Atpakaļ deviņdesmitajos ar trim mazpazīstamiem racing brīnumiem.

---

Ārkārtas situācija, ko izraisīja lielais, ļaunais kroņmireklis, bija īstais brīdis, kad atpūsties, atskatīties uz savu dzīvi, kārtīgi aizdomāties par lietām, paveikt sen atlikto, attīstīt sevi vai vienkārši laist luni. Jāatzīst, ka ar pēdējo nodarbojos salīdzinoši maz, kaut arī brīva laika tagad ir pārpārēm, bet šo to tik un tā sanāca izmēģināt pietiekami, lai kaut ko uzrakstītu.

Uzzinot, ka ir iespējams “pa lēto” tikt pie Switch spēlēm, tikai nomainot sava konta reģionu, protams, izmantoju jaunatklāto iespēju un eShop atlaides, lai iegādātos pusduci nocenotu produktu. To skaitā bija arī pārītis zemāk aprakstīto darbu, kas man kā 90. gadu racing piekritējam šķiet visai interesanti.

---

Horizon Chase Turbo (pieejama arī PC, PS4, XO)

Kopumā labākā un ātrākā no šī raksta trijotnes. Atgādina krustojumu starp pirmo Out Run un sēriju Cruis'n. No klasiskās Sega spēles ir paņemta braukšana, kamēr no Midway 25 centu monētu rijējiem – ceļošana pa pasauli un plašs autoparks. Kombinācija ir pasniegta ar daudzveidīgu krāsu paleti un vienkāršu, taču efektīvu izskatu.

Kā izpaužas Out Run stila braukšana? Vispirms jāatceras, cik tehniski ierobežoti bija datori 1980. gadu beigu pusē. Bez poligoniem telpiskumu bija iespējams imitēt tikai ar optiskiem trikiem. Piemēram, automašīna ekrānā kustas tikai horizontāli vienā līnijā, kamēr ceļš priekšā tiek it kā rullēts, radot ilūziju, ka notiek pārvietošanās uz priekšu. Savukārt Horizon Chase Turbo atveido šāda veida braukšanu, bet ar apzināti nedetalizētu 3D grafiku.

Uzdevums, protams, ir finišēt pēc iespējas augstākā vietā. Spēles process ir ārkārtīgi elementārs – spied gāzi grīdā un stūrē, lai apdzītu sāncenšus un sekotu ceļa līkločiem. Trases ir izvietotas visādos pazīstamos Zemes nostūros, taču atšķirībā no iedvesmas avotiem ir sadalītas apļos. Par grūtību parūpējas notiekošā ātrums, kas drīz vien kļūst zibenīgs, nopietni pārbaudot spēlētāja reakciju. Satiksmes dalībnieku trūkumu kompensē lielais sāncenšu skaits (līdz 19).

Vienlaikus ar izvairīšanos no viņiem ir jāmēģina savākt lodītes, kas dod papildu punktus, un jāseko līdzi degvielas stabiņam, ko uzpildām, izbraucot cauri benzīna kannām. Ceļojot uz arvien eksotiskākām pasaules vietām, trases kļūst arvien līkumainākas un pretinieki – ātrāki, tāpēc ir pastāvīgi jāatslēdz labāki spēkrati un jāpabeidz bonusa posmi, lai tiktu pie uzlabojumiem.

Horizon Chase Turbo lielisku padara tās aizraujoši vienkāršais process, satriecošā ātruma izjūta un acis priecējošās trases. Diemžēl ir pāris lietas, kas kaitina. Galvenā problēma ir automašīnas sadursmes ar pretiniekiem, kas liek tai jocīgi atlēkt un pamatīgi zaudēt ātrumu, kad kāds lēnāks braucējs šķērso ceļu un traucē sevi apdzīt. Otra nepatīkamā lieta ir Switch versijas kadru skaita kritumi zem 60 FPS un nelielās aiztures vēlākos posmos. Par laimi, ar šiem sīkumiem var viegli sadzīvot.

RISE: Race The Future (pieejama arī PC)

Visskaistākā no šī raksta trijotnes. Nekāds pārsteigums, jo izstrādātāji VD-dev ir labi zināmi ar savu tehnisko prasmi izspiest maksimumu no pieticīgas aparatūras. Pats atceros sevi bērnībā brīnāmies par V‑Rally Game Boy Color versiju, tad par pilnībā trīsdimensionālo Stuntman uz GBA un visbeidzot atvērtās pasaules grāvēju COP: The Rectruit uz DS. Un to visu lielākoties radīja divi cilvēki! Diemžēl 2016. gadā viens no dibinātājiem pameta šo dimensiju, taču tas neatturēja studiju radīt nākamo darbu.

RISE ir futūristiska rallija spēle, kas tika izdota 2018. gada beigās. Tā ir interesanta ar to, ka piedāvā braukt ne tikai pa sauszemi, bet arī ūdeni, stilīgi izstrādāto automašīnu riteņiem pagriežoties par 90 grādiem, kas ļauj planēt. Atšķirībā no Horizon Chase Turbo un Xenon Racer (zemāk) runa ir par 90. gadu iedvesmotu “arkādi”, kas dodas vairāk simulācijas virzienā. Tas izpaužas tieši vadībā.

Tā kā RISE tiek simulēta svara pārnese, dažādi segumi un saķeres zudums, nākotnes spēkratu savaldīšanai ir nepieciešama prasme. Pretējā gadījumā bieži – pārāk bieži – gadās nekontrolēti izslīdēt un apgriezties par 180 grādiem. Tad visi 9 pretinieki pabrauc garām un sacīkste ir jāsāk vēlreiz, jo, šķiet, šajā spēlē gumijas bantes efekts nepastāv. Mākslīgais intelekts gandrīz nekad nepieļauj kļūdas, taču tas brauc gana lēni, lai cilvēks spētu to uzvarēt (ja viņam izdodas noturēties uz ceļa).

Katrai mašīnai var individuāli uzstādīt saķeres kontroli un stūrēšanas jutīgumu, lai apkaunojošās situācijas novērstu, bet RISE nevar sacensties ar žanra labākajiem braukšanas iespaidu ziņā. Diemžēl drīz vien arī iekļautās trases sāk apnikt, jo tās ir izvietotas tajās pašās dažās pasaulēs, kamēr vienkāršās apļu sacīkstes nav aizraujošas. Nebija viegli sevi piespiest pabeigt visus RISE čempionātus, jo spēle galu galā man šķiet garlaicīga. Tikai podkāsti fonā glāba.

Xenon Racer (pieejama arī PC, PS4, XO)

Visdārgākā, taču nekvalitatīvākā no šī raksta trijotnes. Pat samaksājot tikai aptuveni astoto daļu no Xenon Racer sākotnējās € 40 cenas, jūtos nedaudz apkrāpts. Darīšana ir ar Ridge Racer pakaļdarinājumu. Tas imitē daudzas klasiskās Namco braukšanas spēļu sērijas – ko raksturo kontrolētas sānslīdes kā pamatelements – iezīmes, bet diemžēl neveiksmīgi.

Driftu var uzsākt trijos veidos – atlaižot un vēlreiz nospiežot akseleratoru, griežoties un nospiežot bremzi vai paraujot rokas bremzi. Citādāk līkumus izņemt, neskrāpējoties pret sienām (un gandrīz pielīpot pie tām), nevar, jo Xenon Racer futūristiskās mašīnas vairumā gadījumu, šķiet, nespēj efektīvi griezties. Sānslīdes šeit nav tik intuitīvas kā Ridge Racer un nesniedz to patīkamo “kā uz sliedēm” sajūtu. Saprotams, ka ne visi ir vienisprātis par to, kāds ir ideālais drifta mehānisms, bet, manuprāt, šeit piedāvātais ir tālu no tāda.

Kamēr neizdodas atrast savai braukšanas gaumei piemērotu transportlīdzekli, Xenon Racer mašīnas to vien dara kā skrāpējas pret sienām, ko īpaši sāpīgu padara fakts, ka spēlei ir pilnīgi lieka bojājumu sistēma – nolaižot rādītāju līdz nullei, auto apstājas uz dažām sekundēm, ļaujot sāncenšiem pabraukt garām. Pieļauju, ka man vienkārši “nepielec” vadība, bet pacietības mērs šobrīd ir pilns.

Kas ir skaidrāks par skaidru – grūtības pakāpe ir pavisam nekonsekventa. Karjeras režīmā ir sacīkstes, kas ir ļoti vieglas un pilnīgi pretēji. Kuras ir kuras, skatoties uz tām secīgi (loģiski), nav iespējams pateikt. Arī kontrolpunktu izvietojums sacīkstēs pret laiku var būt neizskaidrojams. Piedevām Switch gadījumā Xenon Racer izskatās drausmīgi, ja kā prioritāti izvēlas labāku kadru skaitu. Unreal Engine 4, šķiet, nav radīts racing spēlēm.

Vai ir vispār kas labs sakāms par šo brīnumu? Jā, citiem cilvēkiem gan jau ir...