiem resursiem. Klasiskais, protams, ir dzīvības stabiņš, kurš krītas, ja mums trāpa pretinieka uzbrukums, un to ir iespējams atjaunot ar eliksīriem. Nākamais ir Ki jeb enerģija. Katrs mūsu uzbrukums vai izvairīšanās kustība patērē Ki, bet, atrodoties miera stāvoklī vai ieņemot aizsardzības pozu, tā sāk atjaunoties. Arī katram mūsu pretiniekam ir gan dzīvības stabiņš, gan Ki, un arī pretinieks balansē savus uzbrukumus un aizsardzību, balstoties uz šiem resursiem. Violetais stabiņš ir Anima, kam nebūs īsti tulkojuma, bet šis resurss ir vajadzīgs, lai izmantotu dēmonu pārdabiskās spējas. Atjaunot šo resursu ir iespējams, tikai uzbrūkot vai nogalinot pretiniekus. Ceturtais resurss ir Amrita, kas pēc būtības ir tie paši pieredzes punkti, kurus iegūstam, nogalinot pretiniekus. Amrita stabiņš pamazām pildās, un savācot to pilnu, varam pārvērsties par dēmonu un sakaut pretinieku ar īpaši spēcīgiem uzbrukumiem. Pēc tam Amrita stabiņš sāk savu uzskaiti no jauna, bet savāktos pieredzes punktus mēs varam pazaudēt tikai nomirstot.

Vēl aizvien ir tās pašas trīs cīņas stājas. Zemā stāja, kura sniedz visaugstāko mobilitāti ar ātriem uzbrukumiem un lielāko pārvietošanās ātrumu, bet mūsu uzbrukumi nodara mazāk kaitējuma pretiniekiem. Vidējā stāja, kas ir kā tāds Šveices nazis, uzbrukumi ir sabalansēti ar pietiekošu mobilitāti. Un ir augstā stāja, kur stipri cieš pārvietošanās ātrums un pieaug Ki patēriņš pie katras izvairīšanās kustības, toties uzbrukumi ir ļoti spēcīgi. Labam spēlētājam ir jāmāk lietot visas trīs stājas un jāspēj pārslēgties cīņas laikā no vienas uz otru, tādā veidā gan veiksmīgi izvairoties no pretinieka uzbrukumiem zemajā stājā, gan atbildot ar spēcīgiem pretuzbrukumiem augstajā stājā.

Jaunums otrajā daļā ir pieejamie dēmonu uzbrukumi. Nogalinot jebkuru dēmonu, pastāv iespēja, ka tas pēc savas nāves atstās dvēseli, kuru mēs varam absorbēt, piesaistīt sev un turpmāk izmantot šī dēmona uzbrukumus. Dēmonu dvēselēm ir savi rādītāji un bonusi, līdz ar to šis papildinājums ienes jaunas iespējas pastiprināt sava tēla uzbrukuma vai aizsardzības stratēģijas un spējas.

Lai dzīve neliktos pārāk viegla, arī dēmoni ir apbruņojušies ar jauniem un īpaši spēcīgiem uzbrukumiem. Katram dēmonam vai pretiniekam ir šis “sarkanais” uzbrukums, no kura ir vai nu jābēg labi tālu, vai arī jāveic īstajā brīdī burst counter. Nezinu, kā lai to iztulko, bet būtībā tā ir vienlaikus izvairīšanās kustība un pretuzbrukums, īslaicīgi pārvēršoties dēmonā, kas patērē Anima resursu. Veicot veiksmīgu burst counter, mēs varam pretinieka Ki stabiņu samazināt līdz nullei, tādā veidā īslaicīgi viņu apdullinot un radot iespēju veikt spēcīgas uzbrukumu kombinācijas, kas vājākus pretiniekus nogalina, bet bosu dzīvībai nodara ļoti spēcīgu kaitējumu.

Nioh 2 tāpat kā pirmā daļa nav atvērtās pasaules spēle. Katrs uzdevums ielādē savu norises vietu un starp uzdevumiem varam apskatīt un izgreznot savu samuraja mitekli, lasīt apkopojumus par pretiniekiem un sabiedrotajiem vai apskatīt karti ar jauniem pieejamajiem uzdevumiem. Lokācijas ir dažādas un to dizains ir tiešām meistarīgs. Tie ir kā nelieli labirinti, kur aiz katra stūra slēpjas kāds noslēpums vai jauns pretinieks. Lokācijas ir kā nelielas mīklas, kuras ir jāatrisina un pamazām jāatšķetina, atklājot un likvidējot visas briesmas.

Jaunums otrajā daļā ir īpašas vietas katrā līmenī, kur ir aktīva tumšā maģija. Nonākot šādā vietā, ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo pretinieki ir stiprāki, bet mūsu Ki atjaunošanās spējas tiek ierobežotas un kļūst lēnākas nekā parasti. Tumšo maģiju var izkliedēt, atrodot pretinieku, kurš to rada, un to uzveicot. Cīņas ar šiem pretiniekiem ir īpaši grūtas, un tie ir sava veida mini bosi. Ja esam vienreiz pretinieku uzveikuši, tad, pat ja pēc tam nomirstam, šie tumšās maģijas pretinieki, par laimi, neatjaunojas.

Lai veicinātu spēlētāju izpētīt katru stūri, izstrādātāji tur ir asprātīgi noslēpuši Kodamas jeb mazus meža garus. Atrodot tos, tie pievienojas pārējiem gariņiem svētnīcā, kas vienlaikus ir arī vienīgā vieta, kur spēlētājam ir iespēja saglabāt līmeņa progresu. Šiem gariem ir ne tikai kosmētiska nozīme, bet arī praktiska, jo katrs no tiem dod kādu bonusu un atvieglo tālāko spēles gaitu.

Protams, ka Nioh 2 progresu var saglabāt arī starp spēles misijām un lielajā kartē varam izvēlēties stāsta misijas vai arī kādu no blakus misijām. Jāsaka, ka man patrāpījās daži papilduzdevumi, kas bija pat grūtāki par stāsta uzdevumu bosiem. Ir pieejamas arī speciālas misijas, kurās jādemonstrē cīņas spējas ar kādu konkrētu ieroci. Šīs misijas ir būtībā obligātas, jo, lai atvērtu attīstības “kokā” konkrētas spējas, ir prasība, lai būtu izpildīts konkrēts uzdevums.

Nioh 2 piedāvā ļoti plašu ieroču klāstu. Pieejami ir deviņi tuvcīņas ieroču veidi, trīs ieroču veidi cīņai no attāluma, kā arī maģija. No tuvcīņas ieročiem katrs atradīs piemērotāko savam spēles stilam. Var izvēlēties milzīgus cirvjus, veserus vai odachi (japāņu zobens) lēnākiem, bet ļoti spēcīgiem uzbrukumiem. Ja dodam priekšroku ļoti ātriem uzbrukumiem, tad varam izvēlēties dubultos zobenus, dubultos mazos cirvjus vai tonfas. Savukārt, ja gribas kaut ko neparastāku, tad kusarigama ar iespējām uzbrukt arī no lielāka attāluma, ir interesants ierocis. Tomēr lielākais jaunums ieroču frontē ir switchglaive, kas pēc būtības ir milzīga saliekama izkapts. Diezgan stipri atgādināja ieroču ideju no Bloodborne, bet tik un tā ļoti interesants un izmēģināšanas vērts ierocis.

Ieročiem un arī ekipējumam ir visdažādākie statistikas rādītāji un bonusi, kurus spēle piešķir pēc nejaušības principa. Jebkuru no tiem ir iespēja arī pārveidot pie kalēja. Ieroču spējas un bonusus var pārlikt no viena uz citu ieroci, tādā veidā veidojot pamazām ieroci, kas ne tikai nostiprina, bet arī papildina izvēlēto spēles stilu.

Katram ierocim ir liels attīstības “koks”. Lietojot cīņā jebkuru no tiem, mēs vācam pieredzi un attīstām savas spējas izmantot cīņā kādu konkrētu ieroču veidu. Tādā veidā mēs pamazām paplašinām savu uzbrukumu kombināciju arsenālu un arī aktivizējam dažādus noderīgus bonusus. Katram ieroču veidam tie ir citādāki un darbojas tikai tad, ja izmantojam konkrēto ieroci.

Tāpat atsevišķs attīstības “koks” ir maģijai, ninjutsu un arī mūsu iekšējam dēmonam. Maģija piedāvā dažādus talismanus, ar kuriem iespējams savam ierocim piešķirt uguns, ūdens, zibens un citus efektus. Ninjutsu ir japāņu cīņas māksla, kas orientēta uz lavīšanos un uzbrukumiem no slēpņa. Attīstības “kokā” varam atvērt spējas mest šurikenus un skriet, neradot troksni. Iekšējā dēmona attīstības “koks” ir saistīts ar dēmona spējām, kā arī ar pretošanos tumšajai maģijai.

Team Ninja ir padomājuši arī par savstarpējo spēlēšanu kopā ar citiem. Ir iespēja pievienoties draugiem un palīdzēt iziet uzdevumu, bet tikai tajā gadījumā, ja pats to jau esi pabeidzis. Tāpat var doties ekspedīcijās ar vēl diviem draugiem un veiksmīgas uzdevuma izpildes gadījumā saņemtais atalgojums ir vērtīgāks, nekā darot to vienatnē.

Katrā spēles līmenī var sastapt sarkanas un zilas kapa vietas. Sarkanās apzīmē, kur kāds no spēlētājiem ir miris. Ja vēlamies, mēs varam izsaukt viņa garu un cīnīties pret to, uzvaras gadījumā iegūt kaut ko no viņa ekipējuma. Savukārt, zilās kapa vietas norāda, kur varam izsaukt mākslīgā intelekta kontrolētu spēlētāju, lai tas mums palīdzētu uzveikt kādu grūtāku pretinieku. Iespējams, kāds jau iedomājas, ka visu laiku sauks sev palīgus un tādā veidā pavisam viegli izies spēli, bet izstrādātāji par to ir padomājuši: spēlē ir īpaša un reti atrodama valūta, kura nepieciešama, lai izsauktu palīgu, tādā veidā liekot divreiz padomāt, vai tērēt šo valūtu tagad vai tomēr pietaupīt to kādai vēl grūtākai cīņai.

Grafiskais un audio noformējums, manuprāt, nav īsti mainījies, un neko jaunu tajā nesaskatīju. Mani iepriecināja tas, ka ir saglabāta iespēja spēlē izvēlēties starp Action Mode un Movie Mode. Pirmais dod prioritāti kadru skaitam sekundē, bet otrais – izšķirtspējai. Loģiski, ka es spēlēju tikai Action Mode, jo 60 kadri sekundē ir neaizstājami spēlē, kur notiek aktīvas cīņas un precīzam izvairīšanās manevram ir ļoti liela nozīme. Šādu iespēju es priecātos redzēt gandrīz katrā konsoļu spēlē.

Daudziem patīk diskutēt un apspriest, kura no souls tipa spēlēm ir grūtāka. Lai arī neesmu hardcore spēlētājs, kurš var palielīties ar 1000 un vairāk stundām Monster Hunter vai Dark Souls spēlēs (tik daudz brīva laika man nav, un mani interesē dažādas spēles), tomēr esmu spēlējis gandrīz katru no souls tipa spēlēm, sākot ar Demon's Souls, kas šo žanru aizsāka, beidzot ar retākiem un ne tik pazīstamiem un izslavētiem žanra pārstāvjiem, kā Lords of the Fallen, Surge, Remnant: From the Ashes. Jāsaka, ka katra no tām ir ar kaut ko īpaša un interesanta un vērtēt kādu augstāk, jo tā bija grūtāka vai vieglāka par citu, nebūtu korekti.

Nioh 2 viennozīmīgi ļoti veiksmīgi uzlabo pirmās daļas, manuprāt, jau tā veiksmīgo formulu, ar papildu elementiem un interfeisa izmaiņām. Šī spēle vēl aizvien ir ātrāka un ne tik konservatīva kā Dark Souls sērija, tajā pašā laikā tai ir pašai sava unikāla japāņu folkrolas un mitoloģijas caurvīta atmosfēra, kas mani saista daudz vairāk par, piemēram, spēles Sekiro noskaņu. Ja līdz šim es pirmo daļu ierindoju otrajā vietā aiz Bloodborne savā souls tipa spēļu topā, tad tagad šo vietu droši ieņem Nioh 2.

Paldies PlayStation Latvija par apskata kopiju.

P.S. Kad pabeigšu un iziešu Nioh 2, es vēlreiz pieķeršos Bloodborne, lai saprastu, vai tā joprojām ir mana topa pirmajā vietā. Varbūt Nioh 2 būs sakāvusi arī Bloodborne?

Žanrs: souls type death simulator
Platforma: PS4
Izdevējs: Koei Tecmo
Izstrādātājs: Team Ninja
Izdošanas datums: 13.03.2020.

183 skatījumi 1 komenti kudos

Raksta autors

1 Komentārs

13.Marts 2020 19:23

Paldies par ļoti izsmeļošu un spēcīgu apskatu. Lai arī neesmu souls spēļu fans - pietrūkst pacietības - spēju novērtēt labu spēles apskatu. Nedaudz iemēģināju roku demo versijā un varu piekrist, ka spēle atstāj kvalitatīva produkta iespaidu. Lasot rakstu, radās doma ka Souls tipa spēļu izstrādātāji varētu piepelnīties, piemēram pēc gada no spēles izdošanas datuma, speciāli tādiem noobiem kā es, piedāvāt iegādāties spēles dlc ar super easy mode iespēju, jo es ļoti gribētu iepazīt spēles stāstu, bet negribu mocīties )))) Vēlreiz - apskats lielisks paldies @Marex.K

Pievienot Komentāru

Lai pievienotu komentāru, lūdzu ielogojies!